Bāra žults. Pirmais gāziens.

.

Šis brieda ilgi.

Laiks, ko esmu pavadījusi savā pašreizējā darba vietā vietējā viesmīlības iestādē nupat jau gandrīz sasniedz laiku, kurā veselīgs cilvēkbērns var pabeigt sākumskolu, tāpēc, loģiski, šāda tāda gruzona bāze jau ir sasniegta. Radošais gars brēc pēc novitātēm, tādēļ, skat, skat, ko Laura izdomājusi – dabiskā tieksme pētīt un analizēt apkārtējo cilvēku uzvedību novedusi pie jaunas rubrikas šiten, Garāžā, kas tā arī saucas – „Bāra žults” un savā ziņā paredzēta (diemžēl) plašas sabiedrības daļas izglītošanai. Nekādu riteni neesmu izgudrojusi, pilni interneti par šādām tēmām, bet dvēselei prasās piešļākt vēl vienu krūzi ūdens jūrai. Un, lai arī, iespējams, dažos aspektos domubiedrus neradīšu, taču kopumā varu teikt droši – neesmu vienīgā, kas tā domā. Bet pietiek muldēt, laižam gaisā.

Kā pirmo tēmu šīs rubrikas sākumam izvēlējos to, kam būtu jābūt kā sākumam jebkurai klienta-bārmeņa komunikācijai pie bāra, respektīvi, draudziņ, pieklājībai. Mums, apkalpojošajam personālam, kas izvēlējušies šādu amatu un kam par to, protams, arī maksā, šajā ziņā, izņemot dikti bēdīgus gadījumus, problēmu nav, tāpēc šeit vairāk uzsvars uz tiem, kuriem pieklājības ievērošanu nosaka audzināšana un attieksme, tātad bāra klientiem.

Pirmkārt, „labdien” un „labvakar” ne tuvu nelīdzinās bioķīmijas leksikonam, tādēļ, no stress, šo vārdiņu izmantošana pirms pasūtījuma izdarīšanas mēli krampī nesaraus. Gopņika majestātiskumā pieiet pie bāra un kā vienīgo pateikt „divi ali”, vai augstprātīgā nicinājumā, pārmetot kažokādu pār plecu, vienkārši izmest „Čaj” - tas šajā brīdī neko labu par Tevi nepasaka. Dažreiz gadās tādi smalki kungi, kurus bārmenis pirmais uzrunā ar „labvakar”, un tad nu jājūtas vainīgam, jo cienīts kungs nu izskatās kā suņa kvekšķa iztraucēts no pārdomām, kuru vīnu izvēlēties savai smalkajai dāmai (tai, ar to kažokādu). „Paldies” un „lūdzu” pēc šāda iesākuma vari gaidīt kā naftas urbumu Doma laukumā.

Izrādās, ka pieklājību ne vienmēr nosaka sabiedriskais stāvoklis, vecums vai tautība. Kamēr dažs turīgs kungs ar saulesbrillēm divos naktī un dimantiem pirkstos izturas kā tikko uzcēlis Romu, tikmēr aiz viņa rindā stāvošais vienkāršais puisis, kas skaita kapeikas lai izmaksātu savai draudzenei kafiju, izpelnās daudz siltāku attieksmi no bārmeņa puses, jo pauž cilvēcīgu cieņu pret otru, randiņa satraukumā neaizmirstot ne par „labvakar”, ne vienkāršo „paldies”.

Kāda gan tur sirdssilta attieksme, ja Tu uz mani pat nepaskatījies, pieejot pie bārmeņa kā pie laternu staba, pēc strupās pasūtīšanas nicīgi atmet man saņurkātu banknoti un paņem savu dzērienu tā, it kā tas nupat būtu iznācis no automāta. Var jau būt, ka es nepelnu tik daudz kā Tu un mana vara nesniedzas tālāk par kaķa kastes novietojuma izlemšanu, bet mēs visi esam cilvēki. Savstarpējā cieņa ir kas vērtīgāks par tavas dāmas šampanieti. Ja Tu necieni cilvēku, kurš gatavo Tev kafiju, tad Tu necieni arī pats sevi.

Tā, lūk.