trešdiena, 2016. gada 6. jūlijs

Bāra žults. Trešais gāziens.

Es nezinu, kur lec saule,
Kur noriet'i vakarā;
Es nezinu, kur aiziešu,
Kur mūžiņu nodzīvošu
''Bet zinu, ka jūs te žuļaties!''

Šodien par zinātājiem. Nu tiem, kas zina "kā te tās lietas notiek" un kuri uz mēģinājumu paskaidrot, kā te tās lietas TIEŠĀM notiek, reaģē kā Āboltiņa uz pensionāriem. Klientam vienmēr taisnība? Jā, un Porziņģim 37. kājas izmērs.

Sākšu ar vienu no populārākajiem pārmetumiem - mēs šķaidot alkoholu. Ar visu ko - ar ūdeni, narkotikām, ļergu. Iemesls? "Jo visur tā dara, es jau neesmu muļķis." Diskutējami. Lai nu kā, labi dzirdamais krikšķis, klienta priekšā atskrūvējot jaunu pudeli, argumentāciju nedaudz pieklusina, bet rūpju rieva tiesātāja pierē vēl turas. Tālāk, lai vismaz nedaudz piepaceltu savu tikko noslīdējušo ego, seko trādirīdis ar kokteiļa pagatavošanas vērošanu. Klienta priekšā nolieku divas kokteiļglāzes, iebreru drusciņ ledu, jūtot kašķi, paņemu - ievērojiet - mērglāzi (!), (skaidrībai - standartā pirmais gandrīz vienmēr tiek liets alkohols), precīzi nomēru, ieleju vienā glāzē, turpinot ar softiņu. Seko komentārs: "Otram kokteilim vispirms ielejiet alkoholu un pēc tam ledu, es jau zinu, kā bārmeņi nošmauc." Dies pas.  

Visai līdzīgs "zinātāju" paveids ar vēl drusku zemāku intelektuālo līmeni ir tie, kuri pasūta vairākus vienādus kokteiļus, piesakot, ka vienam nevajag ledu. Ok, nav problēmu, paņemu glāzes, visās, izņemot vienu, saberu ledu, un sāku liet stipro dziru, katrā salejot pa 5cl. Nu turpināšu ar koliņu, kad čalis, rādot uz glāzi, kurā nav ledus, saka: "Šajā ir mazāk!" Paskatos vēlreiz uz viņu un nojaušu, kuru priekšmetu šis jaunietis bastojis 8.klasē. 
Visādi šāda veida gadījumi nereti tiek pamatoti ar frāzi: "Es arī esmu strādājis par bārmeni." Labi, ka vairs nestrādā.

Viskaitinošākā "zinātāju" zorte, ar kuriem parasti arī ir vislielākie kašķi, ir tie, kas "zina", kādam apkalpošanas veidam konkrētajā vietā ir jābūt. Kad, uzmetot raižpilnu skatienu aiz kašķīgā klienta jau augošajai rindai, pastāstu, ka šajā bārā pie galdiņiem neapkalpojam, tad tik sākas. "Bet jums tas ir jādara!" "Atvainojiet, diemžēl nav vis. Šajā bārā strādājam pēc sistēmas, ka klients savu dzērienu pie bāra paņem pats, bārmenis tikmēr apkalpo pārējos klientus." "Nē, jums IR jāpienes pie galdiņa! Rīgā [Londonā un citās sapņu zemēs] tā notiek!" Atļaušos paskaidrot. Pirmkārt, te nav Londona. To, kas man ir jādara, es pārzinu labāk nekā Tu, un to nosaka nevis klients, bet darba devējs. Un, ja Tevi tas nepamierina, Tu nevis dodies uz  svešu vietu un ievies tajā savus noteikumus, bet dodies uz vietu, kura strādā ar Tev pieņemamu sistēmu. Tā dara pieklājīgi cilvēki. Otrkārt, te nav ne restorāns, ne bistro, ne kafejnīca, bet viesnīcas vestibila bārs, Ja mums būtu obligāti jāpienes dzērieni, mums tam būtu paredzēts atsevišķs cilvēks, kas to dara vai arī izstrādāta cita apkalpošanas sistēma. Pamatojums, ka man jau tāpat neesot, ko darīt, ir visai nestabils, jo, redzies - protams, ka brīdī, kad pie bāra vairs neviens negaida, es varētu aiznest Tavus dzērienus, lai Tev nebūtu sevi jāapgrūtina, nesot ko vairāk par četriem zelta gredzeniem un alusvēderu. Taču to redzēs arī cilvēki, kas sēž pie citiem galdiņiem un, loģiski, nākamreiz pieprasīs to pašu, un darīs to arī brīžos, kad man nebūs laika šādām ekstrām, jo jāpilda savi tiešie pienākumi, kas, savukārt, izsauks pretenzijas, jo "kāpēc tam galdiņam jūs pienesāt, bet mums ne?!" Tieši tāpēc visiem noteikumi vienādi, pieņem to. Protams, man ir sirds krūtīs, un, ja cilvēkam ir kustību traucējumi vai jebkādas citas grūtības savienojumā ar cieņpilnu attieksmi, es, protams, palīdzēšu, taču pārējos gadījumos - cieni tās vietas noteikumus, uz kuru esi atnācis, esi pateicīgs, ka Tev nekas nekaiš, un savu 0,3l aliņu aiznes pats.

