Pirmais stūmiens

Izdomāju, ka turpmāk būšu jauka. Redzēs, kas būs.

Kaut kā tā gadījās, ka nesen (ok, sen, vajadzēja drosmi) manās rokās nonāca nosūtījums pie tāda daktera, pie kāda nekad neesmu bijusi. Ne par vienu ārsta apmeklējumu paniku parasti neceļu, bet, kad ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu, ar skumju smaidu sakot „…diemžēl nāksies aiziet…”, mazliet saausījos, jo, redziet, parasti viss, kas beidzas ar –skopija, nesola nekādu makšķerēšanu kanālmalā. Tās skopijas pilno nosaukumu neminos, bet tautā procedūru mīļi dēvē par „kobras rīšanu”.

Tagad, jau laiciņu pēc apmeklējuma, es izdomāju būt jauka, vai ne, un padalīties iespaidos par piedzīvoto, lai tie, kam arī šāda laime kaut kad uzspīdēs pirmo reizi, varētu zināt, kā tad lietas notiek, jo patiesība ir tur iekšā. Šāda pastāstīšana ļoti palīdz, manā gadījumā gan tikai viens cilvēks mierīgi apstāstīja, ka „nu tu tur apgulies tā, tad viņi tev tur sāk, tad tev būs tā, a bet tu nekusties galvenais.” Visi pārējie, kam taujāju pēc viņu pieredzes (dažiem pat nebija pieredzes, bet bija viedoklis), atbildēja apmēram: „AK DIEVS, MAN TEVIS IR ŽĒL, TAS IR DRAUSMĪGS PROCESS, JŪTU LĪDZ, TURIES!” Paldies par iedvesmojošajiem vārdiem, mamm, draugi, kolēģi. Bez jums nekā.

Bet es esmu stipra sieviete un man, iespējams, ir stiprs kuņģis. Tad nu devos noskaidrot.

Agrs piektdienas rīts. Notikumam par godu uzvilku jauno zīda blūzi, jo nav jau ikdienišķs pasākums tomēr. Jau ienākot Liepājas reģionālajā slimnīcā, saprotu, ka vienatnē šeit neesmu bijusi nekad, un tagad nesaprotu, kur te jāpiesakās, visur tikai snikera automāti un vīrieši baseina čībās. Pēc īsa brīža manis uzrunātā sieviete norāda uz kārtas numuriņu saņemšanas aparātu. Bla, bla, blā, sagaidu rindu, piesakos, tante saka: „Dodieties pa kāpnēm uz otro stāvu uz māsu stacionāru.” Vēl pirms atradu kāpnes, izbrīnīta paspēju atrast savu vectēvu, līksmi sarunājoties vestibilā, nevis skatoties mājās seriālus. Paspēju aptaujāt vēl divus darbiniekus līdz atradu pat nevis to stacionāru, bet tikai kāpnes vien, jo prasme neredzēt to, kas ir acu priekšā, ir izkopta kopš bērnības, kā arī saņemt rājienu par laikā neuzvilktām bahilām (desmit metrus par vēlu).

Tagad sēžu koridorā, gaidu un domāju, aiz kurām bleķa durvīm ballīte notiks. Šo neziņu kliedēja pēc pāris minūtēm atskanējušās aizkapa skaņas aiz kādām no tām. Izklausījās pēc kunga gados, nu ap 60, kuram tai brīdī diez ko viegli neiet. Nezinu, kāpēc, bet tieši tajā brīdī man uznāca baigais smējiens. Turpinu klausīties. Iztēlojos, kā vecais onka lokās uz kušetes, gārdzienu skaņas cita par citu krāšņākas, līdz tās norimst pavisam. Pēc brīža paveras kabineta durvis un tad vairs tik smieklīgi nebija, jo „vecais onka” izrādījās apmēram 17 gadus jauna meitene. Sākot jau pārdomāt, kurš no Vaniš paveidiem izmazgā vēmekļu pēdas no zīda blūzēm, dodos iekšā.

Mani sagaida jauks dakteris un viņa vēl jaukākās medmāsiņas, kopumā trīs gab., nez, kamdēļ tik daudz, laikam lai savaldītu tos, kas spirinās. Pirmais jautājums: „Jūs te pirmo reizīti?” Apstiprinu, ka esmu pirmo reizīti.

