Pēdējoreiz šeit tikāmies tad, kad visi vēl skraidāja apkārt sasauļotām pavēderēm, kāds laiciņš ir pagājis, bet tas nozīmē tikai to, ka ir tikai vairāk, ko pastāstīt. Un šoreiz es pat nepūšu no mušas vali, tiešām ir, ko pastāstīt. Jā, jā, arī manā kāju vannā šad tad viļņi saceļas!
Jo, redzies, kā mani skaitāmie kauliņi rāda, šo astoņu mēnešu laikā esmu izvārtījusies pa viesmīlības nozari vairāk, kā būtu veselīgi, tikusi pie jauna amata, darba vietas, paspējusi no tās aiziet, trīs reizes nomainījusi dzīvesvietu, atradusi veidu, kā divreiz dienā iekrist depersijā un izkāpt laukā, ienīst pasauli un atkal to mīlēt (arī viss vienā dienā, esmu kompakta), aizbraukt ceļojumā un iemācīties pagatavot pildītu vistu cepeškrāsnī. Te nu apstāsimies.
Biežā dzīvesvietu maiņa ir sagādājusi manai iekšējai dusošajai mājsaimniecei skarbus laikus, liekot pielāgoties neskaitāmām plīts riņķu skaita maiņām, dušas uzgaļu variantiem, drēbju skapja neesamībai un jauniem matraču izmēriem, taču joprojām rūpējoties, lai ir gardas vakariņas, ko noēsties, tīras zeķes, ko aut baltās kājās, un kaut kas mīksts, ar ko no(at)slaucīties. Tā nu, šādā garā vadot savas dienas, ir savākusies prāva padomu, novērojumu, secinājumu un ideju vācelīte, ar kuru tad nu šodien padalīšos.
1. Sevis izzināšana nepamet ne mirkli. Esmu sapratusi, ka man ir kaut kāds veļas mazgāšanas fetišs. Kopš ieguvu pati savu veļas mašīnu, līdz ar to arī zināmu varu izlemt, ko un kad būs katram valkāt, esmu iegājusi azartā. Tā kā man pēc dabas patīk atbrīvoties no liekā, tad veļas groza maksimāli ātra iztukšošana pirms tas atkal piepildās ir kā nebeidzama sacenšanās pašam ar sevi. Smalki aprēķini par veļas mazgāšanas un žūšanas ilgumu, saturu, krāsu un žāvētāju skaitu padara to par nervus kutinošu nedēļas nogales izklaidi. Katra kārtējā tīrās un sausās veļas kaudzītes krāmēšana ir kā jauna uzvara. Vēl viena neizprotama fetišisma pazīme - tiklīdz gandarījuma pilna palaižu veļas mašīnu, man OBLIGĀTI vajag redzēt, kā tā sāk darboties, tāpēc es vienmēr uzreiz pieliecos un pa lodziņu skatos, kā sausie veļas vāli, mašīnai piepildoties ar ūdeni, saslapinās, un tad sāk griezties. Tikai tad es varu iet prom. Protams, es zinu, ka viss notiktu arī bez manas uzraudzības, bet skatīšanās ir daļa no baudījuma. Tik pēc visas sajūsminātās ņemšanās reizēm gadās iesvīst, un, sasodīts, veļas grozā atkal gabals klāt. Starp citu, vēl joprojām mūsmājās notiek diskusija par to, vai kopā savīstīts zeķu paŗis izmazgājas tikpat labi kā atdalīts.
2. Līdzīgi kā ar veļas groza optimizāciju, tā ir arī ar ledusskapja saturu. Ja normāls vidusmēra latvietis priecīgi sit plaukstas par pilniem ledusskapja plauktiem, tad mans misijas uzdevums ir visu samazināt un sakompresēt. Neizsakāms gandarījums mani pārņem, izmetot kārtējo iztukšoto iepakojumu un siera plēvi un atzinīgi uzlūkojot manā ledusskapī valdošo mobilitāti. Ja vairumam cilvēku, redzot tikai aizsāktu olu paku, divus tomātus, krējuma trauciņu, siera gabalu un puskukuli maizes kā vienīgos ledusskapja iedzīvotājus, uznāk panika un domas par bada nāvi, man tas ir labi padarīta darba rezultāts.
