Ierij manus vilnīšus jeb Bārtas Kartupelis 2013

Re kā, vēl pat nedēļa nav pagājusi kopš mana pēdējā vārstījuma, bet man jau atkal ir, ko pastāstīt. Pēdējā nedēļa pagājusi visādās sportiskās aktivitātēs, bet vairāk gribas pavārīties tieši par vakardienas notikumiem, kuru dēļ man tagad ir fiziskas grūtības pacelt jebko, kas smagāks par krūšturi, par tā uzvilkšanu pat nerunājot.

Uzņēmums "Sofijas laivas", šķiet, jau piekto gadu pēc kārtas rīko airēšanas sacensības pa Bārtas upi apmēram 20km distancē, pirmām trim vietām kā galveno balvu pasniedzot maisu ar kartupeļiem. Pasākums slavens ne tikai ar sacensību garu, bet daudziem arī ar pilnīgu plezīra pasākumu draugu lokā. Ar tēti, kuram airis ir labākais draugs kopš 12 gadu vecuma, izdomājām, ka laist garām iespēju tikt pie pārtikas un citiem labumiem tā vienkārši nevar un pieteicāmies. Zināju, ka man kā meitenei, kas pie airiem sēžas varbūt trešo reizi mūžā, ar profesionālu airētāju, kas nolēmis uzvarēt, šitais brauciens nebūs nekāda kokteiļa sūkšana pludmales bārā. Es nekļūdījos.

Sestdienas rīts, 7:12, un es lecu augšā no gultas, auju melnas kājas, lai paspētu laikā uz tikšanās vietu un kopējo autobusu pie Rimi. Esam klāt vēl pirms laika ar somu, kas vairāk liek domāt, ka taisāmies nevis pāris stundas paairēt, bet tai laivā trīs dienas nodzīvot. Piesēžam, pļāpājot ar jau sanākušajiem, pie reizes vērojot skaidros rīta ballētājus dodoties gulēt vai nodoties vienas nakts sakariem. Tādā garā, laiku īsinot, esam sagaidījuši autobusu ar čillīgu šoferi un možu vadītāju. Pierakstāmies reģistrācijas anketā ar pa ceļam izdomāto komandas nosaukumu "Kā mēs mizās" un bliežam uz Nīcu. Tur savācam vēl tikpat braucēju un tālāk cauri pilnīgiem neceļiem, kur es bez navigācijas sen jau vārtītos grāvī, braucam uz starta vietu pie Bārtas ciema tilta. Te nu kompānija novākusies varena. Jau izkāpjot no transporta, nāsī iesitas tīkams upeņu balzāma smārds. Vērojot sanākušos, skaitā ap 120, diezgan nekļūdīgi var pateikt, kam un cik daudz tas balzāms ticis ribās. Arī par tērpiem liela daļa bija padomājusi, īpaši puisis, par Dino saukts, kas uzcirties kombinezonā ar asti, un, sākot no pieres, visu tērpu rotā porolona dzelonīši, kas jostasvietā jau kaut kur nokrituši. Lielākoties dalībnieki tērpušies siltākajās drānās, daži drošībai vēl nodrošinājušies ar pāris kastēm sirdi sildošu atspirdzinājumu. Palēnām visi reģistrējas, saņem glābšanas vestes, izvēlas laivas un iestiprinās, tikmēr dzirdētās sarunas jau pavelk pasākumu:

"Prātīgāk ar maniem krūtsgaliem!"

"Mums airi ir?" "Mums uzdzeramais nav!"

Un nobļautais jautājums visiem:

"KURŠ VAKAR BIJA FONĶIKĀ?!" Paceļas daudzas rokas un balsis.

Tā nu starta vieta sāk tukšoties, dalībniekiem stumjot upē laivas un iekārtojoties citam pie cita. Te turpinās sabļaušanās, neesošas stratēģijas plānošana, komentāri un līdzpaņemto 0,7 limonāžu ērtāka novietošana laivā. Dalībniece, kura pasākumā izpelnījās skaļākās rīkles titulu, visiem uzreiz jau norādīja: "Kam ir savs kartupeļu lauks, jau tagad kāpj krastā!" Pasākuma organizatoram, kas no tilta augšas uzrunāja visus caur ruporu, tika dots padoms skaļo rīkli ņemt sev palīgos, kas meitenei iesildīja sirdi: "Beidzot kāds novērtē manu balsi!". Blakus laivā kāds puisis un Dino sev pa vidu nosēdinājuši meiteni, liek tai sargāt pudeles, par pateicību gandrīz ielidinot upē. Turpat no otrā krasta pusē esošās laivas atskan gurdena balss: "Alkohola lietošanai ir...ai, nahuj."

