Aizvadītajā nedēļas nogalē tīšāk vai netīšāk satikos ar dažiem saviem draugiem un paziņām, aizvadot laiku jestrās izdarībās, mīkstās zeķēs, publiskās vietās, interesantās sarunās un, ja paveicas, pat labos jokos. Tomēr, atejot no šī manu brīvdienu tik neredzēti neordināro notikumu apraksta, vēlos pastāstīt par savu pēkšņi radušos skaidrojumu veltītu kārtējai ikdienišķajai tematikai, kas pārsvarā nevienu neuztrauc, tikai reizumis kaitina, un tie nu ir lokāli slavenie inside jokes, kas visiem tik ļoti patīk, bet ar nosacījumu, ka mēs paši neesam outside.
Manā tik garajā mūžā ir gadījies pieredzēt trula apmulsuma pilnus brīsniņus, kad apkārt salasījusies gandrīz vai tīri jauka kompānija, sarunas raisās, sāc jau justies psiholoģiski tik ērti, ka varētu atpogāt augšējo bikšu pogu, un tad pēkšņi kāds no sanākušajiem izšauj šķietami no konteksta izrautu frāzi, kas visiem apkārt esošajiem, izņemot tevi pašu, liek histērijā dauzīt pa ceļgaliem un, kas vēl vairāk kaitina, turpināt bārstīties ar līdzīgām aprautām frāzēm, kas joprojām tev neko neizsaka. Tad nu tu kādu brīdi sēdi un gaidi, kad tas beigsies, bet nebeidzas, tāpēc tu sāc palēnām aizpogāt bikses un jau tausties pēc telefona, lai izliktos, ka kāds tev raksta un ka vismaz kādam esi interesants. Sajūtas līdzīgas kā, pa logu vērojot ballīti, uz kuru neesi ielūgts.
Bet tad pienāk brīdis, kad tu nokļūsti skatuves otrā pusē. Iesākumā vispārējo sabiedrību uzjautrinoši joki ir izsmelti, tu sāc sajusties ļoti, ļoti ielūgts uz ballīti, bikses tik ļoti atpogājis, cik nu fasons ļauj, un nu tad nu sākas mazpersonu kompānijai saprotamā komunikācija uz pilnu klapi. Un - interesanta sakritība - jo vairāk apkārt sev mani tos, kuri "vēro ballīti pa logu", jo smieklīgāks šķiet tikai tiem dažiem saprotamais.
Pieklājīgi, toleranti un diplomātiski cilvēki, pie kuriem es sevi pieskaitu tikai pāris reizes nedēļā, no inside jokiem cenšas izvairīties, jo, kā reiz dzirdēju, skaitās nepieklājīgi izslēgt kādu no komunikācijas, īpaši, ja runa vedinās ap humoru, kad noslēpt to, ka tev nemaz nav smieklīgi, ir visai grūti. Tomēr - jūs taču nenoliegsiet - inside jokes ir neskaitāmas reizes smieklīgāki par visiem saprotamajiem jokiem, un, jo šaurākam lokam tie ir zināmi, jo amizantāki šķiet tiem, kas tos saprot. Man kā matemātiķei to patīk skaidrot sekojoši, proti, iedomājieties, ka katram jokam ir savs smieklīguma procents, kas iesākumā ir 100. Ar katru nākamo personu, kura izprot joka jēgu, sākuma procenti tiek izdalīti uz galviņām, respektīvi, ja frāze "Man nosala seja" šķiet tik smieklīga pieciem cilvēkiem, tā ir smieklīga 20% apmērā, kas jokam ir diezgan daudz. Savukārt "Aizver muti!" smieklīguma procents jau pirmajās nedēļās nokritās zem nulle komats. Tomēr, tāpat kā ar sievietēm, tāpat arī smieklīguma procentu ietekmē laiks, proti, pēc vairākiem gadiem tur vairs nekas diži svaigs nav palicis, drīzāk tikai atmiņas par kādreizējo pielietojumu.
Tāpēc, ja kādreiz redzat mani vienu, slīkstošu pašai savās smieklu asarās un nespējot izteikt ne vārda, tad ziniet - man ir tikuši visi 100%.
Es teiktu "ģenialitātes kalngals", bet tad man vairs nebūtu ko teikt nākamajās reizēs.
AtbildētDzēst