Ak mūžs, jau tagad uztraucos, vai neesmu pielaidusi kādu gramatisko kļūdu. Lai nu kā, te tas ir. Mans blogs. Pagaidām viens no tiem daudzajiem tūkstošiem, ko te vai katrs izveido ik dienas, lai būtu, kur gausties par privātās dzīves nebūšanām, daiļu prinču trūkumu dzimtajā ciemā un politisko nekompetenci valstī, par ko citos sociālajos portālos 140 zīmju ietvaros grūti pilnvērtīgi pasūdzēties. Šeit par šīm lietām pacentīšos paklusēt, lai gan grūti man tas nākas, jo, lai ar gadiem esmu iemācījusies izteikt savu viedokli, tomēr kā blakusefekts parādās tā izteikšana, i kur vajag, i kur ne, kā arī tur, kur man nav ne mazākās nojēgas, par ko ir runa. Bet visu varot iemācīties. Pagaidām gan vēl tikai nevaru tikt skaidrībā, vai apgūt un papētīt tās jomas, kurās mans viedoklis spraucas nelūgts, vai arī vienkārši aizvērties. Es par to vēlāk padomāšu.
Un nu vēsturīte. Ne jau manējā, protams.
Un nu vēsturīte. Ne jau manējā, protams.
Par blogu biju jau pasen domājusi, bet apmēram tikpat nopietni, cik par savas biznesa impērijas radīšanu - it kā jau varētu, bet netīk ķēpāties, ja nu nesanāk. Tagad gan būs jāsanāk - universitātē studiju kursa ietvaros ietilpst sava publiskās dienasgrāmatas izveide. Vēl tur nāk klāt arī reģistrēšanās facebookā, instagramā un citi hipsteru prieki, kurus atlikšu uz vēlāku laiku. Man, kā absolūti nemodernai meitenei, sava gmail konta izveide jau bija pietiekams psiholoģiskais pārdzīvojums. Ar vienu kāju esmu 21. gadsimtā, ar otru vēl situ ritmu pie Spice Girls. Mans nākošais tehnoloģiskais Everests būs tad, kad uzzināšu, kā šeit var nomainīt fona bildīti un visus citus dizaina elementus, lai jums lasīšanu darītu tīkamāku, savukārt man pašai lieku reizi ļautu patīksmināties par savu ģeniālo oriģinalitāti. Starp citu, par to runājot, kādās tālākās prāta apziņas dzīlēs, protams, pieļauju domu, ka mani svētdienas prātuļojumi kādam pieredzējušākam paziņam vai kolēģim var šķist tikpat oriģināli, kā septiņpadsmitgadīgu meiteņu fotografēšanās uz siena gubas, tomēr - kas neriskē, tas nedabū Puliceru.
Manas neliterārās izlietnes krāns nu ir vaļā. Smeliet, kas tīkams, pārējo - aizskalojiet.
Ar to arī apsveicu, Lauriņ! :) Lai viegli rakstās un nevienu neatstāj vienaldzīgu!
AtbildētDzēstŠis pirmais raksts es teiktu, ka ir visnotaļ izdevies, jo kā jau mūsdienu paaudzes slinkajam lasītājam manu izdevību līdz raksta beigām izdevās noturēt.
AtbildētDzēstP.S. Plašāka lasītāju loka aptveršanas dēļ svētdienas varbūt nav pateicīgākās dienas.
Paldies par vērtējumu! Zinot, ka pats raksti ko vairāk par sms draugiem, gandarījums palielinās jau druskuc vairāk.
DzēstEsmu domājusi arī par trešdienām, bet gan jau mans subjektīvais viedoklis izspiedīsies arī pa vairākiem lāgiem nedēļā. Manīs.