Ja uzmet skatu vēsturītei, esmu šeit diezgan ilgi klusējusi, kas varētu būt dīvaini, jo klusēšana nav tas process, ko piekopju ikdienā. Tomēr tas skaidrojams ar to, ka pa šo pusotru mēnesi ir noticis tik daudz, ka laika uzrakstīt ko garāku par ziņu "Es kavēšu" diemžēl nav sanācis. Bišķiņ sajūta, ka šī ieraksta dēļ šovakar taps vēl viena tāda īsziņa.
Lai nu kā, man šodien dikti gribējās pastāstīt par savu attīstību konkrētā jomā, proti, manu gauso virzību tuvāk 21.gadsimtam. Lielākajai daļai indivīdu no paaudzes, kuru pārstāvu es, šajā jomā problēmu nav, viss, ko mūsdienu jaunietim vajag, ir paēst un par to ietvītot. Tas tā, īsos vilcienos. Protams, ir arī izņēmumi, kas savu laiku un akumulatoru 21.gadsimta tehnoloģiju priekos velta saturīgākām aktivitātēm, tomēr kopumā viedo ierīču glaudīšana mūsdienās iet vaļā uz vella paraušanu. Par to runājot, taisni žēl to puišu, kuri noteikti izjūt zināmu stresu, kad blakus sēž draudzene, bet rokās puisim planšete, kuras ekrāns nereti ir platāks par tās pašas meitenes pēcpusi, un tad nu nezin, ko nu pirmo paglāstīt.
Lai ļautu apjaust situācijas dramatismu, pastāstīšu, kā tad man ar tehnoloģijām iet. Īsumā sakot - es neesmu tehniska meitene. Vispār. Atceros laiku, kad dators vēl nebija sastopams katrā mājā un ofisā, kad es, pateicoties draudzenei, lieliski zināju, kā izmantot 1188 čatu, bet man nebija ne jausmas, kā atver internetu, jo to brīdi es vienmēr nokavēju. Pagāja pāris gadu, un es reģistrējos draugiem.lv. Vēl pēc pāris gadiem es pārstāju zvanīt savai radiniecei ikreiz, kad vēlējos izveidot šajā portālā kādu galeriju. Tam visam pa vidu parādījās arī tik ļoti laiku ietaupošais atklājums par Copy/Paste, kuram mana māte vēl joprojām līdz galam neuzticas, tādēļ, veicot maksājumus internetā, konta numuru pārraksta ar roku, jo "dators taču var kaut ko sajaukt, tā ir tikai ierīce!".
Bet tā ir kaunpilna pagātne. 2013. gads manā mūžā iezīmējās ar tehnoloģisko nevainību zaudēšanu ik pēc mirkļa. Jau tikts līdz 2. kursam universitātē, kad es piekāpos akadēmiskajai etiķetei un tiku pie savas vārds.uzvārds@gmail.com kombinācijas. Un arī tikai tāpēc, lai varētu izveidot šo blogu, kas arī bija akadēmiska prasība, bet es nesūdzos, man patīk. Protams, būtu varējusi izmantot citas blogu platformas, bet neesiet pārsteigti - es tādas nezināju.
