Bāra žults. Trešais gāziens.

Es nezinu, kur lec saule,

Kur noriet'i vakarā;

Es nezinu, kur aiziešu,

Kur mūžiņu nodzīvošu

''Bet zinu, ka jūs te žuļaties!''

Šodien par zinātājiem. Nu tiem, kas zina "kā te tās lietas notiek" un kuri uz mēģinājumu paskaidrot, kā te tās lietas TIEŠĀM notiek, reaģē kā Āboltiņa uz pensionāriem. Klientam vienmēr taisnība? Jā, un Porziņģim 37. kājas izmērs.

Sākšu ar vienu no populārākajiem pārmetumiem - mēs šķaidot alkoholu. Ar visu ko - ar ūdeni, narkotikām, ļergu. Iemesls? "Jo visur tā dara, es jau neesmu muļķis." Diskutējami. Lai nu kā, labi dzirdamais krikšķis, klienta priekšā atskrūvējot jaunu pudeli, argumentāciju nedaudz pieklusina, bet rūpju rieva tiesātāja pierē vēl turas. Tālāk, lai vismaz nedaudz piepaceltu savu tikko noslīdējušo ego, seko trādirīdis ar kokteiļa pagatavošanas vērošanu. Klienta priekšā nolieku divas kokteiļglāzes, iebreru drusciņ ledu, jūtot kašķi, paņemu - ievērojiet - mērglāzi (!), (skaidrībai - standartā pirmais gandrīz vienmēr tiek liets alkohols), precīzi nomēru, ieleju vienā glāzē, turpinot ar softiņu. Seko komentārs: "Otram kokteilim vispirms ielejiet alkoholu un pēc tam ledu, es jau zinu, kā bārmeņi nošmauc." Dies pas.  

Visai līdzīgs "zinātāju" paveids ar vēl drusku zemāku intelektuālo līmeni ir tie, kuri pasūta vairākus vienādus kokteiļus, piesakot, ka vienam nevajag ledu. Ok, nav problēmu, paņemu glāzes, visās, izņemot vienu, saberu ledu, un sāku liet stipro dziru, katrā salejot pa 5cl. Nu turpināšu ar koliņu, kad čalis, rādot uz glāzi, kurā nav ledus, saka: "Šajā ir mazāk!" Paskatos vēlreiz uz viņu un nojaušu, kuru priekšmetu šis jaunietis bastojis 8.klasē. 

Visādi šāda veida gadījumi nereti tiek pamatoti ar frāzi: "Es arī esmu strādājis par bārmeni." Labi, ka vairs nestrādā.

Viskaitinošākā "zinātāju" zorte, ar kuriem parasti arī ir vislielākie kašķi, ir tie, kas "zina", kādam apkalpošanas veidam konkrētajā vietā ir jābūt. Kad, uzmetot raižpilnu skatienu aiz kašķīgā klienta jau augošajai rindai, pastāstu, ka šajā bārā pie galdiņiem neapkalpojam, tad tik sākas. "Bet jums tas ir jādara!" "Atvainojiet, diemžēl nav vis. Šajā bārā strādājam pēc sistēmas, ka klients savu dzērienu pie bāra paņem pats, bārmenis tikmēr apkalpo pārējos klientus." "Nē, jums IR jāpienes pie galdiņa! Rīgā [Londonā un citās sapņu zemēs] tā notiek!" Atļaušos paskaidrot. Pirmkārt, te nav Londona. To, kas man ir jādara, es pārzinu labāk nekā Tu, un to nosaka nevis klients, bet darba devējs. Un, ja Tevi tas nepamierina, Tu nevis dodies uz  svešu vietu un ievies tajā savus noteikumus, bet dodies uz vietu, kura strādā ar Tev pieņemamu sistēmu. Tā dara pieklājīgi cilvēki. Otrkārt, te nav ne restorāns, ne bistro, ne kafejnīca, bet viesnīcas vestibila bārs, Ja mums būtu obligāti jāpienes dzērieni, mums tam būtu paredzēts atsevišķs cilvēks, kas to dara vai arī izstrādāta cita apkalpošanas sistēma. Pamatojums, ka man jau tāpat neesot, ko darīt, ir visai nestabils, jo, redzies - protams, ka brīdī, kad pie bāra vairs neviens negaida, es varētu aiznest Tavus dzērienus, lai Tev nebūtu sevi jāapgrūtina, nesot ko vairāk par četriem zelta gredzeniem un alusvēderu. Taču to redzēs arī cilvēki, kas sēž pie citiem galdiņiem un, loģiski, nākamreiz pieprasīs to pašu, un darīs to arī brīžos, kad man nebūs laika šādām ekstrām, jo jāpilda savi tiešie pienākumi, kas, savukārt, izsauks pretenzijas, jo "kāpēc tam galdiņam jūs pienesāt, bet mums ne?!" Tieši tāpēc visiem noteikumi vienādi, pieņem to. Protams, man ir sirds krūtīs, un, ja cilvēkam ir kustību traucējumi vai jebkādas citas grūtības savienojumā ar cieņpilnu attieksmi, es, protams, palīdzēšu, taču pārējos gadījumos - cieni tās vietas noteikumus, uz kuru esi atnācis, esi pateicīgs, ka Tev nekas nekaiš, un savu 0,3l aliņu aiznes pats.

