svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Cūkgaļas fileja stresa marinādē

Sorry guys, iesprūdu garāžā.

Šodien jūtos kā tai dziesmā - novīta rozes, novīta neļķes... un mana seja pēc naktsmaiņām. Lai gan fiziskais stāvoklis brēc pēc atkārtotas apgulšanās, tomēr verbālā enerģija kūsin kūsā, tāpēc droši piesēdiet.

Tā nu iegrozījies, ka kopš olu svētkiem nav sanācis saorganizēt pasēdēšanu te, garāžā, pat ne uz īsu mirkli, lai parunātos  kaut vai par olām, riekstiem vai citiem produktiem, tomēr priecē, ka šoreiz savai neviesmīlībai nav jāizgudro attaisnojumi par piepildītu kultūras un sabiedrisko dzīvi, trijiem darbiem un saspringtiem treniņiem galda futbolā, slēpjot faktu, ka patiesais iemesls ir vienkārši slinkums uzrakstīt ko garāku par paroli facebookā. Redziet, šoreiz patiešām dzīve uzņēmusi apgriezienus, un pēdējie septiņi mēneši manā dzīvītē bijuši jauku pārmaiņu pilni. Viena no tām - ak, saldā dzīve - ir iekortelēšanās uz siltā mūrīša ar nosaukumu "Otrā pusīte". Un tieši tā mani novedusi pie jomas, kurai tad nu veltīti mani šīsdienas prātuļojumi. Pirms neesat atmetuši tālāku lasīšanu, varu nomierināt - šis nebūs par taureņiem vēderā un taimlainā, divu dvēseļu saplūšanu vai saldkaislajiem skatieniem, vērojot otro pusīti skujamies. Drīzāk par skaudrās ikdienas ērkšķiem, paplašinot savu redzesloku un prasmju sarakstu.

Neviens nav iedeāls, pat es ne, un pēc vairāku gadu analīzes ir noskaidrojušās tās jomas, kurās jūtos kā prostiutūta bērnu dārzā. Galvenajos vilcienos izkristalizējies, ka tās ir  tehnoloģijas, par kurām jau reiz stāstīju, svešvalodas un šīsdienas varone - kulinārija.

Es nekad neesmu bijusi veģetāriete, neskatos kautu govju video, kā arī cenšos nedomāt par to, ko domā vistas būros, tomēr gatavošanas prasmju trūkums ir iemācījis visnotaļ ērti dzīvot, iztiekot no tā, kas neprasa obligātu termisku apstrādi, un produktiem, kuru gatavošanā kaut ko nošaut greizi ir minimāla iespēja. Esmu iemācījusies visu ko izvārīt, sablenderēt, samaisīt salātos, un, galu galā, protu gatavot lieliskas sviestmaizes, bet absolūti neorientējos gaļas un zivju ēdienos, zupās, novārījumos, sautējumos un citos vēdera priekos, kā arī recepšu lasīšana līdzinās televizora sastellēšanai. Kulināri apdāvinātā draudzene Agate (kas, starp citu, pašlaik meklē dzīvokli ar labiekārtotu virtuvi) droši vien jau ir pieradusi, ka kopējās vakariņu gatavošanas  reizēs es 45 minūtes griežu kubiciņos desu. Lai nu kā, šādi es vadīju savas dienas, līdz jau minētā mūrīša atrašanai, kas man atgādināja jau kaut kur dzirdētu, bet līdz šim ignorētu faktu - vīrietim vajag gaļu. Un tur nestrādā nekāda apmānīšana ar sātīgiem sieriem un pilngraudu produktiem, ir vienkārši gaļa un viss.