Un tad nu uz gada beigām es beidzu spirināties pretī šim laikmetam, atļaujoties palaist sevi plašāk pasaulē, un reģistrējos facebook.com. Jau vairākus mēnešus pirms tam mani vajāja sajūta, ka kaut kas tiek palaists garām. Izrādās, tie ir kādi 70% no apkārt notiekošā. Tā nu es pametu mežu un atklāju, cik daudz līdz šim noticis ne tikai pasaulē, bet arī tepat, blakus ēkā. Labi, varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet daudz jauna, par ko papriecāties, bija aumaļām. Atceros, kā pirmajā vakarā pēc profila izveides uzreiz sāku palēnām vākt kopā draugu un paziņu loku, kas pēkšņi izrādījās krietni vien lielāks nekā es uz saviem pirkstiem varu saskaitīt. Kā pirmo, ko uzaicināt ar sevi padraudzēties ne tikai pusdienas ēdot un muļķības darot, bet arī virtuāli, izvēlējos draudzeni Agati, kas, lai arī par manu tehnisko dotību trūkumu ir tikpat labi informēta kā pārējie draugi, par to skaļāk pasmejas tikai reizēm. Tas nekas, ka uzaicinājuma vietā es viņai netīšām aizsūtīju vēstuli, beigās arī viņa ir manu draugu lokā. Tā nu es trīs stundas noņēmusies, alkaini cenšoties apgūt visu, kas vēl nebija redzēts un lasīts, sapratu, ka šodienai pietiks, ir jau vēls, jāiziet no facebooka un jāiet gulēt. Nu jā. Izlogoties...pieņemu, ka tāda poga pastāv. Kā saka - pirms kaut kur lien, padomā, kā tiksi laukā. Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradās arī "Log Out", un diena varēja beigties uz produktīvas nots. Turpmākajās pāris nedēļās Agate saņēma dažus zvanus no manis ar tādiem jautājumiem kā "ja es šito nospiedīšu, kur tas parādīsies", "kāpēc tu redzi tās bildes, bet es ne" un "kā te, vells ar ārā, var foto pievienot?!".
Pēc nepilna mēneša, kad pēc vairāk kā desmit gadu ilgušas uzticības Nokia telefoniem ar pavisam reālām trīsdimensionālām pogām un lomika izturību, pēc vairākām konsultācijām ar veikala pārdevēju, ar profesionālu ķērienu izvedot to no pacietības, es spēru līdz šim beidzamo tehnoloģiski progresīvo soli savā studenta mūžā un nopirku jaunu telefonu. Modeļa nosaukumā kaut kas saistīts ar galaktikām. Pats pirkšanas process jau mazliet iedragāja manu mantotās viszinošās ģenialitātes tēlu. Uz veikalu dokumentācijas un papīru nokārtošanas labad bija nepieciešams iet kopā ar savu māti, kas jau no paša sākuma manī raisīja bažas. Tās apstiprinājās, kad līguma slēgšanas procesā viņa pārdevējai pilnā nopietnībā vaicāja: "Sakiet, lūdzu, kā te viss notiek - šim telefonam taču tie brīvie interneti arī ir, vai ne?" Ar pēkšņi uzplūdušu nevaldāmu interesi pagriežos pret vitrīnām un sāku pētīt pensionāriem paredzētos piedāvājumus. Jā, laikam ābols no ābeles tālu nekrīt. Pēc pāris stundām, kad jau biju mājās un domāju par turpmākajā nedēļā ieplānotajām muļķībām, saņēmu pirmo ienākošo zvanu. Vai man dieniņ, kāds par mani interesējas. Tad nu, pie reizes uzzinot, kā skan mana zvana melodija, pāris sekundes papriecājos un iebakstu jūtīgajā ekrānā. Nekas jauns nenotiek, telefons zvana kā zvanījis. Spiežu vēlreiz. Nekā. Sasodīts. Tā nu es sēžu un jūtos pagalam muļķīgi, turot rokās telefonu, kas nepārprotami zvana un zvana tieši man, bet es tikai bezpalīdzīgi skatos uz to. Beidzot paveras kaut kāda atvere manā prātā, un es noslidinu pirkstu pār ekrānu. Beidzot. "Čau, mamm! Kaut kas svarīgs?" "Nē, es tikai tāpat, gribēju zināt, kā tev iet. Ko tu tik ilgi necel?" "Es biju aizņemta."
Jaunais pirkums akurāt sakrīt ar laiku, kad bija pagājuši trīs mēneši, kopš uzzināju vārda "aplikācija" nozīmi. Jau pirmajā dienā ar jauniegūto pirkumu sapratu, ka laikam tomēr par tām aplikācijām viss līdz galam nav skaidrs. Vakarā, pēc iepirkšanās, sanākot kopā ar draugiem "Darbnīcā", pat nepaspēju līdz galam pateikt, ko es gribu, kad viss jau tika ieviests. Facebook aplikācija, draugiem.lv, Twitter, WhatsApp..."Viņai noteikti vajadzēs arī lukturīti, kas zin, kad gadīsies pazust tumsā." "Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst arī par Euro kalkulatoru - tu taču strādā tirdzniecībā!" Lūdzu, draugi, darbojieties un neliecieties traucēti. Visu ceremoniju noslēdz Reinis ar svinīgu pirmo selfiju.
