Bāra žults. Pirmais gāziens.

.

Šis brieda ilgi.

Laiks, ko esmu pavadījusi savā pašreizējā darba vietā vietējā viesmīlības iestādē nupat jau gandrīz sasniedz laiku, kurā veselīgs cilvēkbērns var pabeigt sākumskolu, tāpēc, loģiski, šāda tāda gruzona bāze jau ir sasniegta. Radošais gars brēc pēc novitātēm, tādēļ, skat, skat, ko Laura izdomājusi – dabiskā tieksme pētīt un analizēt apkārtējo cilvēku uzvedību novedusi pie jaunas rubrikas šiten, Garāžā, kas tā arī saucas – „Bāra žults” un savā ziņā paredzēta (diemžēl) plašas sabiedrības daļas izglītošanai. Nekādu riteni neesmu izgudrojusi, pilni interneti par šādām tēmām, bet dvēselei prasās piešļākt vēl vienu krūzi ūdens jūrai. Un, lai arī, iespējams, dažos aspektos domubiedrus neradīšu, taču kopumā varu teikt droši – neesmu vienīgā, kas tā domā. Bet pietiek muldēt, laižam gaisā.

Kā pirmo tēmu šīs rubrikas sākumam izvēlējos to, kam būtu jābūt kā sākumam jebkurai klienta-bārmeņa komunikācijai pie bāra, respektīvi, draudziņ, pieklājībai. Mums, apkalpojošajam personālam, kas izvēlējušies šādu amatu un kam par to, protams, arī maksā, šajā ziņā, izņemot dikti bēdīgus gadījumus, problēmu nav, tāpēc šeit vairāk uzsvars uz tiem, kuriem pieklājības ievērošanu nosaka audzināšana un attieksme, tātad bāra klientiem.

Pirmkārt, „labdien” un „labvakar” ne tuvu nelīdzinās bioķīmijas leksikonam, tādēļ, no stress, šo vārdiņu izmantošana pirms pasūtījuma izdarīšanas mēli krampī nesaraus. Gopņika majestātiskumā pieiet pie bāra un kā vienīgo pateikt „divi ali”, vai augstprātīgā nicinājumā, pārmetot kažokādu pār plecu, vienkārši izmest „Čaj” - tas šajā brīdī neko labu par Tevi nepasaka. Dažreiz gadās tādi smalki kungi, kurus bārmenis pirmais uzrunā ar „labvakar”, un tad nu jājūtas vainīgam, jo cienīts kungs nu izskatās kā suņa kvekšķa iztraucēts no pārdomām, kuru vīnu izvēlēties savai smalkajai dāmai (tai, ar to kažokādu). „Paldies” un „lūdzu” pēc šāda iesākuma vari gaidīt kā naftas urbumu Doma laukumā.

Izrādās, ka pieklājību ne vienmēr nosaka sabiedriskais stāvoklis, vecums vai tautība. Kamēr dažs turīgs kungs ar saulesbrillēm divos naktī un dimantiem pirkstos izturas kā tikko uzcēlis Romu, tikmēr aiz viņa rindā stāvošais vienkāršais puisis, kas skaita kapeikas lai izmaksātu savai draudzenei kafiju, izpelnās daudz siltāku attieksmi no bārmeņa puses, jo pauž cilvēcīgu cieņu pret otru, randiņa satraukumā neaizmirstot ne par „labvakar”, ne vienkāršo „paldies”.

Kāda gan tur sirdssilta attieksme, ja Tu uz mani pat nepaskatījies, pieejot pie bārmeņa kā pie laternu staba, pēc strupās pasūtīšanas nicīgi atmet man saņurkātu banknoti un paņem savu dzērienu tā, it kā tas nupat būtu iznācis no automāta. Var jau būt, ka es nepelnu tik daudz kā Tu un mana vara nesniedzas tālāk par kaķa kastes novietojuma izlemšanu, bet mēs visi esam cilvēki. Savstarpējā cieņa ir kas vērtīgāks par tavas dāmas šampanieti. Ja Tu necieni cilvēku, kurš gatavo Tev kafiju, tad Tu necieni arī pats sevi.

