Izdomāju,
ka turpmāk būšu jauka. Redzēs, kas būs.
Kaut
kā tā gadījās, ka nesen (ok, sen, vajadzēja drosmi) manās rokās nonāca
nosūtījums pie tāda daktera, pie kāda nekad neesmu bijusi. Ne par vienu ārsta
apmeklējumu paniku parasti neceļu, bet, kad ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu,
ar skumju smaidu sakot „…diemžēl nāksies aiziet…”, mazliet saausījos, jo,
redziet, parasti viss, kas beidzas ar –skopija,
nesola nekādu makšķerēšanu kanālmalā. Tās skopijas pilno nosaukumu neminos, bet
tautā procedūru mīļi dēvē par „kobras rīšanu”.
Tagad,
jau laiciņu pēc apmeklējuma, es izdomāju būt jauka, vai ne, un padalīties
iespaidos par piedzīvoto, lai tie, kam arī šāda laime kaut kad uzspīdēs pirmo
reizi, varētu zināt, kā tad lietas notiek, jo patiesība ir tur iekšā. Šāda pastāstīšana ļoti palīdz, manā
gadījumā gan tikai viens cilvēks mierīgi apstāstīja, ka „nu tu tur apgulies tā,
tad viņi tev tur sāk, tad tev būs tā, a bet tu nekusties galvenais.” Visi
pārējie, kam taujāju pēc viņu pieredzes (dažiem pat nebija pieredzes, bet bija
viedoklis), atbildēja apmēram: „AK DIEVS, MAN TEVIS IR ŽĒL, TAS IR DRAUSMĪGS
PROCESS, JŪTU LĪDZ, TURIES!” Paldies par iedvesmojošajiem vārdiem, mamm,
draugi, kolēģi. Bez jums nekā.
Bet
es esmu stipra sieviete un man, iespējams, ir stiprs kuņģis. Tad nu devos
noskaidrot.
Agrs
piektdienas rīts. Notikumam par godu uzvilku jauno zīda blūzi, jo nav jau
ikdienišķs pasākums tomēr. Jau ienākot Liepājas reģionālajā slimnīcā, saprotu,
ka vienatnē šeit neesmu bijusi nekad, un tagad nesaprotu, kur te jāpiesakās,
visur tikai snikera automāti un
vīrieši baseina čībās. Pēc īsa brīža manis uzrunātā sieviete norāda uz kārtas
numuriņu saņemšanas aparātu. Bla, bla, blā, sagaidu rindu, piesakos, tante saka:
„Dodieties pa kāpnēm uz otro stāvu uz māsu stacionāru.” Vēl pirms atradu
kāpnes, izbrīnīta paspēju atrast savu vectēvu, līksmi sarunājoties vestibilā,
nevis skatoties mājās seriālus. Paspēju aptaujāt vēl divus darbiniekus līdz
atradu pat nevis to stacionāru, bet tikai kāpnes vien, jo prasme neredzēt to,
kas ir acu priekšā, ir izkopta kopš bērnības, kā arī saņemt rājienu par laikā
neuzvilktām bahilām (desmit metrus par vēlu).
Tagad
sēžu koridorā, gaidu un domāju, aiz kurām bleķa durvīm ballīte notiks. Šo
neziņu kliedēja pēc pāris minūtēm atskanējušās aizkapa skaņas aiz kādām no tām.
Izklausījās pēc kunga gados, nu ap 60, kuram tai brīdī diez ko viegli neiet.
Nezinu, kāpēc, bet tieši tajā brīdī man uznāca baigais smējiens. Turpinu
klausīties. Iztēlojos, kā vecais onka lokās uz kušetes, gārdzienu skaņas cita
par citu krāšņākas, līdz tās norimst pavisam. Pēc brīža paveras kabineta durvis
un tad vairs tik smieklīgi nebija, jo „vecais onka” izrādījās apmēram 17
gadus jauna meitene. Sākot jau pārdomāt, kurš no Vaniš paveidiem izmazgā vēmekļu pēdas no zīda blūzēm, dodos iekšā.