Gadās arī apmeklētāji, kas apbrīnojami labi sakās pārzinām mūsu grāmatvedību. Tie ir tie, kas lien priekšā rindai ar (gandrīz) precīzu naudu, jo viņiem tikai ātri vajag vienu rumkolu (mohito, latte, vienlaga, katrā ziņā neko, kas ir ātri). Saņemot atteikumu, uzreiz prasība tiek pamatota ar to, ka ''nemaz čeku nevajag, lieciet melnajā kasē!'' Pirmkārt, man vienlaga, vai Tev to čeku vajag, tāpat būs, stāvi rindā. Otrkārt, "melnās grāmatvedības" piekopšana ir gana stiprs apvainojums, kam nepieciešami pierādījumi. "Visur tā dara," nederēs, pie tam, nav arī taisnība.  

Tāpatās arī tie, kas uzmetās par lielajiem draugiem, prasa, cik tad mēs te pelnam, sazvērnieciski stumj savas monētas, čukstot: "Tas tikai tev, es zinu, ka jums jādalās savā starpā. " "Paldies, bet tā nav." "Ir, ir, es saprotu, tu nevari teikt," (piemiedz). Klausies, Tu visticamāk pat nezini savas draudzenes krūštura izmēru, ko Tu vispār vari zināt par to, ko te dara ar dzeramnaudām.

Ik pa laikam gadās arī tirgus izpētes speciālisti, kuri, pasūtot tēju un izdzirdot cenu, izmet: "Mājās gan par velti var dzert!" Vai, pasūtot alu: "2,80?! "Maximā" aliņu var nopirkt par 86 centiem!" Tad beidz mums izelpot skābekli un ej mājās. Esi nomaldījies, draudziņ? Nekas, mums ir pilsētas karte, parādīšu, kur pa ceļam ir tuvākā Maxima.

Uzbāzīgākie no "grāmatvežiem" ir tie, kam vienkārši nav naudas. Tas vēl nebūtu nekas, daudziem mūsdienās nav, bet vismaz citiem pietiek pašcieņas paņemt ko lētāku vai vienkārši nevazāties pa bāriem. Taču ir, kas neprotās. Tad arī ir šitie: "Eu, nu nevar kādu atlaidīti!" vai (demonstrējot savas zināšanas uzņēmējdarbībā) "Jūs taču paši varat dzert par velti, vai ne? Kaut kādai darbinieku atlaidei jābūt! Davaj, iedod bišķi lētāk!" Pirmkārt, ja mēs te varētu dzert par velti, Tev vairs te nebūtu, ko dzert. Otrkārt, man nav darbinieku atlaide, un, treškārt, pat ja būtu - kādā sakarā, lai es vispār pat apsvērtu domu Tev viņu dot?! Ej, sēdi! Ak jā - dikti bieži kā arguments atlaižu došanai izskan: "Es pazīstu bārmeni!" Čali, te ir Liepāja. Visi pazīst bārmeni. 