Jautāju: „Jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā tas būs, lai es varu sagatavoties?”

Lēnām pienāk dakteris, drūmi sakot: „Drausmīga procedūra, reti kurš pārcieš…”

Māsiņas: „He, he, dakteris joko!” Nenosmieties.

Tad man iepūš kaklā kaut kādas nejūtīguma zāles, liek apsēsties uz kušetes, tad atkal piecelties, tad atkal apgulties, jo visur jāpaklāj salvetes. Tiešām, salvetes ir visur, vienu iespiež arī tev pašam rokās. Spriežot pēc to daudzuma, šķiet, viņi gaida, ka es izvemšu Ziemassvētku vakara cienastu vēl no 2012. gada. Apņēmusies būt jauka un galvenais klusa paciente, apguļos, man pastāsta, lai guļu mierīgi, ieliek iemuti un saprotu, ka show must go on. Pēkšņi paceļu pirkstu, dodot zīmi, ka man ir vēl viens jautājums. Tiek izņemts iemutis un es izšauju: „Es nenosmakšu?” Jānoskaidro, tīri drošības labad. Nē, izrādās.

Nu ko. Ārsts paņem „kobru” un ieliek to mutē, kamēr māsiņas, mani aplenkušas, uzmanīgi skatās, vai nesākšu histērijā spirināties. Sākas stumšana. Protams, reakcija ir uzreiz. Manā mutē parasti nekas izteikti garāks par pirmās šķiras banāniem nenokļūst, tāpēc baigais komforts nav. Dakteris tik stumj un stumj, tad apstājas. Jau sapriecājos, bet šis saka „Stumjam vēl.” Iztēlē uzplaiksnī vecvecāku dārza šļūtene. Uz divām sekundēm paliek sevis žēl. Pēc maniem aprēķiniem, līdzībās runājot, ja no manas mutes līdz kuņģim ir kā no Liepājas līdz Kuldīgai, tad viņi ir tikuši līdz Maskavai. Nesaprotu, kur tas viss satilpst, bet tad sajūtu smagumu vēderā. Pametu acis uz dakteri, kurš kopā ar medmāsu blakus „kobrai” vēl velk kaut kādas troses, satraucos, kas tad nu, ka pilnīgi pa diviem jāņemas, vai man barības vads pa šauru, vai kā. Beidzot beidzas bezgalīgā stumšana, un es attopos, mierīgi guļot, un bez kuņģa spazmām. Oāzīte. Pēc tam sajūtu kņudienu kuņģī, un sākas ārā vilkšanas process. Ātrais brauciens no Maskavas atpakaļ uz Liepāju, pa vidu tik viens rīstījiens un cauri ir. Kā pati jutu, procedūras laikā no manis nekas vairāk kā gaiss un beigās vēl viens spļāviens salvetē no rūgtās anestēzijas tā arī neiznāca. Gandrīz vai žēl, lieki salvešu kušķi tagad jāmet laukā. Arī gārdzienu simfonijas izpalika, kopumā man šķiet, ka es biju ļoti jauka paciente. Pasakos par „pakalpojumu” un pošos uz izeju. Dakteris vēl pajautā: „Nu ko, iepatikās?” Jā, vai ziniet, iekļaušu savu kāzu atrakciju sarakstā.

Varbūt man paveicās, bet vispār varu teikt, ka tik briesmīgi, kā visi te biedēja, nemaz nav. Procedūra ilgst kopumā varbūt minūtes desmit vai mazāk, un pēc statistikas datiem ir daudz izdzīvojušo. Arī solītā kakla kņudēšana vēl turpmākās divas dienas izpalika. Starp citu, paziņa stāstīja, ka citās slimnīcās ārsti mēdz baidīt savus pacientus, sakot, ja daudz kustēsies, var dabūt ar elektrību. Tā ka easy game.

Lai laba veselība, dārgie!

Bāra žults. Pirmais gāziens.

.

Šis brieda ilgi.