Šādas brīvas komunikācijas gaisotnē esam sagaidījuši starta signālu un sākam. Jau pirmajos metros tētis dod dažus norādījumus, kā pareizi darboties ar airi, un man uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc pagājušajās airēšanas sacensībās ar draudzeni pa ezeru vilkām zigzagā. Izmantojot ieteikumus, ar tēti lavierējam starp laivām, cenšoties izrauties no bara. Nobraukti 150m. Man sāk nogurt pleci un rokas. Vēl pēc 50 metriem plaukstā iemetas krampis. Sāku apjaust, ka šie būs vieni sasodīti grūti 20 kilometri, bet negribas lielīties ar savu vājumu, tāpēc klusēju. Čunčinam tālāk, tētis aizmugurē stūrē, es priekšgalā ķēmojos pakaļ.

Pēc pirmā kilometra jau esmu daudz maz iesildījusies un parādās cerība, ka izdzīvošu līdz finišam bez neatliekamās palīdzības ekipāžas. Sāk jau palikt tik karsti, ka it nemaz vairs neskumstu par līdzi nepaņemto silto jūrnieku džemperi, varētu turpināt airēt apakšveļā, bet apmierinos tikai ar šalles noņemšanu. Tālāk, cenšoties nezaudēt airēšanas ātrumu un ritmu, apskatu apkārtni. Skaisti. Mežiņš, taciņas, nekādu automašīnu, gaiss smaržīgs un kluss, gribētos te vasarās atbraukt padzīvot pāris dienas. Gar krastu ik palaikam pavīd kāda glaunāka vasarnīca, papriecājos, attopoties, ka konkurentu zaļā laiva ir nepatīkami tuvu aizmugurē. Neskaitot smailītes, kuras tiek vērtētas citā kategorijā, sacentāmies ar kanoe laivu dalībniekiem, diezgan laicīgi apdzenot tuvākos konkurentus, priekšā atstājot dzeltenu laiviņu ar pāri, kam tuvs ūdenstūrisms, bet mums tuvi ir kartupeļi, tāpēc visas trases garumā apsvērām domu šos kaut kad panākt, par spīti lielajam attālumam.

Laivā pagājusi jau apmēram stunda, visa ķermeņa labā puse slapja, iedomājos, varbūt tādā gadījumā derētu telefonu ielikt otrā kabatā. Mute izkaltusi, bet nav laika dzert, jo katra sekunde ir no svara, dalībnieki zaļajā laivā aiz muguras nav pirmo reizi uz ūdens. Un mēs vēl bijām paņēmuši maizītes laivā, nezinu, kam par godu, ja pat pakasīties nav laika. Tomēr kaut kādā brīdī atļaujos to desmit sekunžu prieku padzerties, padodu tētim, un močījam tālāk. Roka slapja un auksta, ik pa laikam sajūsmā nodrebu, pirkstiem ietriecoties starp laivu un airi. Manās acīs ir puse ezera, un, kā vēlāk izrādījās, arī laivā nomestajā šallē, kas vēl tagad nav sausa. Priecē, ka vismaz laiks ir saulains un silts, kas 19. oktobrī varēja arī tāds nebūt.