Vēl, vismaz attiecībā tieši uz manis pārstāvēto uzņēmumu, bezmakasas dzērienu saņemšanai kā pamatojums tiek minēts (100% gadījumu kļūdains) fakts, ka "mēs pazīstam īpašnieku, mums ir sarunāts." Tas, ka Jūs vienreiz pirms diviem gadiem 25 minūtes deviņos no rīta vienlaicīgi dzērāt pie letes nenozīmē, ka pazīstat īpašnieku. Jā, es arī pazīstu, kur mans viskijs? Visticamāk viņš burkānu cenas Aizputes tirgū 2002. gadā atceras labāk nekā Jūs. Vispār jebkādu (parasti nepamatotu) pretenziju izteikšanas gadījumā diezgan apbrīnojama ir cilvēku prasība: "Es gribu runāt ar īpašnieku, piezvaniet Luijam!" Parasti tas notiek laikā no vieniem līdz pieciem no rīta, kašķējoties pretī darbiniekiem, jautājumā par to, kāpēc klients komā un ar putām uz lūpām netiek ielaists viesnīcā vai kādēļ netiek dota šotu paplāte, jo "vemj jau tikai mans draugs, es nē!" Šādu jautājumu risināšana nav nekas tik ārkārtējs, lai celtu no gultas uzņēmuma īpašnieku. Nāksies iztikt ar dusmīgajām bārmenēm, kuras patiesībā ir ļoti jaukas, tad, ja arī Tu esi jauks un spēj savākties.

Nobeigumā, rezumējot, varu teikt tikai tā - neviens uzņēmējs, kurš viesmīlības jomā nolēmis darboties ilgāk par vienu vasaru, nekrāps savus klientus, ja vēlēsies, lai tie pie viņa atgriežas. Ņemot vērā Latvijas, un īpaši Liepājas iedzīvotāju skaitu, kad cīņa notiek par katru klientu, reputācija ir īpaši svarīga. 

Mums sākumskolā bija tāds teiciens - ja nezini, tad nerunā!

Lai dzirkstī alus par pilnu cenu! Un saglabā čeku.

Bāra žults. Otrais gāziens.

"Tā ir Laura, un viņai ir savs blogs, kurā viņa raksta visādas jēlības."

Tā es tagad tieku iepazīstināta. Arī tāda slava tomēr ir slava.

Vispār jēlības ir viens no maniem mīļākajiem žanriem, kurā nu jau jūtos kā Tīna Tērnere minisvārkos. Tad nu turpināšu liet spainīšus savā jēlību dīķītī. Šīsdienas spainītī mūžīgā tēma - uzvedība pie bāra. Vai vienkārši - kā nebūt loham. Neizmeļams temats.

