Laiks nav nauda, laiks ir ēdiens

Sveiciens no meitenes ar tīrākajiem zobiem Pārdaugavā!

Manā mutē šobrīd ir kaut kas tāds, kas ilgtermiņā man uzlabos dzīvi, un, ja es par to pastāstīšu, iespējams, uzlabos arī vēl kādam.

Gadiem ilgi klausoties sava pesimistiskā zobārsta nākotnes paredzējumos, iedvesmota saņēmos reiz veikt garo, dārgo un piņķerīgo zobu regulēšanas procesu, ko vispār jau vajadzēja iesākt gadus 15 atpakaļ. Ilgi nevarēju saņemties, bet tomēr norunāju pirmo konsultāciju. Īsi pirms tās gan saņēmu no kolēģes padomu, ka finanšu ziņā labāk dzemdēt bērnus, nevis labot zobus. Padomāju kārtīgi, un izlēmu, kurā ķermeņa caurumā tomēr ieguldīt līdzekļus, un te nu es esmu.

Sākumā domāju, ka breketes ir vienīgais un labākais veids bez vardarbības, kā tikt pie proporcionālām zobu rindām. Pirmais speciālists, pie kā devos, arī ieteica šādu variantu, lika tikai izlemt, kādā krāsā breketes vēlos – tumšās metāla vai baltās keramiskās. Kaut arī cena augstāka, tomēr izlēmu par labu keramiskajām. Iemesls­? Šis droši vien nav piemērotākais laiks šim secinājumam publiskajā vidē, bet, nu... balti zobi ir labāk nekā melni.

Taču pēdējā brīdī gan tiku pie ieteikuma pakonsultēties ar citu ortodontu, kam pieredze ir lielāka, galva gudrāka un bijis vairāk smaidīgu (protams) pacientu. Tur tiku iepazīstināta ar visādām regulēšanas opcijām. Tad arī nonācu pie lēmuma savu smaidu daiļāku darīt ar 3D drukas palīdzību un izmantot individuāli pielāgotas ieliekamas un izņemamas zobu kapes, kuras ik pēc noteiktām dienām lieku jaunas. Pozitīvā lieta – atšķirībā no breketēm, kapes ir gandrīz nemanāmas. Tas mani pārliecināja, jo negribējās savā ne vairs 13 gadu vecumā staigāt ar breketēm (kas patiesībā ir OK jebkurā vecumā), jo, ak, cietīs taču mana aktīvā sociālā dzīve un sievišķīgais daiļums aizplūdīs kopā ar izraudātajām asarām par bleķiem mutē. Jā, lai iet “neredzamais” variants. Par kapēm biju dzirdējusi pirms vairākiem gadiem, tad, kad tās pasaulē tikai parādījās, bet vairāk kā nostāstus kopā ar komentāru, ka tikai “tur, Amerikā”. Izrādās, nē, ne tikai Amerikā, tagad arī manā latvieša mutē. Lietošana izrunāta, lēmums pieņemts, nauda samaksāta, aiziet, drukājiet tik.

Un tad izrādījās arī, ka ceļš uz Britnijas Spīrsas smaidu ir ērkšķiem un zobupastas klāts.

Protams, ārsta kabinetā tika izrunāti arī mīnusi un lietas, ar ko jārēķinās, lietojot kapes. Uzklausīju tās ar mierīgu sirdi, jo tās divas stundas diennaktī, kad kapes drīkst būt izņemtas, lai varētu paēst, likās absolūti pietiekams laika periods, un vispār, vienalga, jo taču NEVARĒS REDZĒT.

Pirmkārt, drusciņ redzēt tomēr varēs gan – tai caurspīdīgajai plastmasai ir kaut kāds biezums, tāpēc zobi izskatās kā viegli iemērkti līmē. Vēl uz katra zoba (izņemot priekšējos divus – arī zobārsti pazīst žēlastību) ir piekausēts mazs klucītis, aiz kā kapei aizķerties. Respektīvi no kaut kāda leņķa izskatās, ka man bijusi līmes pistole un daudz brīva laika.

Otrkārt, jau minētās divas stundas “brīvajā režīmā” (visām manām bezgalīgajām ēdienreizēm) - kad zobārsta māsiņa par tām minēja, uzreiz izteicu ideju, ka tas taču ir lielisks veids, kā beidzot piespiedu kārtā nomest svaru, jo nevarēs vairs rīt piecu stundu garumā. Kā diētas plāns par 3700 Eur. Māsiņa uz to atbildēja, ka, ja man tas izdosies, tad tikai apsveicami, jo viņai neizdevās gan. Vēl nodomāju, kā var tik neveiksmīgi dzīvot, lai neizdotos, ja viss ir tik sakārtots, tur nav, kam neizdoties.

Ir, izrādās. Tagad es nevis uzņemu pārtiku proporcionāli mazāk, bet gan mēģinu apēst to pašu ēdiena daudzumu īsākā laika posmā. Un tie ne vienmēr ir brokoļi, dārgie. Lielā tortilja gurķu mērces peldē ar saldējumu un biezpienrausi pusstundā? Aizzziet, the time is ticking!