Laiks, ko esmu pavadījusi savā pašreizējā darba vietā vietējā viesmīlības iestādē nupat jau gandrīz sasniedz laiku, kurā veselīgs cilvēkbērns var pabeigt sākumskolu, tāpēc, loģiski, šāda tāda gruzona bāze jau ir sasniegta. Radošais gars brēc pēc novitātēm, tādēļ, skat, skat, ko Laura izdomājusi – dabiskā tieksme pētīt un analizēt apkārtējo cilvēku uzvedību novedusi pie jaunas rubrikas šiten, Garāžā, kas tā arī saucas – „Bāra žults” un savā ziņā paredzēta (diemžēl) plašas sabiedrības daļas izglītošanai. Nekādu riteni neesmu izgudrojusi, pilni interneti par šādām tēmām, bet dvēselei prasās piešļākt vēl vienu krūzi ūdens jūrai. Un, lai arī, iespējams, dažos aspektos domubiedrus neradīšu, taču kopumā varu teikt droši – neesmu vienīgā, kas tā domā. Bet pietiek muldēt, laižam gaisā.

Kā pirmo tēmu šīs rubrikas sākumam izvēlējos to, kam būtu jābūt kā sākumam jebkurai klienta-bārmeņa komunikācijai pie bāra, respektīvi, draudziņ, pieklājībai. Mums, apkalpojošajam personālam, kas izvēlējušies šādu amatu un kam par to, protams, arī maksā, šajā ziņā, izņemot dikti bēdīgus gadījumus, problēmu nav, tāpēc šeit vairāk uzsvars uz tiem, kuriem pieklājības ievērošanu nosaka audzināšana un attieksme, tātad bāra klientiem.

Pirmkārt, „labdien” un „labvakar” ne tuvu nelīdzinās bioķīmijas leksikonam, tādēļ, no stress, šo vārdiņu izmantošana pirms pasūtījuma izdarīšanas mēli krampī nesaraus. Gopņika majestātiskumā pieiet pie bāra un kā vienīgo pateikt „divi ali”, vai augstprātīgā nicinājumā, pārmetot kažokādu pār plecu, vienkārši izmest „Čaj” - tas šajā brīdī neko labu par Tevi nepasaka. Dažreiz gadās tādi smalki kungi, kurus bārmenis pirmais uzrunā ar „labvakar”, un tad nu jājūtas vainīgam, jo cienīts kungs nu izskatās kā suņa kvekšķa iztraucēts no pārdomām, kuru vīnu izvēlēties savai smalkajai dāmai (tai, ar to kažokādu). „Paldies” un „lūdzu” pēc šāda iesākuma vari gaidīt kā naftas urbumu Doma laukumā.

Izrādās, ka pieklājību ne vienmēr nosaka sabiedriskais stāvoklis, vecums vai tautība. Kamēr dažs turīgs kungs ar saulesbrillēm divos naktī un dimantiem pirkstos izturas kā tikko uzcēlis Romu, tikmēr aiz viņa rindā stāvošais vienkāršais puisis, kas skaita kapeikas lai izmaksātu savai draudzenei kafiju, izpelnās daudz siltāku attieksmi no bārmeņa puses, jo pauž cilvēcīgu cieņu pret otru, randiņa satraukumā neaizmirstot ne par „labvakar”, ne vienkāršo „paldies”.

Kāda gan tur sirdssilta attieksme, ja Tu uz mani pat nepaskatījies, pieejot pie bārmeņa kā pie laternu staba, pēc strupās pasūtīšanas nicīgi atmet man saņurkātu banknoti un paņem savu dzērienu tā, it kā tas nupat būtu iznācis no automāta. Var jau būt, ka es nepelnu tik daudz kā Tu un mana vara nesniedzas tālāk par kaķa kastes novietojuma izlemšanu, bet mēs visi esam cilvēki. Savstarpējā cieņa ir kas vērtīgāks par tavas dāmas šampanieti. Ja Tu necieni cilvēku, kurš gatavo Tev kafiju, tad Tu necieni arī pats sevi.

Tā, lūk.

"Oksforda špiko no Parīzes!"

Šodien ir tā diena, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ es pirmo reizi savā mūžā spēru kāju skolas vecāku sapulcē. Minētie sakritušie apstākļi, protams, nav pagasta stārķis, kas sarūpējis man atvasi. Te pie vainas mana labā sirds, kuras dēļ piekritu iet paklausīties, kas jauns un interesants var būt otrklasnieka skolas dzīvē. Pastāstīšu par saviem novērojumiem.