Esam noairējuši apmēram 2/3 no trases, kad sāk izskatīties, ka pārīti dzeltenajā laivā mēs varētu arī apdzīt. Uzdodam tempu, un jau tīksmināmies, kā priekšējie met stresainus skatus atpakaļ. Turpinām koncentrēties uz viņiem, bet ūdenim, izrādās, ir blīvums, tādēļ apdzīšana ievelkas vairāku kilometru garumā. Kad līdz finišam palikuši apmēram trīs kilometri, kādā šaurākā upes posmā tomēr apdzenam ūdenstūristus un plakšķinam uz pilnu jaudu tālāk, lai atrautos drošā attālumā. Kad tas izdarīts, tētis iepriecina ar novērojumu, ka šie jau sākot pagurt, tāpēc nav tik traki. Sāku jau justies kā piknikā, mutē atgriežas siekalas, līdz brīdim, kad attopamies, ka esam palaidušies, jo dzeltenā laiva atkal ir tuvu. Bāc, atkal jāairē. Uzdodam vēlreiz, līdz jūtam, ka nu ir labi, konkurenti ir pārāk lielā attālumā, lai līdz finišam paspētu mūs noķert, tagad tik noturēt. Tētis ierosina izmantot ērto situāciju un apgriezt laivu, lai samainītos pusēm, jo viņa laivas gala bortā ir defekts, traucējot airēt. Atrodam brīvāku pleķīti un sākam mainīšanos. Ļoti prātīgi pārsēžamies, bet tētis, ceļoties kājās, sašūpo laivu vairāk nekā manai stabilitātes sajūtai labpatiktos. Akurāt iedomājos, cik gan ironiski būtu visu trasi dzīties pakaļ konkurentiem, apdzīt tos un kilometru pirms finiša iegāzties ūdenī. Tomēr apgriešanās norit veiksmīgi, neesam slapjāki kā bijām un dudinām tālāk. Pirms veselas mūžības tētis teica, ka finišs nav tālu. Sāk uznākt besis, jo "nav tālu" man nesaistās ar "vēl 2 km". Saku: "Tēt, šī upe nekad nebeigsies,", viņš: "Varam airēt pa taisno līdz Liepājai, vēl 40km". Aizveros un airēju tālāk. Finišs tuvojas tikpat ātri, kā mūķene uz BMX, tāpēc saņemu pēdējos spēkus un bliežu, cik nu vēl manī ir. Pēc diviem gadiem beidzot redzams cilvēku pūlis un pēdējie metri. Izslejam muguras un kā elites pārstāvji eleganti piestūrējam pie laipas atpūtas vietā "Upeskrasti". Izkāpju uz tās un, pēc divarpus stundām, pavadītām nemainīgā pozā, jūtu, ka tā laipa nepārprotami velk manu seju tuvāk. Efektu vēl vairāk pastiprina fakts, ka minētā laipa ir nevis nostiprināta, bet peld pa ūdens virsmu.

Izkāpjot krastā, uzzinām, ka vēl ir divi papildus uzdevumi - viktorīna ar jautājumiem par tiltu tēmu un kartupeļu mešana grozā no attāluma. No pieciem kartupeļiem netrāpījām nevienu, kas, kā papētīju, bija komandu vidējais rādītājs, viktorīnā, kā jau inteliģences pārstāvji, uz šo to pat pratām atbildēt. Tālāk, kamēr gaidām ierodoties pārējās laivas, dalībnieki tika pabaroti ar zupu, salātiem un Vecrīgas restorāna "Monhe Negro" pavāra gatavoto jēru. Pa vidu vēl dažādas atrakcijas, kurās abi ar tēti piedalījāmies. Viena no tām bija naglu sišana pagalē uz ātrumu, kurā ieguvu trešo vietu un trīs bundžiņas ar šprotēm eļļā. Kaut kur pavīd ziņa, ka laivai, kurā sēž Dino, vajagot braukt pakaļ. Tālāk vēl viens pasākums ar aira turēšanu uz plaukstas vertikālā stāvoklī. Kuram airis ilgāk stāv, tas dabū...jap, uzminējāt, šprotes eļļā. Tiku pie četrām. Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar pārējiem dalībniekiem, iespēja iegādāties vietējo medu, vīnu un butes, līdz tiekam līdz apbalvošanai.

Kopumā mūsu komanda kartupeļus neieguva, jo neparādījām pasaules klases sniegumu kartupeļu mešanā un viktorīnā, bet tomēr pašiem ir gandarījums, ka noairējām pirmie. Tomēr nopelnītas kopā septiņas šprotu bundžas. Kā arī, protams, pats pasākums tika izbaudīts, iepazīti jauni cilvēki, satikti jau zināmie un uzturēta atmosfēra, kurā visi visus uzrunā uz "tu", neviens nežēlo līdzi paņemto pārtiku un dzērienus citiem, arī mājās braucot, šokolādes tāfelīte un blašķe ceļo pa busiņu, un no visiem atvadāmies ar draudzīgu "Čau!" kā ar seniem draugiem.