Savā mūžā esmu izcepusi piecas kūkas un trīs keksus, pie tam vienādus, bet nevienu karbonādi, tāpēc man kā cilvēkam, kas par gana labu atzīst makaronus ar sieru un uzskata, ka ar majonēzi var glābt kaut vai neizdevušos medus kūku, šis ir gana stresains laiks, jo ne tikai gatavošana, bet arī darījumi pie gaļas vitrīnām man sagādā problēmas. Tas ir kā pazust mežā. Protams, iniciatīvu pagatavot kaut ko no gaļas uzņemas draugs. Nereti pēcpusdienā saņemu zvanu ar lūgumu paķert veikalā kaut ko vakariņām, un tad sākas produktu uzskaitīšana: "Nu paņem kartupeļus, kādus divus burkānus, noteikti vajag arī tomātus un krējumu, ā, un vēl...(lūdzu, lūdzu, saki, ka gribi čipsus vai šokolādi)...kādu puskilogramu cūkgaļas kakla karbonādes (damn it)." Jaušot problēmas, cierēju uz Rimi, savācos visu, kas nepieciešams, sāpīgāko atstājot beigām. Brīdī, kad vairs nav iespējams izvairīties, saņemos un pieeju pie vitrīnas. Sasodīts. Nav cūkas. Neredzu. Pilns ar visādiem eksotiskiem dzīvniekiem, kā trušiem, tītariem un cāļiem, bet nav cūka. Un nevienam nav fileja. Re, apakašā ir broileri. Kas, pie joda, ir broileri?! Iedomājos par santehniku, bet tad atceros tādu vārdu no Elvi reklāmām, bet nekad neesmu pievērsusi uzmanību, uzskatot, ka ar mani jau nekas tāds nekad nenotiks. Sāk uznākt besis un depresīvas domas par savu neiespējamo mājsaimnieces nākotni. Piezvanu draugam un pēc iespējas līksmākā tonī piedāvāju, ka "varbūt mēs varētu uzcept pankūkas?" Garām. Beidzot mana tālredzīgā acs saskata cūkas vārdu savienojumā ar fileju un, lepni izstāvot rindu, dodos atrādīt pirkumus. "Kāpēc tu nopirki šķēlēs?!" nebija gluži tas, ko biju gaidījusi dzirdēt. Uzzināju, ka mums vajadzētu nopirkt arī gaļas āmuru. Lai nu kā, paēdām brīnišķīgas Bībeles biezuma karbonādes, lai pēcāk dotos iebaudīt pāris skrūves un viskijkolas, kuras, starp citu, es gatavoju krietni labāk par jebkurām kotletēm. Taču esmu gatava mācīties, ko arvien biežāk nākas darīt, gan drīz nonākšu arī līdz zivīm un trīskārtu desertiem. Un tad uzaicināšu pusdienās. Ar "Linex" saldajā.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu ēd makaronus. 

Čau.

ceturtdiena, 2014. gada 3. aprīlis

Par bērniem. Par viņiem vien.



Kā lai māca saviem bērniem
Mīlestības saites siet
Ja, noaugusi melniem kvēpiem
Apkārt nežēlība zied

Kā lai māca saviem bērniem
Mīlēt citu un citādam būt
Ja par ļaužu aizstāvētiem
Citādajiem grūti kļūt

Kā lai māca saviem bērniem
Pie savas gribas tikt ar vārdu
Ja panākt vairāk vēl par vārdiem
Var akmens mests uz kādu

Kā lai māca saviem bērniem
Smelt no dzīves katru dien’
Netapt saldi vilinātiem
Bet iet uz priekšu, uz priekšu vien...
                                                            /L.D./

sestdiena, 2014. gada 15. marts

Dzeršana ir kā Candy Crush

Labrītiņ, labrītiņ, kam rītiņš, kam ne.

Ir klāt pavasarīts, rociņās staigājamais laiks, kad, gatavojoties vasarai, puiši sāk cilāt svarus, bet meitenes sāk tos mest nost. Man šis laiks šogad gadījies tāds īpaši iedvesmojošs, pārsvarā uz lietām ar smagu praktiskuma trūkumu, bet, ka es saku, tas viss varētu aiziet. Bet, runājot par iedvesmu, tā man bieži rodas, vērojot apkārt esošo sabiedrību, kas, pateicoties darbam vietējā zelta bārā, pagadījusies īpaši...nu jā, iedvesmojoša. Lai nu kā, jau labu laiku vērojot jūs pa piektdienu un sestdienu naktīm, arī pašai pa reizei paslidinot kāju, netīši izveidojusies daiļumdaiļa metafora, proti - dzeršana ir kā vietnē facebook.com tik populārā konfekšu sarindošanas un izpakošanas spēle Candy Crush.