Astoņgadīgajiem žiperiem paveicies ar sirsnīga paskata platīnblondu skolotāju, kuras darbs šajā jomā, kā man zināms, mērāms desmitgadēs. Par pelēko peli noteikti viņu nenosauksi, jo blondo matu kontrasts ar tirkizzilo kleitu košumā tikai nedaudz atpaliek no taureņiem un puķēm nokrautajām sienām, lai bērniņiem priecīgāka vide un pozitīvāka domāšana. Učene sarūpējusi arī kafiju, kas stūrī vārās vintage kafijas aparātā, un katram pāris buču cepumus, kas man, atšķirībā no kafijas, ļoti garšo, tāpēc nopriecājos, ka kamēr ausis pildās ar informāciju, būs arī, ar ko aizbāzt muti. Tas man no tēva. Pieklājīgi nogaidot dažas minūtes, lūkoju sākt vicāt nost cienastu, bet vīlusies atklāju, ka tā laikam nav pieņemts, jo no vecākiem neviens tam pat nepieskaras, tikai daži drosmīgie piekrita, ka viņiem ielej 50 gramus kafijas. Drusku tā kā saminstinos, bet, zīmīgi pamanot, ka tāpat sēžu pēdējā solā, nodomāju „Fuck the police!” un kā dāma nodrupinu visu bikšu priekšu, somu, kā arī savu un blakussēdētāja gada virsmu.

Skolotājas darba stāžs, protams, radījis arī zināmas sekas, kuras ļoti krāšņi izpaužas kontroldarbu izdalīšanas laikā, kad tiek saukts katra bērna vārds. Deminutīvā. Protams, visas ierastās Anetītes, Alisītes, Matīsiņi, Pauliņas, tiek izspiests pat Eduardiņš. Aiz latviešu zemnieku bērniem tālāk jau seko aristokrātu gals ar Nikolām un Milānām, kas par spīti oriģinālajam vārdam tiek pie pavisam vienkārša deminutīva, kā Milāniņa (Londoniņa, Berlīnīte, brālis Tukums). Tā kā skolotājas darbā nozīmīgs ir arī radošums, tad mātes gādīgajās rokās nonāk arī Soficīša kontroldarbs. Anrijs kaut kāda iemesla dēļ paliek bez mīlināmā vārda. Tādās reizēs, lai kompensētu iztrūkušo mīkstumu, allaž pēc īsas pauzes tiek pateikts „malacītis”. Kad atmosfēra jau sāk līdzināties Gotiņas konfekšu masai, tiek izsaukts arī manis pārstāvētā skolēna vārds un, sniedzot kontroldarbu, tiek ārkārtīgi uzlielīti vecāki, jo, re kā, puika esot dikti saņēmies, varot just, ka visu māk, tikai jāpacenšas. Eh, Druļļu gaišās galvas, intelektu aiz puķēm nenoslēpsi.

Jau atrodoties uz ielas, mājupceļā netīši padzirdu kādas mātes un viņas mazā dēla sarunu:

„Mamm, es vasarā gribu iet spēlēt futbolu,”

„Tā nesanāks, jo, ja tu spēlēsi futbolu, nevarēsi braukt pie vecmāmiņas uz laukiem. Tev ir jāizvēlas – vecmāmiņa vai futbols!”

Nu ja, runā, ka vīriešiem, gadiem ritot, vecmāmiņu nomaina citas sievietes, bet dilemma paliek tā pati.

Arlabvakariņu, mīlīši.

Pubertāte un internets.

Daudz laimes februārī!

Vēljoprojām viļņojoties uz Ziemassvētku nots, kā arī apjaušot tuvojošos Valentīndienu (par kuru publiski smīkņāju, bet paslepus meklēju trauku peldošajām svecēm), šoreiz nolēmu savu nenoturīgo uzmanību pievērst tiem, kurus neviens nesaprot un nemīl, proti, pubertātes skartajiem.

Līdz šim uzskatīju, ka laikā no maniem 16 līdz brīdim, kad maniem bērniem būs tikpat, mana vienīgā saskare ar padsmitniekiem būs, kad es tiem likšu novākt kājas no galda un tīties ārā no Fire Bāra ar visām savām saulespuķu sēklām, lai viens ar otru, blakus sēžot, čato kaut kur citur. Bet re kā, pirms neilga laika, klejojot pa visām četrām iemīļotajām interneta adresēm, gadījās ieklejot jautājumu un atbilžu vietnē ask.fm, kas pēc uzmanības kāro indivīdu apmierināšanas dēļ laikam ir populāra tieši pusaudžu vidū. Vairāk papētīju tieši meiteņu profilus, viņas, dabīgi, dod no sevis ārā vairāk.

