"Tā ir Laura, un viņai ir savs blogs, kurā viņa raksta visādas jēlības."
Tā es tagad tieku iepazīstināta. Arī tāda slava tomēr ir slava.
Vispār jēlības ir viens no maniem mīļākajiem žanriem, kurā nu jau jūtos kā Tīna Tērnere minisvārkos. Tad nu turpināšu liet spainīšus savā jēlību dīķītī. Šīsdienas spainītī mūžīgā tēma - uzvedība pie bāra. Vai vienkārši - kā nebūt loham. Neizmeļams temats.
Bija tāds gadījums. Ai nē, ko niekus - simts tādi gadījumi. Lai nu kā, atnāk trīs draudzenītes uz bāru parunāties. Tēmas parastās - stulbas kolēģes, dēls nezina reizrēķinu, vakardienas koncertā solists baigi nodeva, vīrs gan jau otro nedēļu nedod, nu tādā garā. Vārdsakot, pienāk visas trīs pie letes, jau izlēmušas, ko pasūtīs, nostājas rindā, un pirmā no draudzenītēm saka: "Caffe latte, lūdzu!" Viss kārtībā, visas trīs dāmas gaida un vēro, kā ņemu pienu, leju, putoju līdz īstajai konsistencei, leju krūzītē, tad pagatavoju kafiju, leju klāt, visu nobeidzot ar glītu putu cepurīti un šokolādes skaidiņām, pēc dzēriena servēšanas uzreiz noskalojot un noliekot vietā instrumentus un aši noslaukot darba virsmu, jo, kā zināms, apkalpojošā sfērā visam jābūt glīti un atstāt aiz sevis šmuci nav vēlams pat uz īsu brīdi. Kamēr pirmā samaksājusi priecīga maisa savu puscukurpaku, vēl priecīgāka pagriežas otra un saka: "Man arī būs latte!" Aizdomīgi paskatos uz trešo dāmu. Šī neko, tikai skatās. Ok, ar vieglu nopūtiņu atkal velku no ledusskapja ārā pienu, putoju, leju, taisu, maisu, dekororēju, notīru, un salieku vietās. Kamēr otrā draudzenīte domā, ar kuru no savām četrām debetkartēm maksāt, pienāk tuvāk trešā un: "Man arī būs caffe latte." UN KO TU SKATĪJIES VISU ŠO LAIKU UN KLUSĒJI?! Lai gan krieviski runāju slikti, pēkšņi situācijas aprakstīšanai nāk prātā vārdi tikai šajā valodā. Neizslēdzu iespēju, ka šīs kundzītes, īpaši trešā, gatavojot pusdienas savai četru cilvēku ģimenei, vispirms nomizo un uzvāra piecus kartupeļus vīram, un kamēr šis iekārtojas pie galda, sāk mizot nākamos piecus dēlam un dara to ātri, jo meita taču arī gribēs ēst, tas nekas, ka arī kartupeļus. Nez, vai uzaicinot tās pašas draudzenes uz kafiju pie sevis mājās, arī tad organizācija notiek līmenī "Elīz, tava kafija ir gatava, tagad iešu uzvārīt arī tev, Sintij!" Starp citu, daži šāda tipa cilvēki mēdz arī izteikt piezīmes par lēnu apkalpošanu.
Lūk, līdzīgs piemērs. Atnāk uz bāru divi draugi, pastāvīgie klienti, by the way. Runīgākais no tiem pasūta pirmais: "Aldari pudelē, lūdzu!", iesakot to arī draugam. Mācoties no iepriekš aprakstītās situācijas, paskatos uz abiem un jautāju: "Būs divi ali?" "Nē, viens," atbild runīgais. Ok, aizeju līdz otrā bāra galā esošajam ledusskapim, izņemu alu, attaisu, blakus smuki nolieku arī glāzi, iesitu kasē, paņemu naudiņu un vēršos pie otra drauga, šis: "Man to pašu!" "Tātad tomēr divi pudeļali.." "Jā, bet mēs jau maksāsim atsevišķi." NU UN?! Mēs līdz tam vēl neesam tikuši! Kamēr dzērienu pasniegšana vēl ir procesā, tas nav svarīgi, manis pēc pa to laiku vari sasaukt kaut visu savu paģezdu, lai katrs samet pa desmit centiem un samaksā par tavu alu. Pasūti abiem uzreiz! Jo redzies, draudziņ - nav gluži tā, ka brīdī, kad es no ledusskapja izņemu ne tikai pudeli tev, bet arī tavam draugam, Swedbank no tava konta jau uzreiz sūc naudu par abiem. Toties manu enerģiju gan šitā pēršanās nosūc. Tā tu vari tik savu draudzeni sūtīt uz veikalu pēc katra prezervatīva atsevišķi. Tāpēc nākamreiz, kad dodies uz bāru, esi jauks un cienot apkalpojošo personālu, izmanto iespēju nekrist uz nerviem, īpaši, ja rindā aiz jums stāv vēl citi cilvēki. Un uzprasi draugam,vai viņš arī nevēlas Aldari pudelē. Vispār, cerams, ka nevēlas, bet tas jau cits stāsts.
Šis ir straujš laikmets, dārgie. Nevienam nav daudz laika, tāpēc to, kas ir, labāk pavadīsim jaukās sarunās nevis stāvot rindā pie bāra. Lai saprāts ar jums it visās jomās!