Pirmkārt jau, Candy Crush aizrauj. Dzeršana tāpat. Pēc ceturtā līmeņa iziešanas gribas vēl, stipri līdzīgi ir arī ar ceturtajām rumkolām. Jau uzmetot skatu bāra krāsainajām pudelēm, iekšējā balss čukst: "Clear all the jellies...". Paskaties! Krāsiņas, gaismiņas - nu kā tu teiksi nē?

Kā nākamos noteikti nevar neminēt tos regulāros lūgumus. Kad, spēlējot Candy Crush, beidzas tavas piecas dzīvībiņas, ko dara vidusmēra spēlētājs? Prasa tās draugiem, kuri, protams, sajūsmā dīdās par katru iesūtīto requestu. Tāpat arī bārā. Iedomājies - tu aizej uz ballīti ar, nu, teiksim, 20 eiro. Padzeries, pačāpstini, atkal padzeries, pusi vēl izlej pa leti, un naudiņas vairs nav. Protams, pastāv variants iet mājās un piekrāt naudu nākamajai ballītei, bet priekš kam, ja var taču uzprasīt draugam, lai aizdod! Vai izmaksā! Vai vēl labāk - šito es vispār mīlu - dīkt bārmenim atlaides. Pie šīs pašas sadaļas nāk visiem tik tīkamie ielūgumi spēlēt šo vai citu spēli. "Tas un tas ivited you to play Candy Crush Saga", "A šis invited you to play Drink All Night Saga". Un tu, cilvēks, gribi mierīgi piektdienas vakarā pasēdēt mājās un pamazagāt traukus, bet tavs draugs nerimdināmi aicina ballēties. Un tu vienreiz noignorē un saki nē, bet draugs taču zina, ka viss jau vēl nav zaudēts, varbūt pēc divpadsmitā uzaicinājuma tu pārdomāsi.

Esmu dzirdējusi, ka ir dāmas, kurām viens no iemesliem Candy Crush spēlēšanai ir tā jutekliskā vīrieša balss fonā. Te jau mēs pieskaramies kaut kādiem dziļākiem instinktiem. Arī manai ausij šī balss ir kā kaķa murrāšana, bet jūs tikai iedomājaties šo efektu uz sievietēm pēc pāris veiksmīgi pievarētiem kokteilīšiem, sēžot pie bāra ar jauno pielūdzēju, kurš, protams, vēlas tikai parunāties. Pēc katra kokteiļa malka sievietes ausī iečuktsētais "Sweet..." "Tasty..." un "Mmmm....delicious!" ir solis tuvāk jaukai sarunai par mākslu un mūziku viesnīcas numuriņā.

Taču galvenokārt līdzība meklējama zudumos, tikai, ja vienā gadījumā tās ir konfektes, tad otrā tās jau ir smadzeņu šūnas. Apmēram tā - sakrāj trīs kokteilīšus, un nobrūk daļa smadzeņu. Sakrāj četrus, pazūd jau lielāks smadzeņu apgabals. Sakrāj piecus, un tu jau aizmirsti savas draudzenes vārdu. Ja tu vēl sāc tur kaut ko krustot un maisīt, vari jau atteikties cerēt kādreiz kļūt par inženieri vai astrofiziķi. Un tad, pie noteikta alkohola līmeņa, nāk Sugar Crush...un tā jau ir koma.

Nu ko draudziņi, lai jums izdevies sestdienas vakars un atcerieties - spēlējiet atbildīgi, izvērtējot savas iespējas nekrist uz nerviem.

sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

Kura poga jāspiež?

Esiet sveicināti, draudziņi!

Ja uzmet skatu vēsturītei, esmu šeit diezgan ilgi klusējusi, kas varētu būt dīvaini, jo klusēšana nav tas process, ko piekopju ikdienā. Tomēr tas skaidrojams ar to, ka pa šo pusotru mēnesi ir noticis tik daudz, ka laika uzrakstīt ko garāku par ziņu "Es kavēšu" diemžēl nav sanācis. Bišķiņ sajūta, ka šī ieraksta dēļ šovakar taps vēl viena tāda īsziņa.

