Saimniecības hronikas

Sveiciens no plītspriekšas!

Pēdējoreiz šeit tikāmies tad, kad visi vēl skraidāja apkārt sasauļotām pavēderēm, kāds laiciņš ir pagājis, bet tas nozīmē tikai to, ka ir tikai vairāk, ko pastāstīt. Un šoreiz es pat nepūšu no mušas vali, tiešām ir, ko pastāstīt. Jā, jā, arī manā kāju vannā šad tad viļņi saceļas!

Jo, redzies, kā mani skaitāmie kauliņi rāda, šo astoņu mēnešu laikā esmu izvārtījusies pa viesmīlības nozari vairāk, kā būtu veselīgi, tikusi pie jauna amata, darba vietas, paspējusi no tās aiziet, trīs reizes nomainījusi dzīvesvietu, atradusi veidu, kā divreiz dienā iekrist depersijā un izkāpt laukā, ienīst pasauli un atkal to mīlēt (arī viss vienā dienā, esmu kompakta), aizbraukt ceļojumā un iemācīties pagatavot pildītu vistu cepeškrāsnī. Te nu apstāsimies.

Biežā dzīvesvietu maiņa ir sagādājusi manai iekšējai dusošajai mājsaimniecei skarbus laikus, liekot pielāgoties neskaitāmām plīts riņķu skaita maiņām, dušas uzgaļu variantiem, drēbju skapja neesamībai un jauniem matraču izmēriem, taču joprojām rūpējoties, lai ir gardas vakariņas, ko noēsties, tīras zeķes, ko aut baltās kājās, un kaut kas mīksts, ar ko no(at)slaucīties. Tā nu, šādā garā vadot savas dienas, ir savākusies prāva padomu, novērojumu, secinājumu un ideju vācelīte, ar kuru tad nu šodien padalīšos. 

1. Sevis izzināšana nepamet ne mirkli. Esmu sapratusi, ka man ir kaut kāds veļas mazgāšanas fetišs. Kopš ieguvu pati savu veļas mašīnu, līdz ar to arī zināmu varu izlemt, ko un kad būs katram valkāt, esmu iegājusi azartā. Tā kā man pēc dabas patīk atbrīvoties no liekā, tad veļas groza maksimāli ātra iztukšošana pirms tas atkal piepildās ir kā nebeidzama sacenšanās pašam ar sevi. Smalki aprēķini par veļas mazgāšanas un žūšanas ilgumu, saturu, krāsu un žāvētāju skaitu padara to par nervus kutinošu nedēļas nogales izklaidi. Katra kārtējā tīrās un sausās veļas kaudzītes krāmēšana ir kā jauna uzvara. Vēl viena neizprotama fetišisma pazīme - tiklīdz gandarījuma pilna palaižu veļas mašīnu, man OBLIGĀTI vajag redzēt, kā tā sāk darboties, tāpēc es vienmēr uzreiz pieliecos un pa lodziņu skatos, kā sausie veļas vāli, mašīnai piepildoties ar ūdeni, saslapinās, un tad sāk griezties. Tikai tad es varu iet prom. Protams, es zinu, ka viss notiktu arī bez manas uzraudzības, bet skatīšanās ir daļa no baudījuma. Tik pēc visas sajūsminātās ņemšanās reizēm gadās iesvīst, un, sasodīts, veļas grozā atkal gabals klāt. Starp citu, vēl joprojām mūsmājās notiek diskusija par to, vai kopā savīstīts zeķu paŗis izmazgājas tikpat labi kā atdalīts.

2. Līdzīgi kā ar veļas groza optimizāciju, tā ir arī ar ledusskapja saturu. Ja normāls vidusmēra latvietis priecīgi sit plaukstas par pilniem ledusskapja plauktiem, tad mans misijas uzdevums ir visu samazināt un sakompresēt. Neizsakāms gandarījums mani pārņem, izmetot kārtējo iztukšoto iepakojumu un siera plēvi un atzinīgi uzlūkojot manā ledusskapī valdošo mobilitāti. Ja vairumam cilvēku, redzot tikai aizsāktu olu paku, divus tomātus, krējuma trauciņu, siera gabalu un puskukuli maizes kā vienīgos ledusskapja iedzīvotājus, uznāk panika un domas par bada nāvi, man tas ir labi padarīta darba rezultāts.

3. Runājot par produktiem virtuvē, jāatzīst, neesmu cimperlīga. Esmu atklājusi, ka maizes derīguma termiņš ir brīvi variējama lieta, kontrolei izmantojot vien jaunu krāsu toņu parādīšanos. Līdzīgi ar piena produktiem, kuriem krāsas maiņu (tas jau būtu par traku) aizstāj aromāta čekings. Ņemot vērā manu jūtīgo kuņģi, šāda saimniekošana piešauj mājas dzīvei asumiņu. 

4. Caurspīdīgās stikla salātu bļodas ir kaut kāds vājprāts. Man kā izbijušai bārmenei jebkuršs stikla trauks liek just vajadzību to nopulēt, bet iekšējā balss saka, ka, tā taču ir tikai salātu bļoda, tā nav pelnījusi tādu uzmanību. 

5. Siera rīvi nav vērts mazgāt pēc katras lietošanas. Tāpat, ja ēdiens tiks ēsts kopā uz viena šķīvja, niespringstu uz nemitīgu naža un dēlīša mazgāšanu atsevišķu produktu griešanai. Izņēmums varētu būt jēlas vistas filejas ķidas tomātu-krējuma salātos, kas arī tādai smalkai dāmai kā man tomēr šķiet nekomfortabli.

6. Atklājums - raibs grīdas segums ļauj mazgāšanas procesu atlikt uz divtik ilgāku laiku. Neapstrādātas dēļu grīdas - nemazgājot nevar just, ka nav mazgāts, bet izmazgājot, nevar just, ka ir mazgāts.

7. Mistika - plānie linoleji paši ražo gružus. Nezinu, kā.

8. Esmu ekoloģiski domājoša meitene (tāpēc jau retāk mazgāju to rīvi - saldūdens zudumi un tā), tādēļ manā mājā ir izstrādājusies švammīšu un lupatiņu hierarhiskā sistēma. Katra švamme sāk savu dzīvi ar trauku mazgāšanu, tad, izberzēta pa izlietni un izžāvēta, pēc nepilnas nedēļas beidzot to ar poda brilles maliņu pucēšanu, pēc tam taisnā ceļā bliežot uz atkritumiem. Runājot par atkritumu maisiem, utopiskā sapņu piļu celšana ar regulāru savelkamo rokuturīšu maisu iegādi, beidzās ar noslīgšanu Rimi un Maximas ieprikumu maisos, saprotot, ka ātrākais veids, kā no tiem jēgpilni atbrīvoties, ir praktiskā latvieša cienīgā atkritumu maisu aizstāšana. Arī šajā ziņā aizgāju azartā un, beidzoties lielajiem iepirkumu maisiem, stūķēju misenē Jāņa Rozes un Veļas pasaules maišeļus ar 2 litru ietipību. Nekas, ka to pielietojums beidzās ar trim vistu kājām un puspaku piena (saspiestā veidā), bet gandarījums par paveikto planētas labā allažiņ priecē sirdi.

9. Dažādu ārā metamu lietu utilizācija mani interesējusi no bērnības. Jau bērnudārza vecumā vācu dažādas vienādas lietas, ticot, ka "kaut ko no šitā varētu sataisīt". Sākoties puberitātes periodam, ienāca prātā ideja par sienu tapsējumu no higiēnisko pakešu krāsainajiem iepakojumiem. Always Ultra Night maigi tumšzilais tonis būtu lieliski piemērots guļamistabai noskaņas radīšanai. Ilgtspējība un eko dizains glābs pasauli, dārgie.

10. Viena no svarīgākajām lietām man, kā dabai tuvam indivīdam, ir svaigs gaiss. Regulāri vēdinu telpas un mīlu turēt spraudziņu (logam, protams) vaļā arī nakts laikā. Mans salīgais dzīvesdraugs gan mēdz taisīt trādirīdi, argumentējot ar noslašanu, saslimšanu un apkures bezjēdzību. Taču kaut kā esam panākuši kompromisu, jo neviens no mums nav ne nosalis, ne nosmacis. Relationship goals, kā saka. 

11. Vienmēr esmu sapņojusi par mājām ar degošām svecēm un omulīgu atmosfēru. Tas beidzas ar kaut kādu taupības cimperlīgumu, jo "kāda jēga, ka viņa tur trīs metri tālāk deg, es pat neskatos" un, kā zināms, uguns atņem telpai skabekli, tas nozīmē, ka man no skābekļa trūkuma novecos āda, bet vēdinot mans draugs var nosalt. 

Tā nu dzīvojam. Kaut kur starp ekoloģiju, komfortu un abiem veļas žāvētājiem.

Bāra žults. Trešais gāziens.

Es nezinu, kur lec saule,

Kur noriet'i vakarā;

Es nezinu, kur aiziešu,

Kur mūžiņu nodzīvošu

''Bet zinu, ka jūs te žuļaties!''

Šodien par zinātājiem. Nu tiem, kas zina "kā te tās lietas notiek" un kuri uz mēģinājumu paskaidrot, kā te tās lietas TIEŠĀM notiek, reaģē kā Āboltiņa uz pensionāriem. Klientam vienmēr taisnība? Jā, un Porziņģim 37. kājas izmērs.

Sākšu ar vienu no populārākajiem pārmetumiem - mēs šķaidot alkoholu. Ar visu ko - ar ūdeni, narkotikām, ļergu. Iemesls? "Jo visur tā dara, es jau neesmu muļķis." Diskutējami. Lai nu kā, labi dzirdamais krikšķis, klienta priekšā atskrūvējot jaunu pudeli, argumentāciju nedaudz pieklusina, bet rūpju rieva tiesātāja pierē vēl turas. Tālāk, lai vismaz nedaudz piepaceltu savu tikko noslīdējušo ego, seko trādirīdis ar kokteiļa pagatavošanas vērošanu. Klienta priekšā nolieku divas kokteiļglāzes, iebreru drusciņ ledu, jūtot kašķi, paņemu - ievērojiet - mērglāzi (!), (skaidrībai - standartā pirmais gandrīz vienmēr tiek liets alkohols), precīzi nomēru, ieleju vienā glāzē, turpinot ar softiņu. Seko komentārs: "Otram kokteilim vispirms ielejiet alkoholu un pēc tam ledu, es jau zinu, kā bārmeņi nošmauc." Dies pas.  

Visai līdzīgs "zinātāju" paveids ar vēl drusku zemāku intelektuālo līmeni ir tie, kuri pasūta vairākus vienādus kokteiļus, piesakot, ka vienam nevajag ledu. Ok, nav problēmu, paņemu glāzes, visās, izņemot vienu, saberu ledu, un sāku liet stipro dziru, katrā salejot pa 5cl. Nu turpināšu ar koliņu, kad čalis, rādot uz glāzi, kurā nav ledus, saka: "Šajā ir mazāk!" Paskatos vēlreiz uz viņu un nojaušu, kuru priekšmetu šis jaunietis bastojis 8.klasē. 

Visādi šāda veida gadījumi nereti tiek pamatoti ar frāzi: "Es arī esmu strādājis par bārmeni." Labi, ka vairs nestrādā.

Viskaitinošākā "zinātāju" zorte, ar kuriem parasti arī ir vislielākie kašķi, ir tie, kas "zina", kādam apkalpošanas veidam konkrētajā vietā ir jābūt. Kad, uzmetot raižpilnu skatienu aiz kašķīgā klienta jau augošajai rindai, pastāstu, ka šajā bārā pie galdiņiem neapkalpojam, tad tik sākas. "Bet jums tas ir jādara!" "Atvainojiet, diemžēl nav vis. Šajā bārā strādājam pēc sistēmas, ka klients savu dzērienu pie bāra paņem pats, bārmenis tikmēr apkalpo pārējos klientus." "Nē, jums IR jāpienes pie galdiņa! Rīgā [Londonā un citās sapņu zemēs] tā notiek!" Atļaušos paskaidrot. Pirmkārt, te nav Londona. To, kas man ir jādara, es pārzinu labāk nekā Tu, un to nosaka nevis klients, bet darba devējs. Un, ja Tevi tas nepamierina, Tu nevis dodies uz  svešu vietu un ievies tajā savus noteikumus, bet dodies uz vietu, kura strādā ar Tev pieņemamu sistēmu. Tā dara pieklājīgi cilvēki. Otrkārt, te nav ne restorāns, ne bistro, ne kafejnīca, bet viesnīcas vestibila bārs, Ja mums būtu obligāti jāpienes dzērieni, mums tam būtu paredzēts atsevišķs cilvēks, kas to dara vai arī izstrādāta cita apkalpošanas sistēma. Pamatojums, ka man jau tāpat neesot, ko darīt, ir visai nestabils, jo, redzies - protams, ka brīdī, kad pie bāra vairs neviens negaida, es varētu aiznest Tavus dzērienus, lai Tev nebūtu sevi jāapgrūtina, nesot ko vairāk par četriem zelta gredzeniem un alusvēderu. Taču to redzēs arī cilvēki, kas sēž pie citiem galdiņiem un, loģiski, nākamreiz pieprasīs to pašu, un darīs to arī brīžos, kad man nebūs laika šādām ekstrām, jo jāpilda savi tiešie pienākumi, kas, savukārt, izsauks pretenzijas, jo "kāpēc tam galdiņam jūs pienesāt, bet mums ne?!" Tieši tāpēc visiem noteikumi vienādi, pieņem to. Protams, man ir sirds krūtīs, un, ja cilvēkam ir kustību traucējumi vai jebkādas citas grūtības savienojumā ar cieņpilnu attieksmi, es, protams, palīdzēšu, taču pārējos gadījumos - cieni tās vietas noteikumus, uz kuru esi atnācis, esi pateicīgs, ka Tev nekas nekaiš, un savu 0,3l aliņu aiznes pats.

Gadās arī apmeklētāji, kas apbrīnojami labi sakās pārzinām mūsu grāmatvedību. Tie ir tie, kas lien priekšā rindai ar (gandrīz) precīzu naudu, jo viņiem tikai ātri vajag vienu rumkolu (mohito, latte, vienlaga, katrā ziņā neko, kas ir ātri). Saņemot atteikumu, uzreiz prasība tiek pamatota ar to, ka ''nemaz čeku nevajag, lieciet melnajā kasē!'' Pirmkārt, man vienlaga, vai Tev to čeku vajag, tāpat būs, stāvi rindā. Otrkārt, "melnās grāmatvedības" piekopšana ir gana stiprs apvainojums, kam nepieciešami pierādījumi. "Visur tā dara," nederēs, pie tam, nav arī taisnība.  

Tāpatās arī tie, kas uzmetās par lielajiem draugiem, prasa, cik tad mēs te pelnam, sazvērnieciski stumj savas monētas, čukstot: "Tas tikai tev, es zinu, ka jums jādalās savā starpā. " "Paldies, bet tā nav." "Ir, ir, es saprotu, tu nevari teikt," (piemiedz). Klausies, Tu visticamāk pat nezini savas draudzenes krūštura izmēru, ko Tu vispār vari zināt par to, ko te dara ar dzeramnaudām.

Ik pa laikam gadās arī tirgus izpētes speciālisti, kuri, pasūtot tēju un izdzirdot cenu, izmet: "Mājās gan par velti var dzert!" Vai, pasūtot alu: "2,80?! "Maximā" aliņu var nopirkt par 86 centiem!" Tad beidz mums izelpot skābekli un ej mājās. Esi nomaldījies, draudziņ? Nekas, mums ir pilsētas karte, parādīšu, kur pa ceļam ir tuvākā Maxima.

Uzbāzīgākie no "grāmatvežiem" ir tie, kam vienkārši nav naudas. Tas vēl nebūtu nekas, daudziem mūsdienās nav, bet vismaz citiem pietiek pašcieņas paņemt ko lētāku vai vienkārši nevazāties pa bāriem. Taču ir, kas neprotās. Tad arī ir šitie: "Eu, nu nevar kādu atlaidīti!" vai (demonstrējot savas zināšanas uzņēmējdarbībā) "Jūs taču paši varat dzert par velti, vai ne? Kaut kādai darbinieku atlaidei jābūt! Davaj, iedod bišķi lētāk!" Pirmkārt, ja mēs te varētu dzert par velti, Tev vairs te nebūtu, ko dzert. Otrkārt, man nav darbinieku atlaide, un, treškārt, pat ja būtu - kādā sakarā, lai es vispār pat apsvērtu domu Tev viņu dot?! Ej, sēdi! Ak jā - dikti bieži kā arguments atlaižu došanai izskan: "Es pazīstu bārmeni!" Čali, te ir Liepāja. Visi pazīst bārmeni. 

Vēl, vismaz attiecībā tieši uz manis pārstāvēto uzņēmumu, bezmakasas dzērienu saņemšanai kā pamatojums tiek minēts (100% gadījumu kļūdains) fakts, ka "mēs pazīstam īpašnieku, mums ir sarunāts." Tas, ka Jūs vienreiz pirms diviem gadiem 25 minūtes deviņos no rīta vienlaicīgi dzērāt pie letes nenozīmē, ka pazīstat īpašnieku. Jā, es arī pazīstu, kur mans viskijs? Visticamāk viņš burkānu cenas Aizputes tirgū 2002. gadā atceras labāk nekā Jūs. Vispār jebkādu (parasti nepamatotu) pretenziju izteikšanas gadījumā diezgan apbrīnojama ir cilvēku prasība: "Es gribu runāt ar īpašnieku, piezvaniet Luijam!" Parasti tas notiek laikā no vieniem līdz pieciem no rīta, kašķējoties pretī darbiniekiem, jautājumā par to, kāpēc klients komā un ar putām uz lūpām netiek ielaists viesnīcā vai kādēļ netiek dota šotu paplāte, jo "vemj jau tikai mans draugs, es nē!" Šādu jautājumu risināšana nav nekas tik ārkārtējs, lai celtu no gultas uzņēmuma īpašnieku. Nāksies iztikt ar dusmīgajām bārmenēm, kuras patiesībā ir ļoti jaukas, tad, ja arī Tu esi jauks un spēj savākties.

Nobeigumā, rezumējot, varu teikt tikai tā - neviens uzņēmējs, kurš viesmīlības jomā nolēmis darboties ilgāk par vienu vasaru, nekrāps savus klientus, ja vēlēsies, lai tie pie viņa atgriežas. Ņemot vērā Latvijas, un īpaši Liepājas iedzīvotāju skaitu, kad cīņa notiek par katru klientu, reputācija ir īpaši svarīga. 

Mums sākumskolā bija tāds teiciens - ja nezini, tad nerunā!

Lai dzirkstī alus par pilnu cenu! Un saglabā čeku.

Bāra žults. Otrais gāziens.

"Tā ir Laura, un viņai ir savs blogs, kurā viņa raksta visādas jēlības."

Tā es tagad tieku iepazīstināta. Arī tāda slava tomēr ir slava.

Vispār jēlības ir viens no maniem mīļākajiem žanriem, kurā nu jau jūtos kā Tīna Tērnere minisvārkos. Tad nu turpināšu liet spainīšus savā jēlību dīķītī. Šīsdienas spainītī mūžīgā tēma - uzvedība pie bāra. Vai vienkārši - kā nebūt loham. Neizmeļams temats.

