Slidot mani neaiciniet

Ou, daiļie!

Kāds acīgāks paziņa, iespējams, būs ievērojis, ka pēdējā laikā mani sastapt pilsētas ielās, ejot ar kājām, var vien kopā ar galantu pavadoni un parasti tikai svētku dienās. Pārējā laikā pārvietojos 30 centimetrus virs zemes, minot pedāļus ar savu gaumi vienā vecumā esošajam velosipēdam (Džeks Dolsons vēl nebija noslīcis, kad mana Rock machine jau kuro gadu šķēla karsto pilsētas gaisu, drillējot manas vecmāmiņas neilona sporta bikses). Ja nu arī gadās kādreiz mani manīt, skarot zemi, tad par princeses cienīgu gaitu to nenosauksi - mazliet izskatās, it kā es sev priekšā ik pēc pussprīža redzētu iedomātus oļus, kuriem nevis kāpt pāri, bet kāpt apkārt. Un gaitā, kas liecina, ka ātrāk par Ziemassvētkiem man nekur nav jābūt. 

Sakarā ar nekontrolēto sporta dzīvi desmit gadu garumā, kopš rudens esmu iedzīvojusies ceļu locītavu kaitē, kas, strauji progresējot, ir ieviesusi savas korekcijas ikdienas plūdumā un ritmā. Jautājums tiek aktīvi risināts un izmeklēts, bet, kamēr tas notiek, pastāstīšu, kāda ir dzīve cilvēkam, kas var tikai pa pusei saliekt ceļus, ne arī līdz galam tos iztaisnot. Artrīta slimnieki saprotoši mās ar galvu.

Jap, draugi, rīta stīvums. Been there, done that. Sākot ar pagriešanos uz otriem sāniem pēc nakts, kas pavadīta, guļot vienā pozā - lai nejustu sāpes, kas ekvivalentas lēnai pirkstu iespiešanai durvīs, atliek pietēlot nāru un ripināties ar kopā saspiestām kājām, paķerot līdzi visas trīs segas, un tad kārpīties atpakaļ no matrača malas uz gultas centru. Modinātāju nevajag. Nākamais solis ir piecelšanās no gultas. Arī šai ziņā par aktivitātēm nevaru sūdzēties - tā kā arī gultas rāmis ir izstrādes procesā, tad katru rītu iesāku ar plankingu, pieraušoties kājās no 20 centrimetrus augsta matrača, nesaliecot ceļus.

Tā kā mehāniska slodze uz ceļiem (piemēram, iešana) nav ieteicama, te nu parādās iemesls, kāpēc jebkur dodos ar velosipēdu, arī ja snieg un puteņo. Pēc Pinokio gaitā pavadīta rīta cēliena, lēni iesildu ceļus un lecu (nu labi, lēkšana ir diezgan attālu no tā, ko es tur daru) uz velo. Pēc dažiem metriem ceļi ir iekustinājušies, stīvums pazūd, un es maigi kā cielaviņa traucos pretī jaunai dienai.

Un tās trepes. Trepes visur. Kur tas iespējams, es pat vairs nekautrējos vienu stāvu nobraukt ar liftu. Kur nav šādas ekstras, nākas stīvēties pašai. Konkrētās kaites specifika man ļauj diezgan veikli pa kāpnēm uzkāpt augšup, bet lejā nokāpšana ir vesels teātris. Ja nevar saliekt ceļus, tad jāsaliec kas cits, tā nu uzlieku šo nastu uz gurniem. Lēni un iznesīgi, maksimāli iesēžoties gurnos, kā Afrodīte pa Akropoles kāpnēm slīdu lejup uz tuvējo Maximu. Tā kā arī maniem gurniem ir kaut kāda kapacitāte, cik daudz tajos var iesēsties, tad nekāda slīdēšana patiesībā tur nesanāk. Dažreiz kādās klusākās vietās ļoti ceru, ka nevienu nesatikšu un varēšu bez liekiem jautājumiem steberēt sāniski lejā, bet, protams, pretī nāk kāds paziņa un tad atkal jāieslēdz Afrodītes režīms. Liepājas Universitāte ir viena no retajām publiskajām vietām, kurā neveiklo kāpienu varu nomaskēt, vienkārši maucot pa diognāli lejā pa platajām kāpnēm, tēlotā nesteidzībā liekot kājas šķērītē. Kāpņu esamība vispār liek pārvērtēt vērtības - ja kaut kas ir aizmirsts augšstāvā, tad, zinkā, varbūt man to nemaz nevajag. Atceros, ka bērnībā nekad nesapratu, kāpēc pensionāru tantiņas kāpj no tramvaja ārā atmuguriski. Vairs man nav jautājumu.