Tā, lūk.

"Oksforda špiko no Parīzes!"

Šodien ir tā diena, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ es pirmo reizi savā mūžā spēru kāju skolas vecāku sapulcē. Minētie sakritušie apstākļi, protams, nav pagasta stārķis, kas sarūpējis man atvasi. Te pie vainas mana labā sirds, kuras dēļ piekritu iet paklausīties, kas jauns un interesants var būt otrklasnieka skolas dzīvē. Pastāstīšu par saviem novērojumiem.

Astoņgadīgajiem žiperiem paveicies ar sirsnīga paskata platīnblondu skolotāju, kuras darbs šajā jomā, kā man zināms, mērāms desmitgadēs. Par pelēko peli noteikti viņu nenosauksi, jo blondo matu kontrasts ar tirkizzilo kleitu košumā tikai nedaudz atpaliek no taureņiem un puķēm nokrautajām sienām, lai bērniņiem priecīgāka vide un pozitīvāka domāšana. Učene sarūpējusi arī kafiju, kas stūrī vārās vintage kafijas aparātā, un katram pāris buču cepumus, kas man, atšķirībā no kafijas, ļoti garšo, tāpēc nopriecājos, ka kamēr ausis pildās ar informāciju, būs arī, ar ko aizbāzt muti. Tas man no tēva. Pieklājīgi nogaidot dažas minūtes, lūkoju sākt vicāt nost cienastu, bet vīlusies atklāju, ka tā laikam nav pieņemts, jo no vecākiem neviens tam pat nepieskaras, tikai daži drosmīgie piekrita, ka viņiem ielej 50 gramus kafijas. Drusku tā kā saminstinos, bet, zīmīgi pamanot, ka tāpat sēžu pēdējā solā, nodomāju „Fuck the police!” un kā dāma nodrupinu visu bikšu priekšu, somu, kā arī savu un blakussēdētāja gada virsmu.

Skolotājas darba stāžs, protams, radījis arī zināmas sekas, kuras ļoti krāšņi izpaužas kontroldarbu izdalīšanas laikā, kad tiek saukts katra bērna vārds. Deminutīvā. Protams, visas ierastās Anetītes, Alisītes, Matīsiņi, Pauliņas, tiek izspiests pat Eduardiņš. Aiz latviešu zemnieku bērniem tālāk jau seko aristokrātu gals ar Nikolām un Milānām, kas par spīti oriģinālajam vārdam tiek pie pavisam vienkārša deminutīva, kā Milāniņa (Londoniņa, Berlīnīte, brālis Tukums). Tā kā skolotājas darbā nozīmīgs ir arī radošums, tad mātes gādīgajās rokās nonāk arī Soficīša kontroldarbs. Anrijs kaut kāda iemesla dēļ paliek bez mīlināmā vārda. Tādās reizēs, lai kompensētu iztrūkušo mīkstumu, allaž pēc īsas pauzes tiek pateikts „malacītis”. Kad atmosfēra jau sāk līdzināties Gotiņas konfekšu masai, tiek izsaukts arī manis pārstāvētā skolēna vārds un, sniedzot kontroldarbu, tiek ārkārtīgi uzlielīti vecāki, jo, re kā, puika esot dikti saņēmies, varot just, ka visu māk, tikai jāpacenšas. Eh, Druļļu gaišās galvas, intelektu aiz puķēm nenoslēpsi.

Jau atrodoties uz ielas, mājupceļā netīši padzirdu kādas mātes un viņas mazā dēla sarunu:

„Mamm, es vasarā gribu iet spēlēt futbolu,”

„Tā nesanāks, jo, ja tu spēlēsi futbolu, nevarēsi braukt pie vecmāmiņas uz laukiem. Tev ir jāizvēlas – vecmāmiņa vai futbols!”

Nu ja, runā, ka vīriešiem, gadiem ritot, vecmāmiņu nomaina citas sievietes, bet dilemma paliek tā pati.

Arlabvakariņu, mīlīši.