Bija tāds gadījums. Ai nē, ko niekus - simts tādi gadījumi. Lai nu kā, atnāk trīs draudzenītes uz bāru parunāties. Tēmas parastās - stulbas kolēģes, dēls nezina reizrēķinu, vakardienas koncertā solists baigi nodeva, vīrs gan jau otro nedēļu nedod, nu tādā garā. Vārdsakot, pienāk visas trīs pie letes, jau izlēmušas, ko pasūtīs, nostājas rindā, un pirmā no draudzenītēm saka: "Caffe latte, lūdzu!" Viss kārtībā, visas trīs dāmas gaida un vēro, kā ņemu pienu, leju, putoju līdz īstajai konsistencei, leju krūzītē, tad pagatavoju kafiju, leju klāt, visu nobeidzot ar glītu putu cepurīti un šokolādes skaidiņām, pēc dzēriena servēšanas uzreiz noskalojot un noliekot vietā instrumentus un aši noslaukot darba virsmu, jo, kā zināms, apkalpojošā sfērā visam jābūt glīti un atstāt aiz sevis šmuci nav vēlams pat uz īsu brīdi. Kamēr pirmā samaksājusi priecīga maisa savu puscukurpaku, vēl priecīgāka pagriežas otra un saka: "Man arī būs latte!" Aizdomīgi paskatos uz trešo dāmu. Šī neko, tikai skatās. Ok, ar vieglu nopūtiņu atkal velku no ledusskapja ārā pienu, putoju, leju, taisu, maisu, dekororēju, notīru, un salieku vietās. Kamēr otrā draudzenīte domā, ar kuru no savām četrām debetkartēm maksāt, pienāk tuvāk trešā un: "Man arī būs caffe latte." UN KO TU SKATĪJIES VISU ŠO LAIKU UN KLUSĒJI?! Lai gan krieviski runāju slikti, pēkšņi situācijas aprakstīšanai nāk prātā vārdi tikai šajā valodā. Neizslēdzu iespēju, ka šīs kundzītes, īpaši trešā, gatavojot pusdienas savai četru cilvēku ģimenei, vispirms nomizo un uzvāra piecus kartupeļus vīram, un kamēr šis iekārtojas pie galda, sāk mizot nākamos piecus dēlam un dara to ātri, jo meita taču arī gribēs ēst, tas nekas, ka arī kartupeļus. Nez, vai uzaicinot tās pašas draudzenes uz kafiju pie sevis mājās, arī tad organizācija notiek līmenī "Elīz, tava kafija ir gatava, tagad iešu uzvārīt arī tev, Sintij!" Starp citu, daži šāda tipa cilvēki mēdz arī izteikt piezīmes par lēnu apkalpošanu.

Lūk, līdzīgs piemērs. Atnāk uz bāru divi draugi, pastāvīgie klienti, by the way. Runīgākais no tiem pasūta pirmais: "Aldari pudelē, lūdzu!", iesakot to arī draugam. Mācoties no iepriekš aprakstītās situācijas, paskatos uz abiem un jautāju: "Būs divi ali?" "Nē, viens," atbild runīgais. Ok, aizeju līdz otrā bāra galā esošajam ledusskapim, izņemu alu, attaisu, blakus smuki nolieku arī glāzi, iesitu kasē, paņemu naudiņu un vēršos pie otra drauga, šis: "Man to pašu!" "Tātad tomēr divi pudeļali.." "Jā, bet mēs jau maksāsim atsevišķi." NU UN?! Mēs līdz tam vēl neesam tikuši! Kamēr dzērienu pasniegšana vēl ir procesā, tas nav svarīgi, manis pēc pa to laiku vari sasaukt kaut visu savu paģezdu, lai katrs samet pa desmit centiem un samaksā par tavu alu. Pasūti abiem uzreiz! Jo redzies, draudziņ - nav gluži tā, ka brīdī, kad es no ledusskapja izņemu ne tikai pudeli tev, bet arī tavam draugam, Swedbank no tava konta jau uzreiz sūc naudu par abiem. Toties manu enerģiju gan šitā pēršanās nosūc. Tā tu vari tik savu draudzeni sūtīt uz veikalu pēc katra prezervatīva atsevišķi. Tāpēc nākamreiz, kad dodies uz bāru, esi jauks un cienot apkalpojošo personālu, izmanto iespēju nekrist uz nerviem, īpaši, ja rindā aiz jums stāv vēl citi cilvēki. Un uzprasi draugam,vai viņš arī nevēlas Aldari pudelē. Vispār, cerams, ka nevēlas, bet tas jau cits stāsts.

Šis ir straujš laikmets, dārgie. Nevienam nav daudz laika, tāpēc to, kas ir, labāk pavadīsim jaukās sarunās nevis stāvot rindā pie bāra. Lai saprāts ar jums it visās jomās!

Pirmais stūmiens

Izdomāju, ka turpmāk būšu jauka. Redzēs, kas būs.