Šodienas fiziskais stāvoklis, īsi sakot, ir pizģec. Ja plecu un elkoņu saites vakar izglāba Fastum gēls, tad muguras muskuļi ir lupatās. Sajūta līdzīga, it kā kāds mēģinātu ar lāpstu saskaitīt manus mugurkaula skriemeļus, ar kapli pieturot plecus, pie reizes ar cirvi iedzenot pāris naglas starp ribām. Tētis teica - pāries.

Ak jā, starp citu, es neēdu šprotes. Tāpēc atnāciet, draugi, kādu dienu pie manis uz garāžu, Laura cienā!

"Tas būs otrajā stāvā."

Beidzot man ir arī, ko teikt.

Šorīt no rīta es uzvilku savas mīļākās zeķbikses, bet pēc pāris stundām uzvilkos arī pati. Es to nedaru bieži, paciešu diezgan daudz, bet šodien margrietiņai tika noplēsta pēdējā ziedlapiņa. Šoreiz pie vainas manai trešajai prognozei nav tramvaja talonu neesamība piemājas pļēguru veikalā, tūļīga kasiere Maximā vai atšālējusies kola svētdienas rītā. Nē. Šodien es triecu papēžus pret padomju laika linoleju aiz dusmām, kas manī sakrājušās jau kopš jūnija vismaz, jo ātrāk man bija pārāk maz dzīves pieredzes, lai pilnvērtīgi šķendētos. Šodien savu sašutumu centneriem biju gatava gāzt pār konkrētu izglītības iestādi, bet, ja reiz esmu tik ērti iekārtojusies, tad kompaktuma labad palaidīšu žulti uz valsts iestādēm kopumā.

Sākšu ar to, kas, kā dzirdēts, nekaitina tikai mani vien. Proti, ja tu, dārgais darbiniek, esi ticis pie savas rūmes pilsētas centrā, nodrošināts ar ergonomiskajām prasībām atbilstošu mēbeļu komplektu priekšā un pakaļā, kā arī piezīmju lapiņām A4 formātā, tad acīmredzot, kaut ko esi izdarījis pareizi. Pieņemu, ka savu darbības lauku pārzini teicamā līmenī ar iespējām sevi pierādīt, nopelnot lapiņas piezīmēm jau A3 izmēros. Visticamāk, ka tu strādā kādā valsts uzņēmumā, ēkā, kurā ar tevi kopā savas dienas vada vēl vismaz ap simts darbinieku, katrs pārvaldāt savu sfēru, katram sava atbildība un tādā garā. Lepojaties ar organizētību, laipnu apkalpošanu un gariem pusdienlaikiem. Vairumā gadījumu, kad parastam vidusmēra pilsonim kaut kāda iemesla dēļ savajagas tevis pārstāvētās iestādes palīdzību paraksta, dokumentu, paroles vai jebkādā citā veidā, viņš paklausīgi dodas izstāvēt futbola laukuma centra līnijas garuma rindu, lai saņemtu...te būs pats labākais: "Vai jūs jau dabūjāt apstiprinājumu 213. kabinetā?", ko tu, protams, neesi dabūjis, tādēļ čāpo uz otru futbola laukuma galu, klauvējot pie 213. durvīm, uz kurām norādītais pieņemšanas laiks vēl ir aktuāls. Tās kāda rupji aprakstāma iemesla dēļ ir slēgtas. Nākamajā dienā, ziedojot pats savu pusdienošanas laiku, pilsonis dodas vēlreiz uz 213. kabinetu, kura darbība pārsteidzošā kārtā sakrīt ar uz durvīm norādīto. Pilsonis braši soļo iekšā, pastāstot, kas viņš tāds, no kurienes, un ka tam vajagot saņemt apstiprinājumu, uz ko laipni tiek norādīts: "Lai saņemtu apstiprinājumu, ir jāuzraksta iesniegums. To varat izdarīt 134. kabinetā." Nolādot cilvēci un visas dzīvās būtnes simts metru rādiusā, tu kāp stāvu zemāk uz norādīto kabinetu, kurā lietišķā kostīmā iespīlējusies madāma izbrīnā iepleš acis, jautājot, kurš gan teicis, ka iesniegumu varot uzrakstīt šeit, nē, nē, par iesniegumiem atbild 310. telpā. Atmetot cerības jebkad nomainīt deklarēto adresi,  studiju programmas novirzienu vai personu apliecinošus dokumentus, tu dodies prom pa gaiteņiem, lasot uz sienām uzņēmuma vēsturi un aprakstus par teicamo organizētības līmeni tajā. Pēc pāris dienām pienāk zvans par laikā nenokārtotiem dokumentiem.