Gadās arī apmeklētāji, kas apbrīnojami labi sakās pārzinām mūsu grāmatvedību. Tie ir tie, kas lien priekšā rindai ar (gandrīz) precīzu naudu, jo viņiem tikai ātri vajag vienu rumkolu (mohito, latte, vienlaga, katrā ziņā neko, kas ir ātri). Saņemot atteikumu, uzreiz prasība tiek pamatota ar to, ka ''nemaz čeku nevajag, lieciet melnajā kasē!'' Pirmkārt, man vienlaga, vai Tev to čeku vajag, tāpat būs, stāvi rindā. Otrkārt, "melnās grāmatvedības" piekopšana ir gana stiprs apvainojums, kam nepieciešami pierādījumi. "Visur tā dara," nederēs, pie tam, nav arī taisnība.  

Tāpatās arī tie, kas uzmetās par lielajiem draugiem, prasa, cik tad mēs te pelnam, sazvērnieciski stumj savas monētas, čukstot: "Tas tikai tev, es zinu, ka jums jādalās savā starpā. " "Paldies, bet tā nav." "Ir, ir, es saprotu, tu nevari teikt," (piemiedz). Klausies, Tu visticamāk pat nezini savas draudzenes krūštura izmēru, ko Tu vispār vari zināt par to, ko te dara ar dzeramnaudām.

Ik pa laikam gadās arī tirgus izpētes speciālisti, kuri, pasūtot tēju un izdzirdot cenu, izmet: "Mājās gan par velti var dzert!" Vai, pasūtot alu: "2,80?! "Maximā" aliņu var nopirkt par 86 centiem!" Tad beidz mums izelpot skābekli un ej mājās. Esi nomaldījies, draudziņ? Nekas, mums ir pilsētas karte, parādīšu, kur pa ceļam ir tuvākā Maxima.

Uzbāzīgākie no "grāmatvežiem" ir tie, kam vienkārši nav naudas. Tas vēl nebūtu nekas, daudziem mūsdienās nav, bet vismaz citiem pietiek pašcieņas paņemt ko lētāku vai vienkārši nevazāties pa bāriem. Taču ir, kas neprotās. Tad arī ir šitie: "Eu, nu nevar kādu atlaidīti!" vai (demonstrējot savas zināšanas uzņēmējdarbībā) "Jūs taču paši varat dzert par velti, vai ne? Kaut kādai darbinieku atlaidei jābūt! Davaj, iedod bišķi lētāk!" Pirmkārt, ja mēs te varētu dzert par velti, Tev vairs te nebūtu, ko dzert. Otrkārt, man nav darbinieku atlaide, un, treškārt, pat ja būtu - kādā sakarā, lai es vispār pat apsvērtu domu Tev viņu dot?! Ej, sēdi! Ak jā - dikti bieži kā arguments atlaižu došanai izskan: "Es pazīstu bārmeni!" Čali, te ir Liepāja. Visi pazīst bārmeni. 

Vēl, vismaz attiecībā tieši uz manis pārstāvēto uzņēmumu, bezmakasas dzērienu saņemšanai kā pamatojums tiek minēts (100% gadījumu kļūdains) fakts, ka "mēs pazīstam īpašnieku, mums ir sarunāts." Tas, ka Jūs vienreiz pirms diviem gadiem 25 minūtes deviņos no rīta vienlaicīgi dzērāt pie letes nenozīmē, ka pazīstat īpašnieku. Jā, es arī pazīstu, kur mans viskijs? Visticamāk viņš burkānu cenas Aizputes tirgū 2002. gadā atceras labāk nekā Jūs. Vispār jebkādu (parasti nepamatotu) pretenziju izteikšanas gadījumā diezgan apbrīnojama ir cilvēku prasība: "Es gribu runāt ar īpašnieku, piezvaniet Luijam!" Parasti tas notiek laikā no vieniem līdz pieciem no rīta, kašķējoties pretī darbiniekiem, jautājumā par to, kāpēc klients komā un ar putām uz lūpām netiek ielaists viesnīcā vai kādēļ netiek dota šotu paplāte, jo "vemj jau tikai mans draugs, es nē!" Šādu jautājumu risināšana nav nekas tik ārkārtējs, lai celtu no gultas uzņēmuma īpašnieku. Nāksies iztikt ar dusmīgajām bārmenēm, kuras patiesībā ir ļoti jaukas, tad, ja arī Tu esi jauks un spēj savākties.

Nobeigumā, rezumējot, varu teikt tikai tā - neviens uzņēmējs, kurš viesmīlības jomā nolēmis darboties ilgāk par vienu vasaru, nekrāps savus klientus, ja vēlēsies, lai tie pie viņa atgriežas. Ņemot vērā Latvijas, un īpaši Liepājas iedzīvotāju skaitu, kad cīņa notiek par katru klientu, reputācija ir īpaši svarīga. 
Mums sākumskolā bija tāds teiciens - ja nezini, tad nerunā!

Lai dzirkstī alus par pilnu cenu! Un saglabā čeku.