Kaut kā tā gadījās, ka nesen (ok, sen, vajadzēja drosmi) manās rokās nonāca nosūtījums pie tāda daktera, pie kāda nekad neesmu bijusi. Ne par vienu ārsta apmeklējumu paniku parasti neceļu, bet, kad ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu, ar skumju smaidu sakot „…diemžēl nāksies aiziet…”, mazliet saausījos, jo, redziet, parasti viss, kas beidzas ar –skopija, nesola nekādu makšķerēšanu kanālmalā. Tās skopijas pilno nosaukumu neminos, bet tautā procedūru mīļi dēvē par „kobras rīšanu”.

Tagad, jau laiciņu pēc apmeklējuma, es izdomāju būt jauka, vai ne, un padalīties iespaidos par piedzīvoto, lai tie, kam arī šāda laime kaut kad uzspīdēs pirmo reizi, varētu zināt, kā tad lietas notiek, jo patiesība ir tur iekšā. Šāda pastāstīšana ļoti palīdz, manā gadījumā gan tikai viens cilvēks mierīgi apstāstīja, ka „nu tu tur apgulies tā, tad viņi tev tur sāk, tad tev būs tā, a bet tu nekusties galvenais.” Visi pārējie, kam taujāju pēc viņu pieredzes (dažiem pat nebija pieredzes, bet bija viedoklis), atbildēja apmēram: „AK DIEVS, MAN TEVIS IR ŽĒL, TAS IR DRAUSMĪGS PROCESS, JŪTU LĪDZ, TURIES!” Paldies par iedvesmojošajiem vārdiem, mamm, draugi, kolēģi. Bez jums nekā.

Bet es esmu stipra sieviete un man, iespējams, ir stiprs kuņģis. Tad nu devos noskaidrot.

Agrs piektdienas rīts. Notikumam par godu uzvilku jauno zīda blūzi, jo nav jau ikdienišķs pasākums tomēr. Jau ienākot Liepājas reģionālajā slimnīcā, saprotu, ka vienatnē šeit neesmu bijusi nekad, un tagad nesaprotu, kur te jāpiesakās, visur tikai snikera automāti un vīrieši baseina čībās. Pēc īsa brīža manis uzrunātā sieviete norāda uz kārtas numuriņu saņemšanas aparātu. Bla, bla, blā, sagaidu rindu, piesakos, tante saka: „Dodieties pa kāpnēm uz otro stāvu uz māsu stacionāru.” Vēl pirms atradu kāpnes, izbrīnīta paspēju atrast savu vectēvu, līksmi sarunājoties vestibilā, nevis skatoties mājās seriālus. Paspēju aptaujāt vēl divus darbiniekus līdz atradu pat nevis to stacionāru, bet tikai kāpnes vien, jo prasme neredzēt to, kas ir acu priekšā, ir izkopta kopš bērnības, kā arī saņemt rājienu par laikā neuzvilktām bahilām (desmit metrus par vēlu).

Tagad sēžu koridorā, gaidu un domāju, aiz kurām bleķa durvīm ballīte notiks. Šo neziņu kliedēja pēc pāris minūtēm atskanējušās aizkapa skaņas aiz kādām no tām. Izklausījās pēc kunga gados, nu ap 60, kuram tai brīdī diez ko viegli neiet. Nezinu, kāpēc, bet tieši tajā brīdī man uznāca baigais smējiens. Turpinu klausīties. Iztēlojos, kā vecais onka lokās uz kušetes, gārdzienu skaņas cita par citu krāšņākas, līdz tās norimst pavisam. Pēc brīža paveras kabineta durvis un tad vairs tik smieklīgi nebija, jo „vecais onka” izrādījās apmēram 17 gadus jauna meitene. Sākot jau pārdomāt, kurš no Vaniš paveidiem izmazgā vēmekļu pēdas no zīda blūzēm, dodos iekšā.

Mani sagaida jauks dakteris un viņa vēl jaukākās medmāsiņas, kopumā trīs gab., nez, kamdēļ tik daudz, laikam lai savaldītu tos, kas spirinās. Pirmais jautājums: „Jūs te pirmo reizīti?” Apstiprinu, ka esmu pirmo reizīti.