Protams, ja uzņēmums ir liels, visi nevar zināt visu, tas taču ir cilvēcīgi. Tieši tāpēc es gribētu aicināt visus valsts iestāžu darbiniekus - ja tev ir tikai knapa sajēga, kur meklēt to, ko klients vaicā, nesatraucies, neviens par mazāk cienījamu tevi neuzskatīs, ja tu nevis viszinošu seju pasūtīsi cilvēku uz citu kabinetu, kurā tev šķiet, ka varētu rast meklējamo, bet varbūt pacelsi savu manikirēto roku pie ergonomiski novietotā telefona un noskaidrosi visu precīzi, lai nav cilvēks jāsūta no viena mājīgi iekārtota kabineta uz otru.

Var jau būt, ka es neko nesaprotu no iestāžu vadības, bet man liekas, ka šāda attieksme vairotu uzņēmuma labo slavu un kaut pavisam nedaudz mazinātu cilvēku neapmierinātību ar valsts attieksmi pret tās iedzīvotājiem.

Par procentiem un biksēm

Labrīt, skaistuļi un briesmones!

Aizvadītajā nedēļas nogalē tīšāk vai netīšāk satikos ar dažiem saviem draugiem un paziņām, aizvadot laiku jestrās izdarībās, mīkstās zeķēs, publiskās vietās, interesantās sarunās un, ja paveicas, pat labos jokos. Tomēr, atejot no šī manu brīvdienu tik neredzēti neordināro notikumu apraksta, vēlos pastāstīt par savu pēkšņi radušos skaidrojumu veltītu kārtējai ikdienišķajai tematikai, kas pārsvarā nevienu neuztrauc, tikai reizumis kaitina, un tie nu ir lokāli slavenie inside jokes, kas visiem tik ļoti patīk, bet ar nosacījumu, ka mēs paši neesam outside.

Manā tik garajā mūžā ir gadījies pieredzēt trula apmulsuma pilnus brīsniņus, kad apkārt salasījusies gandrīz vai tīri jauka kompānija, sarunas raisās, sāc jau justies psiholoģiski tik ērti, ka varētu atpogāt augšējo bikšu pogu, un tad pēkšņi kāds no sanākušajiem izšauj šķietami no konteksta izrautu frāzi, kas visiem apkārt esošajiem, izņemot tevi pašu, liek histērijā dauzīt pa ceļgaliem un, kas vēl vairāk kaitina, turpināt bārstīties ar līdzīgām aprautām frāzēm, kas joprojām tev neko neizsaka. Tad nu tu kādu brīdi sēdi un gaidi, kad tas beigsies, bet nebeidzas, tāpēc tu sāc palēnām aizpogāt bikses un jau tausties pēc telefona, lai izliktos, ka kāds tev raksta un ka vismaz kādam esi interesants. Sajūtas līdzīgas kā, pa logu vērojot ballīti, uz kuru neesi ielūgts.

Bet tad pienāk brīdis, kad tu nokļūsti skatuves otrā pusē. Iesākumā vispārējo sabiedrību uzjautrinoši joki ir izsmelti, tu sāc sajusties ļoti, ļoti ielūgts uz ballīti, bikses tik ļoti atpogājis, cik nu fasons ļauj, un nu tad nu sākas mazpersonu kompānijai saprotamā komunikācija uz pilnu klapi. Un - interesanta sakritība - jo vairāk apkārt sev mani tos, kuri "vēro ballīti pa logu", jo smieklīgāks šķiet tikai tiem dažiem saprotamais.

