Bāra žults. Pirmais gāziens.

.

Šis brieda ilgi.

Laiks, ko esmu pavadījusi savā pašreizējā darba vietā vietējā viesmīlības iestādē nupat jau gandrīz sasniedz laiku, kurā veselīgs cilvēkbērns var pabeigt sākumskolu, tāpēc, loģiski, šāda tāda gruzona bāze jau ir sasniegta. Radošais gars brēc pēc novitātēm, tādēļ, skat, skat, ko Laura izdomājusi – dabiskā tieksme pētīt un analizēt apkārtējo cilvēku uzvedību novedusi pie jaunas rubrikas šiten, Garāžā, kas tā arī saucas – „Bāra žults” un savā ziņā paredzēta (diemžēl) plašas sabiedrības daļas izglītošanai. Nekādu riteni neesmu izgudrojusi, pilni interneti par šādām tēmām, bet dvēselei prasās piešļākt vēl vienu krūzi ūdens jūrai. Un, lai arī, iespējams, dažos aspektos domubiedrus neradīšu, taču kopumā varu teikt droši – neesmu vienīgā, kas tā domā. Bet pietiek muldēt, laižam gaisā.

Kā pirmo tēmu šīs rubrikas sākumam izvēlējos to, kam būtu jābūt kā sākumam jebkurai klienta-bārmeņa komunikācijai pie bāra, respektīvi, draudziņ, pieklājībai. Mums, apkalpojošajam personālam, kas izvēlējušies šādu amatu un kam par to, protams, arī maksā, šajā ziņā, izņemot dikti bēdīgus gadījumus, problēmu nav, tāpēc šeit vairāk uzsvars uz tiem, kuriem pieklājības ievērošanu nosaka audzināšana un attieksme, tātad bāra klientiem.

Pirmkārt, „labdien” un „labvakar” ne tuvu nelīdzinās bioķīmijas leksikonam, tādēļ, no stress, šo vārdiņu izmantošana pirms pasūtījuma izdarīšanas mēli krampī nesaraus. Gopņika majestātiskumā pieiet pie bāra un kā vienīgo pateikt „divi ali”, vai augstprātīgā nicinājumā, pārmetot kažokādu pār plecu, vienkārši izmest „Čaj” - tas šajā brīdī neko labu par Tevi nepasaka. Dažreiz gadās tādi smalki kungi, kurus bārmenis pirmais uzrunā ar „labvakar”, un tad nu jājūtas vainīgam, jo cienīts kungs nu izskatās kā suņa kvekšķa iztraucēts no pārdomām, kuru vīnu izvēlēties savai smalkajai dāmai (tai, ar to kažokādu). „Paldies” un „lūdzu” pēc šāda iesākuma vari gaidīt kā naftas urbumu Doma laukumā.

Izrādās, ka pieklājību ne vienmēr nosaka sabiedriskais stāvoklis, vecums vai tautība. Kamēr dažs turīgs kungs ar saulesbrillēm divos naktī un dimantiem pirkstos izturas kā tikko uzcēlis Romu, tikmēr aiz viņa rindā stāvošais vienkāršais puisis, kas skaita kapeikas lai izmaksātu savai draudzenei kafiju, izpelnās daudz siltāku attieksmi no bārmeņa puses, jo pauž cilvēcīgu cieņu pret otru, randiņa satraukumā neaizmirstot ne par „labvakar”, ne vienkāršo „paldies”.

Kāda gan tur sirdssilta attieksme, ja Tu uz mani pat nepaskatījies, pieejot pie bārmeņa kā pie laternu staba, pēc strupās pasūtīšanas nicīgi atmet man saņurkātu banknoti un paņem savu dzērienu tā, it kā tas nupat būtu iznācis no automāta. Var jau būt, ka es nepelnu tik daudz kā Tu un mana vara nesniedzas tālāk par kaķa kastes novietojuma izlemšanu, bet mēs visi esam cilvēki. Savstarpējā cieņa ir kas vērtīgāks par tavas dāmas šampanieti. Ja Tu necieni cilvēku, kurš gatavo Tev kafiju, tad Tu necieni arī pats sevi.

Tā, lūk.

"Oksforda špiko no Parīzes!"

Šodien ir tā diena, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ es pirmo reizi savā mūžā spēru kāju skolas vecāku sapulcē. Minētie sakritušie apstākļi, protams, nav pagasta stārķis, kas sarūpējis man atvasi. Te pie vainas mana labā sirds, kuras dēļ piekritu iet paklausīties, kas jauns un interesants var būt otrklasnieka skolas dzīvē. Pastāstīšu par saviem novērojumiem.

Astoņgadīgajiem žiperiem paveicies ar sirsnīga paskata platīnblondu skolotāju, kuras darbs šajā jomā, kā man zināms, mērāms desmitgadēs. Par pelēko peli noteikti viņu nenosauksi, jo blondo matu kontrasts ar tirkizzilo kleitu košumā tikai nedaudz atpaliek no taureņiem un puķēm nokrautajām sienām, lai bērniņiem priecīgāka vide un pozitīvāka domāšana. Učene sarūpējusi arī kafiju, kas stūrī vārās vintage kafijas aparātā, un katram pāris buču cepumus, kas man, atšķirībā no kafijas, ļoti garšo, tāpēc nopriecājos, ka kamēr ausis pildās ar informāciju, būs arī, ar ko aizbāzt muti. Tas man no tēva. Pieklājīgi nogaidot dažas minūtes, lūkoju sākt vicāt nost cienastu, bet vīlusies atklāju, ka tā laikam nav pieņemts, jo no vecākiem neviens tam pat nepieskaras, tikai daži drosmīgie piekrita, ka viņiem ielej 50 gramus kafijas. Drusku tā kā saminstinos, bet, zīmīgi pamanot, ka tāpat sēžu pēdējā solā, nodomāju „Fuck the police!” un kā dāma nodrupinu visu bikšu priekšu, somu, kā arī savu un blakussēdētāja gada virsmu.

Skolotājas darba stāžs, protams, radījis arī zināmas sekas, kuras ļoti krāšņi izpaužas kontroldarbu izdalīšanas laikā, kad tiek saukts katra bērna vārds. Deminutīvā. Protams, visas ierastās Anetītes, Alisītes, Matīsiņi, Pauliņas, tiek izspiests pat Eduardiņš. Aiz latviešu zemnieku bērniem tālāk jau seko aristokrātu gals ar Nikolām un Milānām, kas par spīti oriģinālajam vārdam tiek pie pavisam vienkārša deminutīva, kā Milāniņa (Londoniņa, Berlīnīte, brālis Tukums). Tā kā skolotājas darbā nozīmīgs ir arī radošums, tad mātes gādīgajās rokās nonāk arī Soficīša kontroldarbs. Anrijs kaut kāda iemesla dēļ paliek bez mīlināmā vārda. Tādās reizēs, lai kompensētu iztrūkušo mīkstumu, allaž pēc īsas pauzes tiek pateikts „malacītis”. Kad atmosfēra jau sāk līdzināties Gotiņas konfekšu masai, tiek izsaukts arī manis pārstāvētā skolēna vārds un, sniedzot kontroldarbu, tiek ārkārtīgi uzlielīti vecāki, jo, re kā, puika esot dikti saņēmies, varot just, ka visu māk, tikai jāpacenšas. Eh, Druļļu gaišās galvas, intelektu aiz puķēm nenoslēpsi.

Jau atrodoties uz ielas, mājupceļā netīši padzirdu kādas mātes un viņas mazā dēla sarunu:

„Mamm, es vasarā gribu iet spēlēt futbolu,”

„Tā nesanāks, jo, ja tu spēlēsi futbolu, nevarēsi braukt pie vecmāmiņas uz laukiem. Tev ir jāizvēlas – vecmāmiņa vai futbols!”

Nu ja, runā, ka vīriešiem, gadiem ritot, vecmāmiņu nomaina citas sievietes, bet dilemma paliek tā pati.

Arlabvakariņu, mīlīši.

Pubertāte un internets.

Daudz laimes februārī!

Vēljoprojām viļņojoties uz Ziemassvētku nots, kā arī apjaušot tuvojošos Valentīndienu (par kuru publiski smīkņāju, bet paslepus meklēju trauku peldošajām svecēm), šoreiz nolēmu savu nenoturīgo uzmanību pievērst tiem, kurus neviens nesaprot un nemīl, proti, pubertātes skartajiem.

Līdz šim uzskatīju, ka laikā no maniem 16 līdz brīdim, kad maniem bērniem būs tikpat, mana vienīgā saskare ar padsmitniekiem būs, kad es tiem likšu novākt kājas no galda un tīties ārā no Fire Bāra ar visām savām saulespuķu sēklām, lai viens ar otru, blakus sēžot, čato kaut kur citur. Bet re kā, pirms neilga laika, klejojot pa visām četrām iemīļotajām interneta adresēm, gadījās ieklejot jautājumu un atbilžu vietnē ask.fm, kas pēc uzmanības kāro indivīdu apmierināšanas dēļ laikam ir populāra tieši pusaudžu vidū. Vairāk papētīju tieši meiteņu profilus, viņas, dabīgi, dod no sevis ārā vairāk.