Lai nu kā, man šodien dikti gribējās pastāstīt par savu attīstību konkrētā jomā, proti, manu gauso virzību tuvāk 21.gadsimtam. Lielākajai daļai indivīdu no paaudzes, kuru pārstāvu es, šajā jomā problēmu nav, viss, ko mūsdienu jaunietim vajag, ir paēst un par to ietvītot. Tas tā, īsos vilcienos. Protams, ir arī izņēmumi, kas savu laiku un akumulatoru 21.gadsimta tehnoloģiju priekos velta saturīgākām aktivitātēm, tomēr kopumā viedo ierīču glaudīšana mūsdienās iet vaļā uz vella paraušanu. Par to runājot, taisni žēl to puišu, kuri noteikti izjūt zināmu stresu, kad blakus sēž draudzene, bet rokās puisim planšete, kuras ekrāns nereti ir platāks par tās pašas meitenes pēcpusi, un tad nu nezin, ko nu pirmo paglāstīt.

Lai ļautu apjaust situācijas dramatismu, pastāstīšu, kā tad man ar tehnoloģijām iet. Īsumā sakot - es neesmu tehniska meitene. Vispār. Atceros laiku, kad dators vēl nebija sastopams katrā mājā un ofisā, kad es, pateicoties draudzenei, lieliski zināju, kā izmantot 1188 čatu, bet man nebija ne jausmas, kā atver internetu, jo to brīdi es vienmēr nokavēju. Pagāja pāris gadu, un es reģistrējos draugiem.lv. Vēl pēc pāris gadiem es pārstāju zvanīt savai radiniecei ikreiz, kad vēlējos izveidot šajā portālā kādu galeriju. Tam visam pa vidu parādījās arī tik ļoti laiku ietaupošais atklājums par Copy/Paste, kuram mana māte vēl joprojām līdz galam neuzticas, tādēļ, veicot maksājumus internetā, konta numuru pārraksta ar roku, jo "dators taču var kaut ko sajaukt, tā ir tikai ierīce!".

Bet tā ir kaunpilna pagātne. 2013. gads manā mūžā iezīmējās ar tehnoloģisko nevainību zaudēšanu ik pēc mirkļa. Jau tikts līdz 2. kursam universitātē, kad es piekāpos akadēmiskajai etiķetei un tiku pie savas vārds.uzvārds@gmail.com kombinācijas. Un arī tikai tāpēc, lai varētu izveidot šo blogu, kas arī bija akadēmiska prasība, bet es nesūdzos, man patīk. Protams, būtu varējusi izmantot citas blogu platformas, bet neesiet pārsteigti - es tādas nezināju.

Un tad nu uz gada beigām es beidzu spirināties pretī šim laikmetam, atļaujoties palaist sevi plašāk pasaulē, un reģistrējos facebook.com. Jau vairākus mēnešus pirms tam mani vajāja sajūta, ka kaut kas tiek palaists garām. Izrādās, tie ir kādi 70% no apkārt notiekošā. Tā nu es pametu mežu un atklāju, cik daudz līdz šim noticis ne tikai pasaulē, bet arī tepat, blakus ēkā. Labi, varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet daudz jauna, par ko papriecāties, bija aumaļām. Atceros, kā pirmajā vakarā pēc profila izveides uzreiz sāku palēnām vākt kopā draugu un paziņu loku, kas pēkšņi izrādījās krietni vien lielāks nekā es uz saviem pirkstiem varu saskaitīt. Kā pirmo, ko uzaicināt ar sevi padraudzēties ne tikai pusdienas ēdot un muļķības darot, bet arī virtuāli, izvēlējos draudzeni Agati, kas, lai arī par manu tehnisko dotību trūkumu ir tikpat labi informēta kā pārējie draugi, par to skaļāk pasmejas tikai reizēm. Tas nekas, ka uzaicinājuma vietā es viņai netīšām aizsūtīju vēstuli, beigās arī viņa ir manu draugu lokā. Tā nu es trīs stundas noņēmusies, alkaini cenšoties apgūt visu, kas vēl nebija redzēts un lasīts, sapratu, ka šodienai pietiks, ir jau vēls, jāiziet no facebooka un jāiet gulēt. Nu jā. Izlogoties...pieņemu, ka tāda poga pastāv. Kā saka - pirms kaut kur lien, padomā, kā tiksi laukā. Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradās arī "Log Out", un diena varēja beigties uz produktīvas nots. Turpmākajās pāris nedēļās Agate saņēma dažus zvanus no manis ar tādiem jautājumiem kā "ja es šito nospiedīšu, kur tas parādīsies", "kāpēc tu redzi tās bildes, bet es ne" un "kā te, vells ar ārā, var foto pievienot?!".

