Beidzot man ir arī, ko teikt.
Šorīt no rīta es uzvilku savas mīļākās zeķbikses, bet pēc pāris stundām uzvilkos arī pati. Es to nedaru bieži, paciešu diezgan daudz, bet šodien margrietiņai tika noplēsta pēdējā ziedlapiņa. Šoreiz pie vainas manai trešajai prognozei nav tramvaja talonu neesamība piemājas pļēguru veikalā, tūļīga kasiere Maximā vai atšālējusies kola svētdienas rītā. Nē. Šodien es triecu papēžus pret padomju laika linoleju aiz dusmām, kas manī sakrājušās jau kopš jūnija vismaz, jo ātrāk man bija pārāk maz dzīves pieredzes, lai pilnvērtīgi šķendētos. Šodien savu sašutumu centneriem biju gatava gāzt pār konkrētu izglītības iestādi, bet, ja reiz esmu tik ērti iekārtojusies, tad kompaktuma labad palaidīšu žulti uz valsts iestādēm kopumā.
Sākšu ar to, kas, kā dzirdēts, nekaitina tikai mani vien. Proti, ja tu, dārgais darbiniek, esi ticis pie savas rūmes pilsētas centrā, nodrošināts ar ergonomiskajām prasībām atbilstošu mēbeļu komplektu priekšā un pakaļā, kā arī piezīmju lapiņām A4 formātā, tad acīmredzot, kaut ko esi izdarījis pareizi. Pieņemu, ka savu darbības lauku pārzini teicamā līmenī ar iespējām sevi pierādīt, nopelnot lapiņas piezīmēm jau A3 izmēros. Visticamāk, ka tu strādā kādā valsts uzņēmumā, ēkā, kurā ar tevi kopā savas dienas vada vēl vismaz ap simts darbinieku, katrs pārvaldāt savu sfēru, katram sava atbildība un tādā garā. Lepojaties ar organizētību, laipnu apkalpošanu un gariem pusdienlaikiem. Vairumā gadījumu, kad parastam vidusmēra pilsonim kaut kāda iemesla dēļ savajagas tevis pārstāvētās iestādes palīdzību paraksta, dokumentu, paroles vai jebkādā citā veidā, viņš paklausīgi dodas izstāvēt futbola laukuma centra līnijas garuma rindu, lai saņemtu...te būs pats labākais: "Vai jūs jau dabūjāt apstiprinājumu 213. kabinetā?", ko tu, protams, neesi dabūjis, tādēļ čāpo uz otru futbola laukuma galu, klauvējot pie 213. durvīm, uz kurām norādītais pieņemšanas laiks vēl ir aktuāls. Tās kāda rupji aprakstāma iemesla dēļ ir slēgtas. Nākamajā dienā, ziedojot pats savu pusdienošanas laiku, pilsonis dodas vēlreiz uz 213. kabinetu, kura darbība pārsteidzošā kārtā sakrīt ar uz durvīm norādīto. Pilsonis braši soļo iekšā, pastāstot, kas viņš tāds, no kurienes, un ka tam vajagot saņemt apstiprinājumu, uz ko laipni tiek norādīts: "Lai saņemtu apstiprinājumu, ir jāuzraksta iesniegums. To varat izdarīt 134. kabinetā." Nolādot cilvēci un visas dzīvās būtnes simts metru rādiusā, tu kāp stāvu zemāk uz norādīto kabinetu, kurā lietišķā kostīmā iespīlējusies madāma izbrīnā iepleš acis, jautājot, kurš gan teicis, ka iesniegumu varot uzrakstīt šeit, nē, nē, par iesniegumiem atbild 310. telpā. Atmetot cerības jebkad nomainīt deklarēto adresi, studiju programmas novirzienu vai personu apliecinošus dokumentus, tu dodies prom pa gaiteņiem, lasot uz sienām uzņēmuma vēsturi un aprakstus par teicamo organizētības līmeni tajā. Pēc pāris dienām pienāk zvans par laikā nenokārtotiem dokumentiem.
Protams, ja uzņēmums ir liels, visi nevar zināt visu, tas taču ir cilvēcīgi. Tieši tāpēc es gribētu aicināt visus valsts iestāžu darbiniekus - ja tev ir tikai knapa sajēga, kur meklēt to, ko klients vaicā, nesatraucies, neviens par mazāk cienījamu tevi neuzskatīs, ja tu nevis viszinošu seju pasūtīsi cilvēku uz citu kabinetu, kurā tev šķiet, ka varētu rast meklējamo, bet varbūt pacelsi savu manikirēto roku pie ergonomiski novietotā telefona un noskaidrosi visu precīzi, lai nav cilvēks jāsūta no viena mājīgi iekārtota kabineta uz otru.
Var jau būt, ka es neko nesaprotu no iestāžu vadības, bet man liekas, ka šāda attieksme vairotu uzņēmuma labo slavu un kaut pavisam nedaudz mazinātu cilvēku neapmierinātību ar valsts attieksmi pret tās iedzīvotājiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru