Brīvību divītim!

Pasaulē ir daudz bezjēdzīgu lietu. Pusi no tām ražo Ķīna, par otru pusi cepas Rietumi.

Un ja jēgu kaut kam es vēl joprojām nesaprotu, tad - kāds tieši varētu būt mērķis indivīdu kašķiem sociālajos tīklos, diplomātiski mētājoties ar absolūti subjektīviem uzskatiem par to, vai valstij pāriet tikai uz bezskaidras naudas maksājumiem vai atstāt arī skaidras naudas iespējas?

Par bankām un valsts iestādēm tā kā būtu skaidrs, kur tas viedoklis sakņojas, es arī gribētu, lai četras melones no katras pārvadātās kravas ieripo manā virtuvē un vēl pievaktēt, ka tik kāds vienu nenožuļī. Bet privātpersonas? Kur normālam cilvēkam var gribēties, lai tiek pilnībā izskausta skaidrā nauda? Kāds indivīdam no tā labums? Ja esi bezskaidras naudas aizstāvis un katru burkānu tirgū apmaksā ar karti, kādā veidā tev traucē tas, ka pasaulē eksistē skaidrā nauda? Negribi, nelieto, Die’s pas’.

Savukārt, es nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds cash aizstāvis uzstātu uz pilnīgi elektronisko maksājumu iznīdēšanu. Šis ir viens no objektīviem iemesliem, kāpēc man šo iedzīvotāju viedoklis šķiet saistošāks – neviens nevienam neko neuzspiež. Viss, ko šie cilvēki vēlas ir izvēle. Par elektrību samaksāju caur internetbanku, bet par atejas papīru parka tualetē ieslidinu savus 20 centus pa lodziņa apakšu. Un Smart ID cilvēkiem i ne gabals nenokrīt no šīs manas arhaiskās darbošanās. Gan elektroniskajai, gan čamdāmajai naudai ir savi plusi un mīnusi, un neviena no tām pilnībā nespēs viena otru kompensēt. Un tas, ka man patīk, kā grab eiro monētas, nenozīmē, ka es nemaksāju nodokļus.

Protams, arī es baudu pārskaitījumu priekus. Taču monētas un papīrīši ir forši – bez jebkāda interneta savienojuma, tikai paverot maku, uzreiz redzu, vai sanāks arī viņķelim pie manām itāļu vakariņām vai tikai Kāruma knapsieriņam. Un skaidru naudu ir vizuāli un praktiski patīkamāk krāt, ko es arī cītīgi daru. Visi 50 centi, kas nonāk manās rokās, tiek atlikti autoskolai. Arī divīši, ja pie manis atnākuši, tālāk neiet, tiek pieglabāti. Šiem diviem krājumiem man ir atsevišķi konti – viens no bleķa, sarkans ar baltām pumpām, otrā reiz bija Nutella. Un par burkas uzturēšanu man nevienam uzvalkā tērptam oligarham nav jāsamaksā ne centa.

Viens no biežākajiem iemesliem pāriešanai uz bezskaidru naudu tiek minēts, ka „tā ir modernizācija”. Un viss. It kā tas pat par sevi būtu kaut kāds praktisks ieguvums. Nu, moderni, un? Es taču varu darīt visu to pašu, ko tu, Visa Sapiens – mans makā esošais dešuks kaulus (un kontus) nelauž. Toties dod neatkarību. No kā? Piemēram, no interneta pārrāvumiem vai tādas nu jau ikdienišķas parādības, kad viena otra banka izlemj padot vagu. Moderni ir varēt izvēlēties. Vai tik uz ko tādu nebalstījās demokrātija?

Modernizācija modernizācijas pēc izklausās pēc švaka argumenta. Moderns tā kā ķēms, va' zinies. Un bez kapeikas, ko iemest muzikantam cepurē.

Jā, man patīk sešdesmitie un īstas lietas. Sauciet par mani vecu kaut vai. 1999.gadā dzimušie jau tā dara. Draugi jau pieraduši.

Uz tikšanos Swedbankas rindās!