Pirmais, kas iekrīt acīs, ir gandrīz nesaprotamā valoda, kādā šie bērni sazinās. Džīzas, es pat pālī rakstu labāk. Uz aprautām suņa rejām līdzīgiem jautājumiem, kuros saprotu tikai katru piekto vārdu no astoņiem, pat tiek dotas ārkārtīgi izsmeļošas atbildes, iespējams, latviešu valodā. Lai uzturētu tēlu "man viss pofig un krutums man iedzimts", notiek  nemitīgā mētāšanās ar vidējiem pirkstiem audio, video, gif un rakstiskā veidā, visādos veidos iepinot populāro frāzi Middle fingers up if you don't give a fuck. To, ka tomēr nav vienalga, nodod (anonīmi, protams) jautājuma vietā ierakstītais "Pirmajiem trim garš kompliments". Kas ir tie pirmie un kā tos atlasa, nezinu, bet komplimentu garumam laikam ir jāiekļaujas kaut kādos standartos. Piemēram: "Jauka metene, ar smieklīgiem jokiem un smuku pakaļu." Sasodīts, neder, par īsu. Jāpiedomā kaut kas klāt, citādi šī neielaikos bildi.

Tā kā mani nekad nav diži mocījušas slāpes pēc jaunākās informācijas par aktualitātēm, un pa lielam sekoju līdzi tikai savam menstruālajam ciklam un DEPO darba laikam, iespējams, tieši tādēļ kaut kur informācijas gūzmās esmu palaidusi garām vairākus svarīgus terminus un radošus saīsinājumus, kurus tad nu jau minētajā āskā atrodu plašā spektrā. Mans stilīgais žurnālistu draudziņš Reinis reiz man skaidroja šo vārdu nozīmi, bet ko nu omai internetu mācīsi - tā arī līdz galam viņa skaidrojumu neizpratu. Palasoties tālāk, parādās, ka meitenes mēdz saukt par swagerītēm, un, likās, šī apzīmējuma statuss līdzinās vārdam maita - principā negatīvs vārds, bet visas tādas grib būt, tās, kurām nesanāk, nosoda īstās swagerītes, apvainojot tās resnumā vai smadzeņu trūkumā. Tāds mazs sabiedrības modelis.
Par tematiku. Ko tur liegties, pārsvarā sekss, protams. Un viss, kas saistīts ar tikšanu vai netikšanu pie tā, sākot ar pārāk mazām krūtīm un neīstā lieluma OBEY cepuri līdz lepnam un publiskam apstiprinājumam baumām, ka tev ir bijis un tu jau visu zini. Lai labāk ilustrētu savu domu, lielāko "lietpratēju" profilos figurē internetā rasti attēli ar meitenēm apakšveļā un puišiem toplesā. Veiksmīgākie publicē paši savas bildes, demonstrējot savu daudzpārdzīvojušo trīs nedēļu mīlestību. Būšana kopā pusgadu jau līdzinās sudrabkāzu līmenim, jo atkauties no citām uzmācīgajām swagerēm nav nieka lieta.

Tālāk nāk pats labākais - dižošanās ar savu neķītro prātu un neapturamo perversumu. Te nu jāpasmaida. Dārgo swagerēn, visticamāk perversākais, ko tu savos 14 gados spētu izdarīt, ir, diskotēkā salaižot, izmantot mēli. Tikai nesaki mammai.
Padomu došana āskā iet uz pilnu klapi. Te nu pērle:

Vai tu vari pateikt, vai ielikt bildes, kāds meitenēm ir normāls dibens. an ir 15, un man liekas, ka viņš ir diezgan uz āru izsliets un paliels, dažreiz negribās staigāt ar apspīlēties džinsiem..:( Vai puišus vsp tāds piesaista? ..

Kamēr veselības mācības un latviešu valodas skolotājas, šo lasot, ķer pie krūtīm, jautājuma adresāte drudžaini meklē (vai uzņem) attēlu ar puišus piesaistošu dibenu īstajā lielumā, lai glābtu kādai mātes meitai sociālo dzīvi. Ik pa laikam meitenēm tiek arī uzdots jautājums, ko viņas uzskata par īstu vīrieti (pārsvarā tiek domāti no 1997. - 2000. gadam dzimušie vīrieši). Te nu nāk ārā viss Dievietei.lv arsenāls savienojumā ar Koelju un Cosmopolitan, kā arī elementārām uzvedības normām.

