Sorry guys, iesprūdu garāžā.
Šodien jūtos kā tai dziesmā - novīta rozes, novīta neļķes... un mana seja pēc naktsmaiņām. Lai gan fiziskais stāvoklis brēc pēc atkārtotas apgulšanās, tomēr verbālā enerģija kūsin kūsā, tāpēc droši piesēdiet.
Tā nu iegrozījies, ka kopš olu svētkiem nav sanācis saorganizēt pasēdēšanu te, garāžā, pat ne uz īsu mirkli, lai parunātos kaut vai par olām, riekstiem vai citiem produktiem, tomēr priecē, ka šoreiz savai neviesmīlībai nav jāizgudro attaisnojumi par piepildītu kultūras un sabiedrisko dzīvi, trijiem darbiem un saspringtiem treniņiem galda futbolā, slēpjot faktu, ka patiesais iemesls ir vienkārši slinkums uzrakstīt ko garāku par paroli facebookā. Redziet, šoreiz patiešām dzīve uzņēmusi apgriezienus, un pēdējie septiņi mēneši manā dzīvītē bijuši jauku pārmaiņu pilni. Viena no tām - ak, saldā dzīve - ir iekortelēšanās uz siltā mūrīša ar nosaukumu "Otrā pusīte". Un tieši tā mani novedusi pie jomas, kurai tad nu veltīti mani šīsdienas prātuļojumi. Pirms neesat atmetuši tālāku lasīšanu, varu nomierināt - šis nebūs par taureņiem vēderā un taimlainā, divu dvēseļu saplūšanu vai saldkaislajiem skatieniem, vērojot otro pusīti skujamies. Drīzāk par skaudrās ikdienas ērkšķiem, paplašinot savu redzesloku un prasmju sarakstu.
Neviens nav iedeāls, pat es ne, un pēc vairāku gadu analīzes ir noskaidrojušās tās jomas, kurās jūtos kā prostiutūta bērnu dārzā. Galvenajos vilcienos izkristalizējies, ka tās ir tehnoloģijas, par kurām jau reiz stāstīju, svešvalodas un šīsdienas varone - kulinārija.
Es nekad neesmu bijusi veģetāriete, neskatos kautu govju video, kā arī cenšos nedomāt par to, ko domā vistas būros, tomēr gatavošanas prasmju trūkums ir iemācījis visnotaļ ērti dzīvot, iztiekot no tā, kas neprasa obligātu termisku apstrādi, un produktiem, kuru gatavošanā kaut ko nošaut greizi ir minimāla iespēja. Esmu iemācījusies visu ko izvārīt, sablenderēt, samaisīt salātos, un, galu galā, protu gatavot lieliskas sviestmaizes, bet absolūti neorientējos gaļas un zivju ēdienos, zupās, novārījumos, sautējumos un citos vēdera priekos, kā arī recepšu lasīšana līdzinās televizora sastellēšanai. Kulināri apdāvinātā draudzene Agate (kas, starp citu, pašlaik meklē dzīvokli ar labiekārtotu virtuvi) droši vien jau ir pieradusi, ka kopējās vakariņu gatavošanas reizēs es 45 minūtes griežu kubiciņos desu. Lai nu kā, šādi es vadīju savas dienas, līdz jau minētā mūrīša atrašanai, kas man atgādināja jau kaut kur dzirdētu, bet līdz šim ignorētu faktu - vīrietim vajag gaļu. Un tur nestrādā nekāda apmānīšana ar sātīgiem sieriem un pilngraudu produktiem, ir vienkārši gaļa un viss.
Savā mūžā esmu izcepusi piecas kūkas un trīs keksus, pie tam vienādus, bet nevienu karbonādi, tāpēc man kā cilvēkam, kas par gana labu atzīst makaronus ar sieru un uzskata, ka ar majonēzi var glābt kaut vai neizdevušos medus kūku, šis ir gana stresains laiks, jo ne tikai gatavošana, bet arī darījumi pie gaļas vitrīnām man sagādā problēmas. Tas ir kā pazust mežā. Protams, iniciatīvu pagatavot kaut ko no gaļas uzņemas draugs. Nereti pēcpusdienā saņemu zvanu ar lūgumu paķert veikalā kaut ko vakariņām, un tad sākas produktu uzskaitīšana: "Nu paņem kartupeļus, kādus divus burkānus, noteikti vajag arī tomātus un krējumu, ā, un vēl...(lūdzu, lūdzu, saki, ka gribi čipsus vai šokolādi)...kādu puskilogramu cūkgaļas kakla karbonādes (damn it)." Jaušot problēmas, cierēju uz Rimi, savācos visu, kas nepieciešams, sāpīgāko atstājot beigām. Brīdī, kad vairs nav iespējams izvairīties, saņemos un pieeju pie vitrīnas. Sasodīts. Nav cūkas. Neredzu. Pilns ar visādiem eksotiskiem dzīvniekiem, kā trušiem, tītariem un cāļiem, bet nav cūka. Un nevienam nav fileja. Re, apakašā ir broileri. Kas, pie joda, ir broileri?! Iedomājos par santehniku, bet tad atceros tādu vārdu no Elvi reklāmām, bet nekad neesmu pievērsusi uzmanību, uzskatot, ka ar mani jau nekas tāds nekad nenotiks. Sāk uznākt besis un depresīvas domas par savu neiespējamo mājsaimnieces nākotni. Piezvanu draugam un pēc iespējas līksmākā tonī piedāvāju, ka "varbūt mēs varētu uzcept pankūkas?" Garām. Beidzot mana tālredzīgā acs saskata cūkas vārdu savienojumā ar fileju un, lepni izstāvot rindu, dodos atrādīt pirkumus. "Kāpēc tu nopirki šķēlēs?!" nebija gluži tas, ko biju gaidījusi dzirdēt. Uzzināju, ka mums vajadzētu nopirkt arī gaļas āmuru. Lai nu kā, paēdām brīnišķīgas Bībeles biezuma karbonādes, lai pēcāk dotos iebaudīt pāris skrūves un viskijkolas, kuras, starp citu, es gatavoju krietni labāk par jebkurām kotletēm. Taču esmu gatava mācīties, ko arvien biežāk nākas darīt, gan drīz nonākšu arī līdz zivīm un trīskārtu desertiem. Un tad uzaicināšu pusdienās. Ar "Linex" saldajā.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu ēd makaronus.
Čau.