Pieklājīgi, toleranti un diplomātiski cilvēki, pie kuriem es sevi pieskaitu tikai pāris reizes nedēļā, no inside jokiem cenšas izvairīties, jo, kā reiz dzirdēju, skaitās nepieklājīgi izslēgt kādu no komunikācijas, īpaši, ja runa vedinās ap humoru, kad noslēpt to, ka tev nemaz nav smieklīgi, ir visai grūti. Tomēr - jūs taču nenoliegsiet - inside jokes ir neskaitāmas reizes smieklīgāki par visiem saprotamajiem jokiem, un, jo šaurākam lokam tie ir zināmi, jo amizantāki šķiet tiem, kas tos saprot. Man kā matemātiķei to patīk skaidrot sekojoši, proti, iedomājieties, ka katram jokam ir savs smieklīguma procents, kas iesākumā ir 100. Ar katru nākamo personu, kura izprot joka jēgu, sākuma procenti tiek izdalīti uz galviņām, respektīvi, ja frāze "Man nosala seja" šķiet tik smieklīga pieciem cilvēkiem, tā ir smieklīga 20% apmērā, kas jokam ir diezgan daudz. Savukārt "Aizver muti!" smieklīguma procents jau pirmajās nedēļās nokritās zem nulle komats. Tomēr, tāpat kā ar sievietēm, tāpat arī smieklīguma procentu ietekmē laiks, proti, pēc vairākiem gadiem tur vairs nekas diži svaigs nav palicis, drīzāk tikai atmiņas par kādreizējo pielietojumu.

Tāpēc, ja kādreiz redzat mani vienu, slīkstošu pašai savās smieklu asarās un nespējot izteikt ne vārda, tad ziniet - man ir tikuši visi 100%.

Jaunas āres

Labdien!

Ak mūžs, jau tagad uztraucos, vai neesmu pielaidusi kādu gramatisko kļūdu. Lai nu kā, te tas ir. Mans blogs. Pagaidām viens no tiem daudzajiem tūkstošiem, ko te vai katrs izveido ik dienas, lai būtu, kur gausties par privātās dzīves nebūšanām, daiļu prinču trūkumu dzimtajā ciemā un politisko nekompetenci valstī, par ko citos sociālajos portālos 140 zīmju ietvaros grūti pilnvērtīgi pasūdzēties. Šeit par šīm lietām pacentīšos paklusēt, lai gan grūti man tas nākas, jo, lai ar gadiem esmu iemācījusies izteikt savu viedokli, tomēr kā blakusefekts parādās tā izteikšana, i kur vajag, i kur ne, kā arī tur, kur man nav ne mazākās nojēgas, par ko ir runa. Bet visu varot iemācīties. Pagaidām gan vēl tikai nevaru tikt skaidrībā, vai apgūt un papētīt tās jomas, kurās mans viedoklis spraucas nelūgts, vai arī vienkārši aizvērties. Es par to vēlāk padomāšu.
Un nu vēsturīte. Ne jau manējā, protams.

Par blogu biju jau pasen domājusi, bet apmēram tikpat nopietni, cik par savas biznesa impērijas radīšanu - it kā jau varētu, bet netīk ķēpāties, ja nu nesanāk. Tagad gan būs jāsanāk - universitātē studiju kursa ietvaros ietilpst sava publiskās dienasgrāmatas izveide. Vēl tur nāk klāt arī reģistrēšanās facebookā, instagramā un citi hipsteru prieki, kurus atlikšu uz vēlāku laiku. Man, kā absolūti nemodernai meitenei, sava gmail konta izveide jau bija pietiekams psiholoģiskais pārdzīvojums. Ar vienu kāju esmu 21. gadsimtā, ar otru vēl situ ritmu pie Spice Girls. Mans nākošais tehnoloģiskais Everests būs tad, kad uzzināšu, kā šeit var nomainīt fona bildīti un visus citus dizaina elementus, lai jums lasīšanu darītu tīkamāku, savukārt man pašai lieku reizi ļautu patīksmināties par savu ģeniālo oriģinalitāti. Starp citu, par to runājot, kādās tālākās prāta apziņas dzīlēs, protams, pieļauju domu, ka mani svētdienas prātuļojumi kādam pieredzējušākam paziņam vai kolēģim var šķist tikpat oriģināli, kā septiņpadsmitgadīgu meiteņu fotografēšanās uz siena gubas, tomēr - kas neriskē, tas nedabū Puliceru.

Manas neliterārās izlietnes krāns nu ir vaļā. Smeliet, kas tīkams, pārējo - aizskalojiet.