Nevar jau kritizēt, paši esam to sviestu galvā un ķermenī izdzīvojuši. Gribētos teikt, ka, "mums tā nebija" un bija varbūt pat labāk, bet lietas mainās un ar katru paaudzi jo straujāk. Pati uzaugu laikā, kad reģistrēšanās sociālajos tīklos tikai sāka aizvietot kariņu spēlēšanu pagalmā. Tomēr, papētot un palasot vairāk, secinājums ir viens: puberitāte un internets ir tās divas lietas, kas jātur pēc iespējas tālāk viena no otras.

Nu ko, swageri un swagerītes, runā, ka manā pilsētā šovakar GACHO koncerts. Tiem, kam mamma un apsargi ļauj - lai izdevies vakars! Neaizmirstiet dokumentus un nobeigumā vēlēlējums vienkāršs.

Audziet.

Cūkgaļas fileja stresa marinādē

Sorry guys, iesprūdu garāžā.

Šodien jūtos kā tai dziesmā - novīta rozes, novīta neļķes... un mana seja pēc naktsmaiņām. Lai gan fiziskais stāvoklis brēc pēc atkārtotas apgulšanās, tomēr verbālā enerģija kūsin kūsā, tāpēc droši piesēdiet.

Tā nu iegrozījies, ka kopš olu svētkiem nav sanācis saorganizēt pasēdēšanu te, garāžā, pat ne uz īsu mirkli, lai parunātos  kaut vai par olām, riekstiem vai citiem produktiem, tomēr priecē, ka šoreiz savai neviesmīlībai nav jāizgudro attaisnojumi par piepildītu kultūras un sabiedrisko dzīvi, trijiem darbiem un saspringtiem treniņiem galda futbolā, slēpjot faktu, ka patiesais iemesls ir vienkārši slinkums uzrakstīt ko garāku par paroli facebookā. Redziet, šoreiz patiešām dzīve uzņēmusi apgriezienus, un pēdējie septiņi mēneši manā dzīvītē bijuši jauku pārmaiņu pilni. Viena no tām - ak, saldā dzīve - ir iekortelēšanās uz siltā mūrīša ar nosaukumu "Otrā pusīte". Un tieši tā mani novedusi pie jomas, kurai tad nu veltīti mani šīsdienas prātuļojumi. Pirms neesat atmetuši tālāku lasīšanu, varu nomierināt - šis nebūs par taureņiem vēderā un taimlainā, divu dvēseļu saplūšanu vai saldkaislajiem skatieniem, vērojot otro pusīti skujamies. Drīzāk par skaudrās ikdienas ērkšķiem, paplašinot savu redzesloku un prasmju sarakstu.

Neviens nav iedeāls, pat es ne, un pēc vairāku gadu analīzes ir noskaidrojušās tās jomas, kurās jūtos kā prostiutūta bērnu dārzā. Galvenajos vilcienos izkristalizējies, ka tās ir  tehnoloģijas, par kurām jau reiz stāstīju, svešvalodas un šīsdienas varone - kulinārija.

Es nekad neesmu bijusi veģetāriete, neskatos kautu govju video, kā arī cenšos nedomāt par to, ko domā vistas būros, tomēr gatavošanas prasmju trūkums ir iemācījis visnotaļ ērti dzīvot, iztiekot no tā, kas neprasa obligātu termisku apstrādi, un produktiem, kuru gatavošanā kaut ko nošaut greizi ir minimāla iespēja. Esmu iemācījusies visu ko izvārīt, sablenderēt, samaisīt salātos, un, galu galā, protu gatavot lieliskas sviestmaizes, bet absolūti neorientējos gaļas un zivju ēdienos, zupās, novārījumos, sautējumos un citos vēdera priekos, kā arī recepšu lasīšana līdzinās televizora sastellēšanai. Kulināri apdāvinātā draudzene Agate (kas, starp citu, pašlaik meklē dzīvokli ar labiekārtotu virtuvi) droši vien jau ir pieradusi, ka kopējās vakariņu gatavošanas  reizēs es 45 minūtes griežu kubiciņos desu. Lai nu kā, šādi es vadīju savas dienas, līdz jau minētā mūrīša atrašanai, kas man atgādināja jau kaut kur dzirdētu, bet līdz šim ignorētu faktu - vīrietim vajag gaļu. Un tur nestrādā nekāda apmānīšana ar sātīgiem sieriem un pilngraudu produktiem, ir vienkārši gaļa un viss.