3. Runājot par produktiem virtuvē, jāatzīst, neesmu cimperlīga. Esmu atklājusi, ka maizes derīguma termiņš ir brīvi variējama lieta, kontrolei izmantojot vien jaunu krāsu toņu parādīšanos. Līdzīgi ar piena produktiem, kuriem krāsas maiņu (tas jau būtu par traku) aizstāj aromāta čekings. Ņemot vērā manu jūtīgo kuņģi, šāda saimniekošana piešauj mājas dzīvei asumiņu.
4. Caurspīdīgās stikla salātu bļodas ir kaut kāds vājprāts. Man kā izbijušai bārmenei jebkuršs stikla trauks liek just vajadzību to nopulēt, bet iekšējā balss saka, ka, tā taču ir tikai salātu bļoda, tā nav pelnījusi tādu uzmanību.
5. Siera rīvi nav vērts mazgāt pēc katras lietošanas. Tāpat, ja ēdiens tiks ēsts kopā uz viena šķīvja, niespringstu uz nemitīgu naža un dēlīša mazgāšanu atsevišķu produktu griešanai. Izņēmums varētu būt jēlas vistas filejas ķidas tomātu-krējuma salātos, kas arī tādai smalkai dāmai kā man tomēr šķiet nekomfortabli.
6. Atklājums - raibs grīdas segums ļauj mazgāšanas procesu atlikt uz divtik ilgāku laiku. Neapstrādātas dēļu grīdas - nemazgājot nevar just, ka nav mazgāts, bet izmazgājot, nevar just, ka ir mazgāts.
7. Mistika - plānie linoleji paši ražo gružus. Nezinu, kā.
8. Esmu ekoloģiski domājoša meitene (tāpēc jau retāk mazgāju to rīvi - saldūdens zudumi un tā), tādēļ manā mājā ir izstrādājusies švammīšu un lupatiņu hierarhiskā sistēma. Katra švamme sāk savu dzīvi ar trauku mazgāšanu, tad, izberzēta pa izlietni un izžāvēta, pēc nepilnas nedēļas beidzot to ar poda brilles maliņu pucēšanu, pēc tam taisnā ceļā bliežot uz atkritumiem. Runājot par atkritumu maisiem, utopiskā sapņu piļu celšana ar regulāru savelkamo rokuturīšu maisu iegādi, beidzās ar noslīgšanu Rimi un Maximas ieprikumu maisos, saprotot, ka ātrākais veids, kā no tiem jēgpilni atbrīvoties, ir praktiskā latvieša cienīgā atkritumu maisu aizstāšana. Arī šajā ziņā aizgāju azartā un, beidzoties lielajiem iepirkumu maisiem, stūķēju misenē Jāņa Rozes un Veļas pasaules maišeļus ar 2 litru ietipību. Nekas, ka to pielietojums beidzās ar trim vistu kājām un puspaku piena (saspiestā veidā), bet gandarījums par paveikto planētas labā allažiņ priecē sirdi.
9. Dažādu ārā metamu lietu utilizācija mani interesējusi no bērnības. Jau bērnudārza vecumā vācu dažādas vienādas lietas, ticot, ka "kaut ko no šitā varētu sataisīt". Sākoties puberitātes periodam, ienāca prātā ideja par sienu tapsējumu no higiēnisko pakešu krāsainajiem iepakojumiem. Always Ultra Night maigi tumšzilais tonis būtu lieliski piemērots guļamistabai noskaņas radīšanai. Ilgtspējība un eko dizains glābs pasauli, dārgie.
10. Viena no svarīgākajām lietām man, kā dabai tuvam indivīdam, ir svaigs gaiss. Regulāri vēdinu telpas un mīlu turēt spraudziņu (logam, protams) vaļā arī nakts laikā. Mans salīgais dzīvesdraugs gan mēdz taisīt trādirīdi, argumentējot ar noslašanu, saslimšanu un apkures bezjēdzību. Taču kaut kā esam panākuši kompromisu, jo neviens no mums nav ne nosalis, ne nosmacis. Relationship goals, kā saka.
11. Vienmēr esmu sapņojusi par mājām ar degošām svecēm un omulīgu atmosfēru. Tas beidzas ar kaut kādu taupības cimperlīgumu, jo "kāda jēga, ka viņa tur trīs metri tālāk deg, es pat neskatos" un, kā zināms, uguns atņem telpai skabekli, tas nozīmē, ka man no skābekļa trūkuma novecos āda, bet vēdinot mans draugs var nosalt.
Tā nu dzīvojam. Kaut kur starp ekoloģiju, komfortu un abiem veļas žāvētājiem.