Jautāju: „Jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā tas būs, lai es varu sagatavoties?”

Lēnām pienāk dakteris, drūmi sakot: „Drausmīga procedūra, reti kurš pārcieš…”

Māsiņas: „He, he, dakteris joko!” Nenosmieties.

Tad man iepūš kaklā kaut kādas nejūtīguma zāles, liek apsēsties uz kušetes, tad atkal piecelties, tad atkal apgulties, jo visur jāpaklāj salvetes. Tiešām, salvetes ir visur, vienu iespiež arī tev pašam rokās. Spriežot pēc to daudzuma, šķiet, viņi gaida, ka es izvemšu Ziemassvētku vakara cienastu vēl no 2012. gada. Apņēmusies būt jauka un galvenais klusa paciente, apguļos, man pastāsta, lai guļu mierīgi, ieliek iemuti un saprotu, ka show must go on. Pēkšņi paceļu pirkstu, dodot zīmi, ka man ir vēl viens jautājums. Tiek izņemts iemutis un es izšauju: „Es nenosmakšu?” Jānoskaidro, tīri drošības labad. Nē, izrādās.

Nu ko. Ārsts paņem „kobru” un ieliek to mutē, kamēr māsiņas, mani aplenkušas, uzmanīgi skatās, vai nesākšu histērijā spirināties. Sākas stumšana. Protams, reakcija ir uzreiz. Manā mutē parasti nekas izteikti garāks par pirmās šķiras banāniem nenokļūst, tāpēc baigais komforts nav. Dakteris tik stumj un stumj, tad apstājas. Jau sapriecājos, bet šis saka „Stumjam vēl.” Iztēlē uzplaiksnī vecvecāku dārza šļūtene. Uz divām sekundēm paliek sevis žēl. Pēc maniem aprēķiniem, līdzībās runājot, ja no manas mutes līdz kuņģim ir kā no Liepājas līdz Kuldīgai, tad viņi ir tikuši līdz Maskavai. Nesaprotu, kur tas viss satilpst, bet tad sajūtu smagumu vēderā. Pametu acis uz dakteri, kurš kopā ar medmāsu blakus „kobrai” vēl velk kaut kādas troses, satraucos, kas tad nu, ka pilnīgi pa diviem jāņemas, vai man barības vads pa šauru, vai kā. Beidzot beidzas bezgalīgā stumšana, un es attopos, mierīgi guļot, un bez kuņģa spazmām. Oāzīte. Pēc tam sajūtu kņudienu kuņģī, un sākas ārā vilkšanas process. Ātrais brauciens no Maskavas atpakaļ uz Liepāju, pa vidu tik viens rīstījiens un cauri ir. Kā pati jutu, procedūras laikā no manis nekas vairāk kā gaiss un beigās vēl viens spļāviens salvetē no rūgtās anestēzijas tā arī neiznāca. Gandrīz vai žēl, lieki salvešu kušķi tagad jāmet laukā. Arī gārdzienu simfonijas izpalika, kopumā man šķiet, ka es biju ļoti jauka paciente. Pasakos par „pakalpojumu” un pošos uz izeju. Dakteris vēl pajautā: „Nu ko, iepatikās?” Jā, vai ziniet, iekļaušu savu kāzu atrakciju sarakstā.

Varbūt man paveicās, bet vispār varu teikt, ka tik briesmīgi, kā visi te biedēja, nemaz nav. Procedūra ilgst kopumā varbūt minūtes desmit vai mazāk, un pēc statistikas datiem ir daudz izdzīvojušo. Arī solītā kakla kņudēšana vēl turpmākās divas dienas izpalika. Starp citu, paziņa stāstīja, ka citās slimnīcās ārsti mēdz baidīt savus pacientus, sakot, ja daudz kustēsies, var dabūt ar elektrību. Tā ka easy game.

Lai laba veselība, dārgie!