Savā mūžā esmu izcepusi piecas kūkas un trīs keksus, pie tam vienādus, bet nevienu karbonādi, tāpēc man kā cilvēkam, kas par gana labu atzīst makaronus ar sieru un uzskata, ka ar majonēzi var glābt kaut vai neizdevušos medus kūku, šis ir gana stresains laiks, jo ne tikai gatavošana, bet arī darījumi pie gaļas vitrīnām man sagādā problēmas. Tas ir kā pazust mežā. Protams, iniciatīvu pagatavot kaut ko no gaļas uzņemas draugs. Nereti pēcpusdienā saņemu zvanu ar lūgumu paķert veikalā kaut ko vakariņām, un tad sākas produktu uzskaitīšana: "Nu paņem kartupeļus, kādus divus burkānus, noteikti vajag arī tomātus un krējumu, ā, un vēl...(lūdzu, lūdzu, saki, ka gribi čipsus vai šokolādi)...kādu puskilogramu cūkgaļas kakla karbonādes (damn it)." Jaušot problēmas, cierēju uz Rimi, savācos visu, kas nepieciešams, sāpīgāko atstājot beigām. Brīdī, kad vairs nav iespējams izvairīties, saņemos un pieeju pie vitrīnas. Sasodīts. Nav cūkas. Neredzu. Pilns ar visādiem eksotiskiem dzīvniekiem, kā trušiem, tītariem un cāļiem, bet nav cūka. Un nevienam nav fileja. Re, apakašā ir broileri. Kas, pie joda, ir broileri?! Iedomājos par santehniku, bet tad atceros tādu vārdu no Elvi reklāmām, bet nekad neesmu pievērsusi uzmanību, uzskatot, ka ar mani jau nekas tāds nekad nenotiks. Sāk uznākt besis un depresīvas domas par savu neiespējamo mājsaimnieces nākotni. Piezvanu draugam un pēc iespējas līksmākā tonī piedāvāju, ka "varbūt mēs varētu uzcept pankūkas?" Garām. Beidzot mana tālredzīgā acs saskata cūkas vārdu savienojumā ar fileju un, lepni izstāvot rindu, dodos atrādīt pirkumus. "Kāpēc tu nopirki šķēlēs?!" nebija gluži tas, ko biju gaidījusi dzirdēt. Uzzināju, ka mums vajadzētu nopirkt arī gaļas āmuru. Lai nu kā, paēdām brīnišķīgas Bībeles biezuma karbonādes, lai pēcāk dotos iebaudīt pāris skrūves un viskijkolas, kuras, starp citu, es gatavoju krietni labāk par jebkurām kotletēm. Taču esmu gatava mācīties, ko arvien biežāk nākas darīt, gan drīz nonākšu arī līdz zivīm un trīskārtu desertiem. Un tad uzaicināšu pusdienās. Ar "Linex" saldajā.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu ēd makaronus. 

Čau.

Par bērniem. Par viņiem vien.

Kā lai māca saviem bērniem

Mīlestības saites siet

Ja, noaugusi melniem kvēpiem

Apkārt nežēlība zied

Kā lai māca saviem bērniem

Mīlēt citu un citādam būt

Ja par ļaužu aizstāvētiem

Citādajiem grūti kļūt

Kā lai māca saviem bērniem

Pie savas gribas tikt ar vārdu

Ja panākt vairāk vēl par vārdiem

Var akmens mests uz kādu

Kā lai māca saviem bērniem

Smelt no dzīves katru dien’

Netapt saldi vilinātiem

Bet iet uz priekšu, uz priekšu vien...

                                                            /L.D./

Dzeršana ir kā Candy Crush

Labrītiņ, labrītiņ, kam rītiņš, kam ne.