Tagad dažreiz palūdzu, lai man kāds savu reizi atbrauc pakaļ. Kad mašīna jau ir pie durvīm, tad "Es jau skrienu lejā!" nu ir tikai izteiciens. 

Jau gadiem savai ģimenei dīcu, ka mēs varētu biežāk aizbraukt uz tuvējo Bernātu mežu, aktīvās atpūtas takām vai kur citur, bet mani ierosinājumi visbiežāk tika noraidīti ar dažādām atrunām. Tagad, protams, visi ir sapratuši, cik lieliska ideja tā ir un: "Braucam svētdien uz mežu izstaigāties un paskraidīt pa pludmali?" Jā, jā, ejam skrieties.

Ar taisnām kājām varbūt vēl var pārvarēt lamināta grīdas dēļu plašumus, bet pastaigas pa mežu ir gatavais mīnu lauks. Jebkuršs šķērslis, kas resnāks par vidējo pirkstu, laikā nepamanīts, vardarbīgi saloka manas ekstremitātes, liek man klūpot iepīties priežu zarā, zem kura slēpjas koka sakne, sapīties savās kājās un nokritušajos čiekuros, izskatoties kā vienai no tiem, kas aizķeras aiz skābekļa atomiem. Brīdi patirinos un turpinu pa skujām šļūkt tālāk. Tiklīdz saskaros ar kaut nelielu lejupejošu 5 grādu slīpumu, izmantoju pārbaudītas vērtības, griežos riņķī un pieveicu šo posmu atmuguriski. Ik pēc 50 metriem apmēram. Tikmēr brālis labprāt lec galopā un virpinās uz riņķi. Labi, ka mežā nav daudz ļaužu, kas vērotu mūsu ģimenes pastaigas.

Un Dies' pas', ja savajagās "zaļo pieturu". Par to iepriekš nebiju iedomājusies, kamēr pirms svētdienas rīta braukšanas uz mežu nebiju izsūkusi dienišķo 0.7l zaļo tēju. Tā kā nepastāv opcija uz divām minūtēm kļūt par vīrieti un šo lietu atrisnāt ātrā un sausā veidā, tad pašlaik man jāmeklē divas paralēli tuvu augošas priedes, starp kurām nostāties un risināt šo jautājumu radoši.

Sarp citu, arī grīdas mazgāju plankingā vai kaut kādā tamlīdzīgā aizlauztas jūraszvaigznes pozā. Visgrūtāk nenotupjoties ir izmazgāt zem kaut kā, piemēram galda vai gultas. Tad nu nekautrējos apgulties uz galda un paķirināt lupatu pa apakšu vai zemākās vietās laiskā pozā vienkārši apgulties uz grīdas un slaucīt sev apkārt. Bet vispār pēdējā laikā (24 gadus) pieveru uz to acis un uzskatu, ka kamēr mutē nelien, nav ko ķert pēc lupatas. Toties kā varone devos palīdzēt mazgāt logus savai vecmāmiņai. Rezultātā viņa tupus uz palodzes decembra salā sāpošu muguru, izkārusies pa logu, mazgā rūti, es tikmēr  veicu smagāko darbu un turu pulējamo lupatiņu ar izpalīdzīgo "tur vēl bišķi palika". Vismuļķīgāk jutos, kad pakāpos uz krēsla, lai nomazgātu duškabīnes jumtu, nomazgājusi priecīga taisos kāpt lejā, bet nav nevienas vietas, kur pieturēties, un krēsls arī par mazu, lai uz tā apgultos un norāptos. Un tā nu es tur stāvu kā princese vannasistabas vidū uz pusmetru augstas taburetes un nevaru saprast - kāpt nost un riskēt salauzt ceļus vai gaidīt, kad atjās kāds bruņinieks un mani nocels.