Pēc nepilna mēneša, kad pēc vairāk kā desmit gadu ilgušas uzticības Nokia telefoniem ar pavisam reālām trīsdimensionālām pogām un lomika izturību, pēc vairākām konsultācijām ar veikala pārdevēju, ar profesionālu ķērienu izvedot to no pacietības, es spēru līdz šim beidzamo tehnoloģiski progresīvo soli savā studenta mūžā un nopirku jaunu telefonu. Modeļa nosaukumā kaut kas saistīts ar galaktikām. Pats pirkšanas process jau mazliet iedragāja manu mantotās viszinošās ģenialitātes tēlu. Uz veikalu dokumentācijas un papīru nokārtošanas labad bija nepieciešams iet kopā ar savu māti, kas jau no paša sākuma manī raisīja bažas. Tās apstiprinājās, kad līguma slēgšanas procesā viņa pārdevējai pilnā nopietnībā vaicāja: "Sakiet, lūdzu, kā te viss notiek - šim telefonam taču tie brīvie interneti arī ir, vai ne?" Ar pēkšņi uzplūdušu nevaldāmu interesi pagriežos pret vitrīnām un sāku pētīt pensionāriem paredzētos piedāvājumus. Jā, laikam ābols no ābeles tālu nekrīt. Pēc pāris stundām, kad jau biju mājās un domāju par turpmākajā nedēļā ieplānotajām muļķībām, saņēmu pirmo ienākošo zvanu. Vai man dieniņ, kāds par mani interesējas. Tad nu, pie reizes uzzinot, kā skan mana zvana melodija, pāris sekundes papriecājos un iebakstu jūtīgajā ekrānā. Nekas jauns nenotiek, telefons zvana kā zvanījis. Spiežu vēlreiz. Nekā. Sasodīts. Tā nu es sēžu un jūtos pagalam muļķīgi, turot rokās telefonu, kas nepārprotami zvana un zvana tieši man, bet es tikai bezpalīdzīgi skatos uz to. Beidzot paveras kaut kāda atvere manā prātā, un es noslidinu pirkstu pār ekrānu. Beidzot. "Čau, mamm! Kaut kas svarīgs?" "Nē, es tikai tāpat, gribēju zināt, kā tev iet. Ko tu tik ilgi necel?" "Es biju aizņemta."
Jaunais pirkums akurāt sakrīt ar laiku, kad bija pagājuši trīs mēneši, kopš uzzināju vārda "aplikācija" nozīmi. Jau pirmajā dienā ar jauniegūto pirkumu sapratu, ka laikam tomēr par tām aplikācijām viss līdz galam nav skaidrs. Vakarā, pēc iepirkšanās, sanākot kopā ar draugiem "Darbnīcā", pat nepaspēju līdz galam pateikt, ko es gribu, kad viss jau tika ieviests. Facebook aplikācija, draugiem.lv, Twitter, WhatsApp..."Viņai noteikti vajadzēs arī lukturīti, kas zin, kad gadīsies pazust tumsā." "Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst arī par Euro kalkulatoru - tu taču strādā tirdzniecībā!" Lūdzu, draugi, darbojieties un neliecieties traucēti. Visu ceremoniju noslēdz Reinis ar svinīgu pirmo selfiju.
Ir sācies jauns gads, un man ir sajūta, ka ar 2013. gadā piedzīvoto mani tehnoloģiskie prieki nebeigsies. Pēc apmācībām IT pamatos, man sāk arvien vairāk šķist, ka uzrakstīt studiju darbu ir vieglāk nekā to pareizi noformatēt, bet esmu gatava kādam par to samaksāt, jo nervu zāles droši vien maksātu vairāk. Tomēr es jūtu izaugsmi šajā jomā, sāku aptvert, kā darbojas Wi-Fi, kā arī kamēr citi Ziemassvētkos no draugiem saņem saldumus, mīļlietiņas vai citus sīkumus, man Agatīte, ar viltīgu smīnu svētkos uzdāvināja atmiņas karti.
Lai izaugsmes bagāts Jaunais Gads!