Ir klāt pavasarīts, rociņās staigājamais laiks, kad, gatavojoties vasarai, puiši sāk cilāt svarus, bet meitenes sāk tos mest nost. Man šis laiks šogad gadījies tāds īpaši iedvesmojošs, pārsvarā uz lietām ar smagu praktiskuma trūkumu, bet, ka es saku, tas viss varētu aiziet. Bet, runājot par iedvesmu, tā man bieži rodas, vērojot apkārt esošo sabiedrību, kas, pateicoties darbam vietējā zelta bārā, pagadījusies īpaši...nu jā, iedvesmojoša. Lai nu kā, jau labu laiku vērojot jūs pa piektdienu un sestdienu naktīm, arī pašai pa reizei paslidinot kāju, netīši izveidojusies daiļumdaiļa metafora, proti - dzeršana ir kā vietnē facebook.com tik populārā konfekšu sarindošanas un izpakošanas spēle Candy Crush.

Pirmkārt jau, Candy Crush aizrauj. Dzeršana tāpat. Pēc ceturtā līmeņa iziešanas gribas vēl, stipri līdzīgi ir arī ar ceturtajām rumkolām. Jau uzmetot skatu bāra krāsainajām pudelēm, iekšējā balss čukst: "Clear all the jellies...". Paskaties! Krāsiņas, gaismiņas - nu kā tu teiksi nē?

Kā nākamos noteikti nevar neminēt tos regulāros lūgumus. Kad, spēlējot Candy Crush, beidzas tavas piecas dzīvībiņas, ko dara vidusmēra spēlētājs? Prasa tās draugiem, kuri, protams, sajūsmā dīdās par katru iesūtīto requestu. Tāpat arī bārā. Iedomājies - tu aizej uz ballīti ar, nu, teiksim, 20 eiro. Padzeries, pačāpstini, atkal padzeries, pusi vēl izlej pa leti, un naudiņas vairs nav. Protams, pastāv variants iet mājās un piekrāt naudu nākamajai ballītei, bet priekš kam, ja var taču uzprasīt draugam, lai aizdod! Vai izmaksā! Vai vēl labāk - šito es vispār mīlu - dīkt bārmenim atlaides. Pie šīs pašas sadaļas nāk visiem tik tīkamie ielūgumi spēlēt šo vai citu spēli. "Tas un tas ivited you to play Candy Crush Saga", "A šis invited you to play Drink All Night Saga". Un tu, cilvēks, gribi mierīgi piektdienas vakarā pasēdēt mājās un pamazagāt traukus, bet tavs draugs nerimdināmi aicina ballēties. Un tu vienreiz noignorē un saki nē, bet draugs taču zina, ka viss jau vēl nav zaudēts, varbūt pēc divpadsmitā uzaicinājuma tu pārdomāsi.

Esmu dzirdējusi, ka ir dāmas, kurām viens no iemesliem Candy Crush spēlēšanai ir tā jutekliskā vīrieša balss fonā. Te jau mēs pieskaramies kaut kādiem dziļākiem instinktiem. Arī manai ausij šī balss ir kā kaķa murrāšana, bet jūs tikai iedomājaties šo efektu uz sievietēm pēc pāris veiksmīgi pievarētiem kokteilīšiem, sēžot pie bāra ar jauno pielūdzēju, kurš, protams, vēlas tikai parunāties. Pēc katra kokteiļa malka sievietes ausī iečuktsētais "Sweet..." "Tasty..." un "Mmmm....delicious!" ir solis tuvāk jaukai sarunai par mākslu un mūziku viesnīcas numuriņā.

Taču galvenokārt līdzība meklējama zudumos, tikai, ja vienā gadījumā tās ir konfektes, tad otrā tās jau ir smadzeņu šūnas. Apmēram tā - sakrāj trīs kokteilīšus, un nobrūk daļa smadzeņu. Sakrāj četrus, pazūd jau lielāks smadzeņu apgabals. Sakrāj piecus, un tu jau aizmirsti savas draudzenes vārdu. Ja tu vēl sāc tur kaut ko krustot un maisīt, vari jau atteikties cerēt kādreiz kļūt par inženieri vai astrofiziķi. Un tad, pie noteikta alkohola līmeņa, nāk Sugar Crush...un tā jau ir koma.

Nu ko draudziņi, lai jums izdevies sestdienas vakars un atcerieties - spēlējiet atbildīgi, izvērtējot savas iespējas nekrist uz nerviem.