Gribās jau arī pašai tīrai būt, tikai iekāpšana un izkāpšana no vannas ir kaut kādi balerīnu triki ar mākslas vingrošanas elementiem. Ja vēl vannas dibens gadījies ieziepēts, tad tur vispār trīskāršais tulups var sanākt.

Interesanti, ka ceļu stīvumam klāt nācis ar citu locītavu mazās sāpītes, konkrēti žoklim. No rīta pamostoties, jāiesilda žoklis, lai padzertos, ja to neizdara, vēlāk no brokastu sviestmaizes sevī var iesūkt tikai siera šķēli, pie tam bez košanas.

Lai arī īru danči kādu laiku nespīd, bet kaut kādā ritmā pagorīties un priecīgi pasist plaukstiņas gurni un dvēsele tomēr prasa. Tad nu ar draugiem šad tad steberējam uz vietējo naktsklubu. Akurāt izkrist no bara negribas, tāpēc cenšos dejot un lēkāt līdz ar visiem, kas gan vairāk izskatās pēc "Solis pa kreisi, eh, atkal greizi...". Pasākumu izglābj YMCA, kurā tad nu varu pilnvērtīgi izlikt sevi visu.

Ārstēšanās procesā esmu saņēmusi arī dažnedažādus ieteikumus no tautas medicīnas, sākot ar kazas siera ēšanu "līdz vēmienam un pēc tam vēl drusku", kāpostu lapu kompresēm, sviesta smērēšanu uz ceļiem, kā arī īpašu medus, rudzu miltu un sāls ķopsi, kas jāsmērē uz nakti, jāietin celofānā un jāiet gulēt. Pamošanās piecos no rīta viscaur medū sāka atkārtoties ar kaitinošu regularitāti, tā ka pārgāju uz kāpostiem.

Lai nekļūtu par galīgu pelmeni, pašlaik meklēju vingrinājumus dibenam un kājām, kurus veicot, netiktu izdarīta slodze uz ceļiem. Pagaidām tas izskatās tikpat reāli kā meklēt pilngadīgu desmitgadnieku, bet nu jāpakonsultējas ar kādu no stingro dibenu speciālistiem. Pagaidām, tā kā nevaru saliekt ceļus, ir problēmas ar muguru, kuras atslābināšanai jāveic speciāli vingrinājumi, kuru laikā jāsaliec ceļi. Ej, nu izdomā. Lielākoties apmierinos ar to fizisko slodzi, ko prasa bikšu uzvilkšana no rītiem. Vēl nekad neesmu bijusi pateicīgāka par savu spēju aizsniegt kāju pirkstus taisnās kājās.

Bet es šo visu nerakstu, lai gaustos, ko nu. To taču es varu darīt arī tāpat. Rakstu, lai pievērstu Tavu uzmanību, draugs - ja Tev nekas nesāp, bet jau kādu laiku ķeras vai krakšķ kādas no locītavām, nebūtu vēlams priecīgi lielīties, kuram no draugiem krakšķ skaļāk vai smieklīgak, bet gan doties pie ārsta pirms vairs nevari izkāpt no gultas vai piecelties no atejas poda, jo tāda diena pienāk tikpat negaidīti, kā sniegs Latvijā.