Jā, “brīvā” laika taupīšanas dēļ regulāri jāčeko līdzi pulkstenis, cikos kapes izņemu, cikos lieku atpakaļ, un kāds ir kopējais to nenēsāšanas laiks konkrētajā dienā. Pēc katras ēšanas vai saldinātu dzērienu dzeršanas pirms lieku kapes atpakaļ ir jāiztīra zobi, ko ne vienmēr ir iespējams izdarīt uzreiz un tagad. Tādēļ palieku nervoza, ja pēc pusdienām ceļā uz izlietni mani kāds aiztur parunāties, jo katra sarunas minūte atņem laiku manām vakariņām. Piecas minūtes pļāpāšanas ir viena kotlete mazāk. Lielākas problēmas sākas tad, ja jāēd ārpus mājas, kaut kur parkā, mežā, mašīnā vai jebkur citur, kur ūdens nav pieejams vai būs tikai pēc ilgāka laika. Ja šādus apstākļus paredzu iepriekš, varu sagatavoties un tikt ar to visu galā kaut teltī upes malā, bet uz līdzenas vietas izdomāt ēst hotdogus Lucavsalā tuvākos divus gadus man nespīd. Tas arī ir iemesls, kāpēc uztaisu mazu kašķi tādās situācijās, kad man pasaka, ka “uzēdiet tagad uzkodas un salātus, tad gaļu varētu ēst pēc stundas”. Nēēēē, nekādas stundas, I don’t have all day, ēdam visu tagad, paldies!

Es, kā radoša meitene ar labu apetīti, protams, esmu izdomājusi risinājumu. Dienās, kad zinu, ka plānots pasākums, kura laikā nāksies bez kapēm pavadīt ilgāku laiku, atbilde nāk griezdamās - blenderis. Jo - dzert ar kapēm nav aizliegts, tātad, ja es dienišķās kalorijas uzņemu šķidrā veidā caur salmiņu, tad laiks bez kapēm būtu tikai tik, cik izņemt tās, lai izskalotu. Smart move, ne? Pagaidām gan tas ir izdevies ar pāris karotēm zemesriekstu sviesta brokastīs (krēmīgo, ne ar gabaliņiem) un divām viesībām, kurās siera kūku pamanījos nevis apēst, bet izsūkt. Sauciet mani par lēdiju. Lai arī man trūkst ētisko normu attiecībā uz ēdienu izvēli un pagatavošanas veidiem, saprotu, ka šajā gadījumā no karbonādes un kartupeļiem droši vien būs jāatsakās. Taču mazliet padzisusi biezzupa – katrā laikā.

Starpcitu, arī no tējas dzeršanas tuvākos pāris gadus lielākoties atteikšos, jo karsta tēja deformēs manu glauno uzparikti mutē, savukārt auksta tēja... ir auksta tēja. Ja tomēr gribas karstu, tad jāņem kapes laukā un tas atkal ir zaudēts laiks ēšanai, kas manā pasaulē nav apspriežams, jo tie omes speķarauši paši neapēdīsies. Taču šie fizikas likumi, protams, nekādi netraucē aukstām rumkolām, tad nu pielāgojos apstākļiem.

Biju novalkājusi kapes apmēram trīs mēnešus, kad bija laiks atrādīties zobārstam. Domāju, ka ārsts tikai paskatīsies, kā veicas ārstēšana, iedos jaunās kapes un čau. And the Devil said “No” - tagad katrā pusē man pie pēdējiem apakšējiem zobiem ir piemontēts āķis, aiz kura aizkabina mazas gumijiņas un otru galu uzkabina augšējai kapei, sakabinot kopā abus žokļus. Gumijas jāmaina katru dienu, kā arī katru reizi, ņemot ārā vai liekot iekšā kapes, tas ir papildus laika patēriņš. Ejot prom, bažīgi jautāju, vai kaut kad ar laiku iemācīšos tās gumijas aizkabināt un atkabināt sekundes laikā. Jā varēšot, bet ar laiku. Tā nu sanāca, ka tas laiks pienāca nākamajā dienā – staigāju pa Liepājas Karostas pludmali, divu stundu laikā apgrābstījusi kādu tūkstoti akmeņu, iebāzusi rokas visur, kur drīkst un nedrīkst, līdz pēkšņi jūtu – klops, viena gumija atkabinājusies. Stāvu jūras krastā netīrām rokām un bez spoguļa. Nu neko – cerot nenomirt no coronas, izdevās tīri uz tausti sakabināt visu atpakaļ. Diena izdevusies, koronas nav.

Kad zobi nestāv, tur kur tiem jābūt, mazliet cieš arī dikcija. Kad tiku pie kapēm, sapratu, ko nozīmē, kad tiešām cieš dikcija un kāpēc māsiņa teica, ka var izņemt kapes arī pirms publiskas uzstāšanās reizēm. Nu radio es kādu laiku nestrādāšu, tas tā kā būtu skaidrs.

Un vēl - tā kā esmu par zero waste, tad sirdsapziņa neļauj uzreiz izmest izlietotās kapes (jauns komplekts ik pēc 7-10 dienām). Esmu atvērta radošām idejām, ko darīt ar tām, kad būšu izlietojusi visas. Svētku egles dekorācijas, vēja zvani, lampas abažūri... esiet radoši, dāvinu materiālu labākās idejas autoram.

Lai nu kā, ļoti gaidu to periodu, kad šis process būs beizies. Ziniet, ko es tad darīšu? Es ēdīšu. Ilgi un kad vien ienāks prātā. Noskalošu ar karstu tēju, pagulēšu pusstundu un ēdīšu atkal. Tad zobu tīrīšana tikai trīs reizes dienā neskaitīsies maz. Vispār būs galīgi wild, kad zobubirsti varēs atstāt mājās. Un neskatīties pulkstenī.

Un ko vēl es darīšu? Es uzaicināšu tevi uz hotdogu Lucavsalā.