Pirmais, kas iekrīt acīs, ir gandrīz nesaprotamā valoda, kādā šie bērni sazinās. Džīzas, es pat pālī rakstu labāk. Uz aprautām suņa rejām līdzīgiem jautājumiem, kuros saprotu tikai katru piekto vārdu no astoņiem, pat tiek dotas ārkārtīgi izsmeļošas atbildes, iespējams, latviešu valodā. Lai uzturētu tēlu "man viss pofig un krutums man iedzimts", notiek  nemitīgā mētāšanās ar vidējiem pirkstiem audio, video, gif un rakstiskā veidā, visādos veidos iepinot populāro frāzi Middle fingers up if you don't give a fuck. To, ka tomēr nav vienalga, nodod (anonīmi, protams) jautājuma vietā ierakstītais "Pirmajiem trim garš kompliments". Kas ir tie pirmie un kā tos atlasa, nezinu, bet komplimentu garumam laikam ir jāiekļaujas kaut kādos standartos. Piemēram: "Jauka metene, ar smieklīgiem jokiem un smuku pakaļu." Sasodīts, neder, par īsu. Jāpiedomā kaut kas klāt, citādi šī neielaikos bildi.

Tā kā mani nekad nav diži mocījušas slāpes pēc jaunākās informācijas par aktualitātēm, un pa lielam sekoju līdzi tikai savam menstruālajam ciklam un DEPO darba laikam, iespējams, tieši tādēļ kaut kur informācijas gūzmās esmu palaidusi garām vairākus svarīgus terminus un radošus saīsinājumus, kurus tad nu jau minētajā āskā atrodu plašā spektrā. Mans stilīgais žurnālistu draudziņš Reinis reiz man skaidroja šo vārdu nozīmi, bet ko nu omai internetu mācīsi - tā arī līdz galam viņa skaidrojumu neizpratu. Palasoties tālāk, parādās, ka meitenes mēdz saukt par swagerītēm, un, likās, šī apzīmējuma statuss līdzinās vārdam maita - principā negatīvs vārds, bet visas tādas grib būt, tās, kurām nesanāk, nosoda īstās swagerītes, apvainojot tās resnumā vai smadzeņu trūkumā. Tāds mazs sabiedrības modelis.
Par tematiku. Ko tur liegties, pārsvarā sekss, protams. Un viss, kas saistīts ar tikšanu vai netikšanu pie tā, sākot ar pārāk mazām krūtīm un neīstā lieluma OBEY cepuri līdz lepnam un publiskam apstiprinājumam baumām, ka tev ir bijis un tu jau visu zini. Lai labāk ilustrētu savu domu, lielāko "lietpratēju" profilos figurē internetā rasti attēli ar meitenēm apakšveļā un puišiem toplesā. Veiksmīgākie publicē paši savas bildes, demonstrējot savu daudzpārdzīvojušo trīs nedēļu mīlestību. Būšana kopā pusgadu jau līdzinās sudrabkāzu līmenim, jo atkauties no citām uzmācīgajām swagerēm nav nieka lieta.

Tālāk nāk pats labākais - dižošanās ar savu neķītro prātu un neapturamo perversumu. Te nu jāpasmaida. Dārgo swagerēn, visticamāk perversākais, ko tu savos 14 gados spētu izdarīt, ir, diskotēkā salaižot, izmantot mēli. Tikai nesaki mammai.
Padomu došana āskā iet uz pilnu klapi. Te nu pērle:

Vai tu vari pateikt, vai ielikt bildes, kāds meitenēm ir normāls dibens. an ir 15, un man liekas, ka viņš ir diezgan uz āru izsliets un paliels, dažreiz negribās staigāt ar apspīlēties džinsiem..:( Vai puišus vsp tāds piesaista? ..

Kamēr veselības mācības un latviešu valodas skolotājas, šo lasot, ķer pie krūtīm, jautājuma adresāte drudžaini meklē (vai uzņem) attēlu ar puišus piesaistošu dibenu īstajā lielumā, lai glābtu kādai mātes meitai sociālo dzīvi. Ik pa laikam meitenēm tiek arī uzdots jautājums, ko viņas uzskata par īstu vīrieti (pārsvarā tiek domāti no 1997. - 2000. gadam dzimušie vīrieši). Te nu nāk ārā viss Dievietei.lv arsenāls savienojumā ar Koelju un Cosmopolitan, kā arī elementārām uzvedības normām.

Nevar jau kritizēt, paši esam to sviestu galvā un ķermenī izdzīvojuši. Gribētos teikt, ka, "mums tā nebija" un bija varbūt pat labāk, bet lietas mainās un ar katru paaudzi jo straujāk. Pati uzaugu laikā, kad reģistrēšanās sociālajos tīklos tikai sāka aizvietot kariņu spēlēšanu pagalmā. Tomēr, papētot un palasot vairāk, secinājums ir viens: puberitāte un internets ir tās divas lietas, kas jātur pēc iespējas tālāk viena no otras.

Nu ko, swageri un swagerītes, runā, ka manā pilsētā šovakar GACHO koncerts. Tiem, kam mamma un apsargi ļauj - lai izdevies vakars! Neaizmirstiet dokumentus un nobeigumā vēlēlējums vienkāršs.

Audziet.