Ā, un vēl - nedusmojieties uz veciem cilvēkiem, kuri nevar ātrāk pāriet pāri ielai, viņi tiešām nevar, tas ir kā steidzināt saulrietu.

P.S. Taisnās kājās uzvilkt zeķes? Challenge accepted.

Apaļumu medības

Ziniet, cik reti rakstu šo blogu? Tieši tik reti, ka man tikko vajadzēja minūti, lai atrastu pogu "Jauna ziņa". Nu jā, tā pēdējā laikā sanācis, ka manas ģimenes sievietes dzemdē biežāk, nekā es parādos Garāžā. Kopš pēdējās ziņas laukā izkāpuši jau divi gabali, viens jau iemācījies staigāt, otrs vēl savā dzīvē nav pieredzējis nevienu otrdienu.

Un kamēr viens te ņemas ar staigāšanu, es tikmēr ar tupšanos. Mūžīgā tēma. Cik vien ilgi pasaulē būs celulīts, tik ilgi būs arī pietupieni. Par tiem arī šodien.

Vēlme tikt pie dibena, kas tiecas uz visām pusēm, tikai ne uz leju vai iekšu, kā arī vēdera, kas neraisa jautājumus par progresējošu grūtniecību, ir ne tikai mana, bet arī daudzu citu meiteņu rūpe. Labie nodomi šai jautājumā man bijuši allaž, bet izpildījums, klupdams, krisdams, ne vienmēr ticis līdzi (nekad).

Ja Latvija šogad (un jau kādu trešo gadu) svin savu simtgadi, tad es varu svinēt savu, nu jau arī kādu simto svīšanas kampaņu - katrreiz ar domu, ka nu regulāri vingrinājumi, treniņi un nosvīdusi aukšlūpa kļūs par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Lai gan pēc dabas neesmu optimiste, bet šajā gadījumā jau pēc 12. izklupiena iztēlojos, kā es turpmāko dzīvi vadīšu, izskatoties kā karotāju princese Ksena un "Amuleta" Fēbe vienā personā, un, ak, cik gan tēloti nevērīgi es reaģēšu, kad cilvēki uz ielas un skolas salidojumā mani nepazīs. Ar pasaules glābējas attieksmi novadu sev kārtīgu treniņu, nākamā dienā jūtot muskuļus vietās, kurās to nav. Trešajā dienā Ksenas tēls paliek blāvāks, piektajā dienā Ksena jau ir aizjājusi. Viss. Pēc pāris dienām vēl kādu tupienu uztaisu, vairāk gan pie cepeškrāsns.

Zinot savu sportošanas kampaņu ilgspējību, es tomēr nepadodos un ik pa laikam sāku vēlreiz. Lai cik ļoti man nepatiktu skriešana, zinu tās vērtību tērauda ķermeņa izveidē, tādēļ, pusotru stundu taisoties, dabonu sevi laukā no mājas noliktajā laikā, lai mundrā riksītī noskrietu kādas 40 minūtes (varu teikt droši - pulkstenis ap to laiku ieslēdz lēno režīmu). Neesmu no tiem, kurus biedē slikti laikapstākļi, manuprāt, saulains laiks un pie tam vasarā vispār nav domāts svīšanai, bet labsirdīgai rumkolas sūkšanai uz lieveņa, tāpēc dodu priekšroku novembriem, janvāriem vai vējainiem vasaras vakariem. Līdz šim ar vienu tādu vakaru parasti viss beidzas, dažreiz izspiežu divus. Taču šovasar es apņēmos jau kārtīgāk, sāku skriet no rīta noteiktā laikā. Noskrēju pirmo dienu, otro, jūtu, Ksena atkal ir atjājusi, noskrienu ceturto dienu (un ne jau nu vairs pēc kārtas), piekto un besis jau ir lielāks par manu pakaļu, tāpēc sestā diena nepienāk.