Mani
sagaida jauks dakteris un viņa vēl jaukākās medmāsiņas, kopumā trīs gab., nez,
kamdēļ tik daudz, laikam lai savaldītu tos, kas spirinās. Pirmais jautājums: „Jūs
te pirmo reizīti?” Apstiprinu, ka esmu pirmo reizīti.
Jautāju:
„Jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā tas būs, lai es varu sagatavoties?”
Lēnām
pienāk dakteris, drūmi sakot: „Drausmīga procedūra, reti kurš pārcieš…”
Māsiņas:
„He, he, dakteris joko!” Nenosmieties.
Tad
man iepūš kaklā kaut kādas nejūtīguma zāles, liek apsēsties uz kušetes, tad
atkal piecelties, tad atkal apgulties, jo visur jāpaklāj salvetes. Tiešām,
salvetes ir visur, vienu iespiež arī tev pašam rokās. Spriežot pēc to daudzuma,
šķiet, viņi gaida, ka es izvemšu Ziemassvētku vakara cienastu vēl no 2012. gada.
Apņēmusies būt jauka un galvenais klusa paciente, apguļos, man pastāsta, lai
guļu mierīgi, ieliek iemuti un saprotu, ka show
must go on. Pēkšņi paceļu pirkstu, dodot zīmi, ka man ir vēl viens jautājums.
Tiek izņemts iemutis un es izšauju: „Es nenosmakšu?” Jānoskaidro, tīri drošības
labad. Nē, izrādās.
Nu
ko. Ārsts paņem „kobru” un ieliek to mutē, kamēr māsiņas, mani aplenkušas,
uzmanīgi skatās, vai nesākšu histērijā spirināties. Sākas stumšana. Protams,
reakcija ir uzreiz. Manā mutē parasti nekas izteikti garāks par pirmās šķiras
banāniem nenokļūst, tāpēc baigais komforts nav. Dakteris tik stumj un stumj,
tad apstājas. Jau sapriecājos, bet šis saka „Stumjam vēl.” Iztēlē uzplaiksnī
vecvecāku dārza šļūtene. Uz divām sekundēm paliek sevis žēl. Pēc maniem
aprēķiniem, līdzībās runājot, ja no manas mutes līdz kuņģim ir kā no Liepājas
līdz Kuldīgai, tad viņi ir tikuši līdz Maskavai. Nesaprotu, kur tas viss
satilpst, bet tad sajūtu smagumu vēderā. Pametu acis uz dakteri, kurš kopā ar
medmāsu blakus „kobrai” vēl velk kaut kādas troses, satraucos, kas tad nu, ka
pilnīgi pa diviem jāņemas, vai man barības vads pa šauru, vai kā. Beidzot
beidzas bezgalīgā stumšana, un es attopos, mierīgi guļot, un bez kuņģa spazmām.
Oāzīte. Pēc tam sajūtu kņudienu kuņģī, un sākas ārā vilkšanas process. Ātrais
brauciens no Maskavas atpakaļ uz Liepāju, pa vidu tik viens rīstījiens un cauri
ir. Kā pati jutu, procedūras laikā no manis nekas vairāk kā gaiss un beigās vēl
viens spļāviens salvetē no rūgtās anestēzijas tā arī neiznāca. Gandrīz vai žēl,
lieki salvešu kušķi tagad jāmet laukā. Arī gārdzienu simfonijas izpalika,
kopumā man šķiet, ka es biju ļoti jauka paciente. Pasakos par „pakalpojumu” un
pošos uz izeju. Dakteris vēl pajautā: „Nu ko, iepatikās?” Jā, vai ziniet, iekļaušu
savu kāzu atrakciju sarakstā.
Varbūt man paveicās, bet vispār varu
teikt, ka tik briesmīgi, kā visi te biedēja, nemaz nav. Procedūra ilgst kopumā
varbūt minūtes desmit vai mazāk, un pēc statistikas datiem ir daudz izdzīvojušo.
Arī solītā kakla kņudēšana vēl turpmākās divas dienas izpalika. Starp citu, paziņa stāstīja, ka citās slimnīcās ārsti mēdz baidīt savus pacientus, sakot, ja daudz kustēsies, var dabūt ar elektrību. Tā ka easy game.
Lai
laba veselība, dārgie!