Pēc nepilna mēneša, kad pēc vairāk kā desmit gadu ilgušas uzticības Nokia telefoniem ar pavisam reālām trīsdimensionālām pogām un lomika izturību, pēc vairākām konsultācijām ar veikala pārdevēju, ar profesionālu ķērienu izvedot to no pacietības, es spēru līdz šim beidzamo tehnoloģiski progresīvo soli savā studenta mūžā un nopirku jaunu telefonu. Modeļa nosaukumā kaut kas saistīts ar galaktikām. Pats pirkšanas process jau mazliet iedragāja manu mantotās viszinošās ģenialitātes tēlu. Uz veikalu dokumentācijas un papīru nokārtošanas labad bija nepieciešams iet kopā ar savu māti, kas jau no paša sākuma manī raisīja bažas. Tās apstiprinājās, kad līguma slēgšanas procesā viņa pārdevējai pilnā nopietnībā vaicāja: "Sakiet, lūdzu, kā te viss notiek - šim telefonam taču tie brīvie interneti arī ir, vai ne?" Ar pēkšņi uzplūdušu nevaldāmu interesi pagriežos pret vitrīnām un sāku pētīt pensionāriem paredzētos piedāvājumus. Jā, laikam ābols no ābeles tālu nekrīt. Pēc pāris stundām, kad jau biju mājās un domāju par turpmākajā nedēļā ieplānotajām muļķībām, saņēmu pirmo ienākošo zvanu. Vai man dieniņ, kāds par mani interesējas. Tad nu, pie reizes uzzinot, kā skan mana zvana melodija, pāris sekundes papriecājos un iebakstu jūtīgajā ekrānā. Nekas jauns nenotiek, telefons zvana kā zvanījis. Spiežu vēlreiz. Nekā. Sasodīts. Tā nu es sēžu un jūtos pagalam muļķīgi, turot rokās telefonu, kas nepārprotami zvana un zvana tieši man, bet es tikai bezpalīdzīgi skatos uz to. Beidzot paveras kaut kāda atvere manā prātā, un es noslidinu pirkstu pār ekrānu. Beidzot. "Čau, mamm! Kaut kas svarīgs?" "Nē, es tikai tāpat, gribēju zināt, kā tev iet. Ko tu tik ilgi necel?" "Es biju aizņemta."

Jaunais pirkums akurāt sakrīt ar laiku, kad bija pagājuši trīs mēneši, kopš uzzināju vārda "aplikācija" nozīmi. Jau pirmajā dienā ar jauniegūto pirkumu sapratu, ka laikam tomēr par tām aplikācijām viss līdz galam nav skaidrs. Vakarā, pēc iepirkšanās, sanākot kopā ar draugiem "Darbnīcā", pat nepaspēju līdz galam pateikt, ko es gribu, kad viss jau tika ieviests. Facebook aplikācija, draugiem.lv, Twitter, WhatsApp..."Viņai noteikti vajadzēs arī lukturīti, kas zin, kad gadīsies pazust tumsā." "Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst arī par Euro kalkulatoru - tu taču strādā tirdzniecībā!" Lūdzu, draugi, darbojieties un neliecieties traucēti. Visu ceremoniju noslēdz Reinis ar svinīgu pirmo selfiju.

Ir sācies jauns gads, un man ir sajūta, ka ar 2013. gadā piedzīvoto mani tehnoloģiskie prieki nebeigsies. Pēc apmācībām IT pamatos, man sāk arvien vairāk šķist, ka uzrakstīt studiju darbu ir vieglāk nekā to pareizi noformatēt, bet esmu gatava kādam par to samaksāt, jo nervu zāles droši vien maksātu vairāk. Tomēr es jūtu izaugsmi šajā jomā, sāku aptvert, kā darbojas Wi-Fi, kā arī kamēr citi Ziemassvētkos no draugiem saņem saldumus, mīļlietiņas vai citus sīkumus, man Agatīte, ar viltīgu smīnu svētkos uzdāvināja atmiņas karti.

Lai izaugsmes bagāts Jaunais Gads!