Pirms dažiem gadiem uzzināju seno patiesību par to, ka veselīga ķermeņa izskatu par vismaz 80% ietekmē pārtika. Joptvai. Man kā cilvēkam, kas daļu mūža uzturēts no Laimas konfektēm, siermaizēm un par sāta sajūtu ir dzirdējis tikai pasakās, tas bija liels trieciens. Līdz tam varēju nodzīt sevi līdz pilošiem ausu galiem, lai pēc tam priecīga dotos ļeksēt saldējumu, bet re, kā, tas prieks, izrādās, ir aizliegtais auglis.

Tā kā zināšanu par uzturu trūkst, tad pagaidām diezgan haotiski vācu informāciju par veselīgu ēšanu. Esmu tikusi līdz vēl vienam triecienam, ka rīsus nav ieteicams ēst vakarā, tāpat kā citrusaugļus un visu citu, ko es ēdu tieši tad. Brokastīs es nevaru izdomāt, ko ēst, tāpēc vienkārši izlaižu, lai cik pirkstu kratītāju par šo lēmumu atrastos. Taču uzzināju, ka vājpiena biezpiens ir laba alternatīva vakariņām. Ok, biezpiens ir labi, man garšo. Nopērku. Bet nu taču neēdīsi pliku biezpienu, uztaisīšu salātiņus. Re, ir tomātiņi, re, nopirkās siļķīte, jāsamaisa kopā ar krējumiņu un klāt veselīgais biezpiens. Pēc vakariņām, tīri zivju garšas neitralizēšanai, maza siermaize vai divas. Jā, biezpiens man der.

Mēģināju atmest cukuru. Cukurs esot visu problēmu sakne, baltā nāve u.t.t. Līdz šim lielākais izaicinājums. Atteicos no saldumiem un našķiem pēc ēšanas un to starplaikos, kas, protams, absolūti netraucēja man slīcināt savus rīsus saldā krējuma mērcēs un krāmēt uz sausiņiem pirksta biezuma siera šķēles, jo tie tak nav saldumi. Pirmajā mēģinājumā izturēju piecas dienas, uzskatot, ka dažu Ādažu Virpuļu dēļ jau pasaule nesagrūs, nākamajā reizē es trešajā dienā tiku pieķerta virtuves stūrī, no pudeles sūcot karameļu mērci.

Kāre uz ēdienu un vēlme pēc tikai viena zoda joprojām ir mana iekšējā dilemma. Par to liecina arī feisbukā saglabāto rakstu tēmas - labākie vingrinājumi skaistām kājām un slaidam viduklim ik pa laikam atsvaidzinās ar siera kūku receptēm un to, "kā pagatavot garšīgākos braunijus, ko jeblad esi ēdis". Divi temati, kas rīvējas manā prātā tikpat cieši, kā ciskas viena gar otru.

Reģistrējos arī instagramā, liekot mierā draugus un piesekojot tikai fitnesa profiliem, ar cerību, ka smukie Maiami dibeni iedvesmos arī mani un atturēs no saldā krējuma peldēm un kūkām brokastīs. Innekā. Sākumā skaties un priecājies, pēc laika jau apnīk un pilnīgā vienaldzībā jau skaties uz kārtējo pakaļu, mierīgi zelējot Milku.

Labas veselības dēļ esmu nolēmusi gūt zināšanas par uzturu un ēdienkarti pie profesionāļa, tāpat zinu arī, ka esmu gatava kaut dvēseli izsvīst un strādāt cītīgi, ja to liek zinošs speciālists noteiktos treniņa laikos un labā kompānijā, taču mājas fitness nav gluži man. Taču, kamēr šo jautājumu kārtoju, esmu norimusi ar ķermeņa kultu un vairāk veltu laiku lasīšanai (guļus, uz vēdera, lai nesaplok dibens). Galu galā - labāk lieka kroka smadzenēs nekā uz vēdera, vai ne?