Apaļumu medības

Ziniet, cik reti rakstu šo blogu? Tieši tik reti, ka man tikko vajadzēja minūti, lai atrastu pogu "Jauna ziņa". Nu jā, tā pēdējā laikā sanācis, ka manas ģimenes sievietes dzemdē biežāk, nekā es parādos Garāžā. Kopš pēdējās ziņas laukā izkāpuši jau divi gabali, viens jau iemācījies staigāt, otrs vēl savā dzīvē nav pieredzējis nevienu otrdienu.

Un kamēr viens te ņemas ar staigāšanu, es tikmēr ar tupšanos. Mūžīgā tēma. Cik vien ilgi pasaulē būs celulīts, tik ilgi būs arī pietupieni. Par tiem arī šodien.

Vēlme tikt pie dibena, kas tiecas uz visām pusēm, tikai ne uz leju vai iekšu, kā arī vēdera, kas neraisa jautājumus par progresējošu grūtniecību, ir ne tikai mana, bet arī daudzu citu meiteņu rūpe. Labie nodomi šai jautājumā man bijuši allaž, bet izpildījums, klupdams, krisdams, ne vienmēr ticis līdzi (nekad).

Ja Latvija šogad (un jau kādu trešo gadu) svin savu simtgadi, tad es varu svinēt savu, nu jau arī kādu simto svīšanas kampaņu - katrreiz ar domu, ka nu regulāri vingrinājumi, treniņi un nosvīdusi aukšlūpa kļūs par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Lai gan pēc dabas neesmu optimiste, bet šajā gadījumā jau pēc 12. izklupiena iztēlojos, kā es turpmāko dzīvi vadīšu, izskatoties kā karotāju princese Ksena un "Amuleta" Fēbe vienā personā, un, ak, cik gan tēloti nevērīgi es reaģēšu, kad cilvēki uz ielas un skolas salidojumā mani nepazīs. Ar pasaules glābējas attieksmi novadu sev kārtīgu treniņu, nākamā dienā jūtot muskuļus vietās, kurās to nav. Trešajā dienā Ksenas tēls paliek blāvāks, piektajā dienā Ksena jau ir aizjājusi. Viss. Pēc pāris dienām vēl kādu tupienu uztaisu, vairāk gan pie cepeškrāsns.

Zinot savu sportošanas kampaņu ilgspējību, es tomēr nepadodos un ik pa laikam sāku vēlreiz. Lai cik ļoti man nepatiktu skriešana, zinu tās vērtību tērauda ķermeņa izveidē, tādēļ, pusotru stundu taisoties, dabonu sevi laukā no mājas noliktajā laikā, lai mundrā riksītī noskrietu kādas 40 minūtes (varu teikt droši - pulkstenis ap to laiku ieslēdz lēno režīmu). Neesmu no tiem, kurus biedē slikti laikapstākļi, manuprāt, saulains laiks un pie tam vasarā vispār nav domāts svīšanai, bet labsirdīgai rumkolas sūkšanai uz lieveņa, tāpēc dodu priekšroku novembriem, janvāriem vai vējainiem vasaras vakariem. Līdz šim ar vienu tādu vakaru parasti viss beidzas, dažreiz izspiežu divus. Taču šovasar es apņēmos jau kārtīgāk, sāku skriet no rīta noteiktā laikā. Noskrēju pirmo dienu, otro, jūtu, Ksena atkal ir atjājusi, noskrienu ceturto dienu (un ne jau nu vairs pēc kārtas), piekto un besis jau ir lielāks par manu pakaļu, tāpēc sestā diena nepienāk.

Pirms dažiem gadiem uzzināju seno patiesību par to, ka veselīga ķermeņa izskatu par vismaz 80% ietekmē pārtika. Joptvai. Man kā cilvēkam, kas daļu mūža uzturēts no Laimas konfektēm, siermaizēm un par sāta sajūtu ir dzirdējis tikai pasakās, tas bija liels trieciens. Līdz tam varēju nodzīt sevi līdz pilošiem ausu galiem, lai pēc tam priecīga dotos ļeksēt saldējumu, bet re, kā, tas prieks, izrādās, ir aizliegtais auglis.

Tā kā zināšanu par uzturu trūkst, tad pagaidām diezgan haotiski vācu informāciju par veselīgu ēšanu. Esmu tikusi līdz vēl vienam triecienam, ka rīsus nav ieteicams ēst vakarā, tāpat kā citrusaugļus un visu citu, ko es ēdu tieši tad. Brokastīs es nevaru izdomāt, ko ēst, tāpēc vienkārši izlaižu, lai cik pirkstu kratītāju par šo lēmumu atrastos. Taču uzzināju, ka vājpiena biezpiens ir laba alternatīva vakariņām. Ok, biezpiens ir labi, man garšo. Nopērku. Bet nu taču neēdīsi pliku biezpienu, uztaisīšu salātiņus. Re, ir tomātiņi, re, nopirkās siļķīte, jāsamaisa kopā ar krējumiņu un klāt veselīgais biezpiens. Pēc vakariņām, tīri zivju garšas neitralizēšanai, maza siermaize vai divas. Jā, biezpiens man der.

Mēģināju atmest cukuru. Cukurs esot visu problēmu sakne, baltā nāve u.t.t. Līdz šim lielākais izaicinājums. Atteicos no saldumiem un našķiem pēc ēšanas un to starplaikos, kas, protams, absolūti netraucēja man slīcināt savus rīsus saldā krējuma mērcēs un krāmēt uz sausiņiem pirksta biezuma siera šķēles, jo tie tak nav saldumi. Pirmajā mēģinājumā izturēju piecas dienas, uzskatot, ka dažu Ādažu Virpuļu dēļ jau pasaule nesagrūs, nākamajā reizē es trešajā dienā tiku pieķerta virtuves stūrī, no pudeles sūcot karameļu mērci.

Kāre uz ēdienu un vēlme pēc tikai viena zoda joprojām ir mana iekšējā dilemma. Par to liecina arī feisbukā saglabāto rakstu tēmas - labākie vingrinājumi skaistām kājām un slaidam viduklim ik pa laikam atsvaidzinās ar siera kūku receptēm un to, "kā pagatavot garšīgākos braunijus, ko jeblad esi ēdis". Divi temati, kas rīvējas manā prātā tikpat cieši, kā ciskas viena gar otru.

Reģistrējos arī instagramā, liekot mierā draugus un piesekojot tikai fitnesa profiliem, ar cerību, ka smukie Maiami dibeni iedvesmos arī mani un atturēs no saldā krējuma peldēm un kūkām brokastīs. Innekā. Sākumā skaties un priecājies, pēc laika jau apnīk un pilnīgā vienaldzībā jau skaties uz kārtējo pakaļu, mierīgi zelējot Milku.

Labas veselības dēļ esmu nolēmusi gūt zināšanas par uzturu un ēdienkarti pie profesionāļa, tāpat zinu arī, ka esmu gatava kaut dvēseli izsvīst un strādāt cītīgi, ja to liek zinošs speciālists noteiktos treniņa laikos un labā kompānijā, taču mājas fitness nav gluži man. Taču, kamēr šo jautājumu kārtoju, esmu norimusi ar ķermeņa kultu un vairāk veltu laiku lasīšanai (guļus, uz vēdera, lai nesaplok dibens). Galu galā - labāk lieka kroka smadzenēs nekā uz vēdera, vai ne?