"Oksforda špiko no Parīzes!"

Šodien ir tā diena, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ es pirmo reizi savā mūžā spēru kāju skolas vecāku sapulcē. Minētie sakritušie apstākļi, protams, nav pagasta stārķis, kas sarūpējis man atvasi. Te pie vainas mana labā sirds, kuras dēļ piekritu iet paklausīties, kas jauns un interesants var būt otrklasnieka skolas dzīvē. Pastāstīšu par saviem novērojumiem.

Astoņgadīgajiem žiperiem paveicies ar sirsnīga paskata platīnblondu skolotāju, kuras darbs šajā jomā, kā man zināms, mērāms desmitgadēs. Par pelēko peli noteikti viņu nenosauksi, jo blondo matu kontrasts ar tirkizzilo kleitu košumā tikai nedaudz atpaliek no taureņiem un puķēm nokrautajām sienām, lai bērniņiem priecīgāka vide un pozitīvāka domāšana. Učene sarūpējusi arī kafiju, kas stūrī vārās vintage kafijas aparātā, un katram pāris buču cepumus, kas man, atšķirībā no kafijas, ļoti garšo, tāpēc nopriecājos, ka kamēr ausis pildās ar informāciju, būs arī, ar ko aizbāzt muti. Tas man no tēva. Pieklājīgi nogaidot dažas minūtes, lūkoju sākt vicāt nost cienastu, bet vīlusies atklāju, ka tā laikam nav pieņemts, jo no vecākiem neviens tam pat nepieskaras, tikai daži drosmīgie piekrita, ka viņiem ielej 50 gramus kafijas. Drusku tā kā saminstinos, bet, zīmīgi pamanot, ka tāpat sēžu pēdējā solā, nodomāju „Fuck the police!” un kā dāma nodrupinu visu bikšu priekšu, somu, kā arī savu un blakussēdētāja gada virsmu.

Skolotājas darba stāžs, protams, radījis arī zināmas sekas, kuras ļoti krāšņi izpaužas kontroldarbu izdalīšanas laikā, kad tiek saukts katra bērna vārds. Deminutīvā. Protams, visas ierastās Anetītes, Alisītes, Matīsiņi, Pauliņas, tiek izspiests pat Eduardiņš. Aiz latviešu zemnieku bērniem tālāk jau seko aristokrātu gals ar Nikolām un Milānām, kas par spīti oriģinālajam vārdam tiek pie pavisam vienkārša deminutīva, kā Milāniņa (Londoniņa, Berlīnīte, brālis Tukums). Tā kā skolotājas darbā nozīmīgs ir arī radošums, tad mātes gādīgajās rokās nonāk arī Soficīša kontroldarbs. Anrijs kaut kāda iemesla dēļ paliek bez mīlināmā vārda. Tādās reizēs, lai kompensētu iztrūkušo mīkstumu, allaž pēc īsas pauzes tiek pateikts „malacītis”. Kad atmosfēra jau sāk līdzināties Gotiņas konfekšu masai, tiek izsaukts arī manis pārstāvētā skolēna vārds un, sniedzot kontroldarbu, tiek ārkārtīgi uzlielīti vecāki, jo, re kā, puika esot dikti saņēmies, varot just, ka visu māk, tikai jāpacenšas. Eh, Druļļu gaišās galvas, intelektu aiz puķēm nenoslēpsi.

Jau atrodoties uz ielas, mājupceļā netīši padzirdu kādas mātes un viņas mazā dēla sarunu:

„Mamm, es vasarā gribu iet spēlēt futbolu,”

„Tā nesanāks, jo, ja tu spēlēsi futbolu, nevarēsi braukt pie vecmāmiņas uz laukiem. Tev ir jāizvēlas – vecmāmiņa vai futbols!”

Nu ja, runā, ka vīriešiem, gadiem ritot, vecmāmiņu nomaina citas sievietes, bet dilemma paliek tā pati.

Arlabvakariņu, mīlīši.