Bija tāds gadījums. Ai nē, ko niekus - simts tādi gadījumi. Lai nu kā, atnāk trīs draudzenītes uz bāru parunāties. Tēmas parastās - stulbas kolēģes, dēls nezina reizrēķinu, vakardienas koncertā solists baigi nodeva, vīrs gan jau otro nedēļu nedod, nu tādā garā. Vārdsakot, pienāk visas trīs pie letes, jau izlēmušas, ko pasūtīs, nostājas rindā, un pirmā no draudzenītēm saka: "Caffe latte, lūdzu!" Viss kārtībā, visas trīs dāmas gaida un vēro, kā ņemu pienu, leju, putoju līdz īstajai konsistencei, leju krūzītē, tad pagatavoju kafiju, leju klāt, visu nobeidzot ar glītu putu cepurīti un šokolādes skaidiņām, pēc dzēriena servēšanas uzreiz noskalojot un noliekot vietā instrumentus un aši noslaukot darba virsmu, jo, kā zināms, apkalpojošā sfērā visam jābūt glīti un atstāt aiz sevis šmuci nav vēlams pat uz īsu brīdi. Kamēr pirmā samaksājusi priecīga maisa savu puscukurpaku, vēl priecīgāka pagriežas otra un saka: "Man arī būs latte!" Aizdomīgi paskatos uz trešo dāmu. Šī neko, tikai skatās. Ok, ar vieglu nopūtiņu atkal velku no ledusskapja ārā pienu, putoju, leju, taisu, maisu, dekororēju, notīru, un salieku vietās. Kamēr otrā draudzenīte domā, ar kuru no savām četrām debetkartēm maksāt, pienāk tuvāk trešā un: "Man arī būs caffe latte." UN KO TU SKATĪJIES VISU ŠO LAIKU UN KLUSĒJI?! Lai gan krieviski runāju slikti, pēkšņi situācijas aprakstīšanai nāk prātā vārdi tikai šajā valodā. Neizslēdzu iespēju, ka šīs kundzītes, īpaši trešā, gatavojot pusdienas savai četru cilvēku ģimenei, vispirms nomizo un uzvāra piecus kartupeļus vīram, un kamēr šis iekārtojas pie galda, sāk mizot nākamos piecus dēlam un dara to ātri, jo meita taču arī gribēs ēst, tas nekas, ka arī kartupeļus. Nez, vai uzaicinot tās pašas draudzenes uz kafiju pie sevis mājās, arī tad organizācija notiek līmenī "Elīz, tava kafija ir gatava, tagad iešu uzvārīt arī tev, Sintij!" Starp citu, daži šāda tipa cilvēki mēdz arī izteikt piezīmes par lēnu apkalpošanu.

Lūk, līdzīgs piemērs. Atnāk uz bāru divi draugi, pastāvīgie klienti, by the way. Runīgākais no tiem pasūta pirmais: "Aldari pudelē, lūdzu!", iesakot to arī draugam. Mācoties no iepriekš aprakstītās situācijas, paskatos uz abiem un jautāju: "Būs divi ali?" "Nē, viens," atbild runīgais. Ok, aizeju līdz otrā bāra galā esošajam ledusskapim, izņemu alu, attaisu, blakus smuki nolieku arī glāzi, iesitu kasē, paņemu naudiņu un vēršos pie otra drauga, šis: "Man to pašu!" "Tātad tomēr divi pudeļali.." "Jā, bet mēs jau maksāsim atsevišķi." NU UN?! Mēs līdz tam vēl neesam tikuši! Kamēr dzērienu pasniegšana vēl ir procesā, tas nav svarīgi, manis pēc pa to laiku vari sasaukt kaut visu savu paģezdu, lai katrs samet pa desmit centiem un samaksā par tavu alu. Pasūti abiem uzreiz! Jo redzies, draudziņ - nav gluži tā, ka brīdī, kad es no ledusskapja izņemu ne tikai pudeli tev, bet arī tavam draugam, Swedbank no tava konta jau uzreiz sūc naudu par abiem. Toties manu enerģiju gan šitā pēršanās nosūc. Tā tu vari tik savu draudzeni sūtīt uz veikalu pēc katra prezervatīva atsevišķi. Tāpēc nākamreiz, kad dodies uz bāru, esi jauks un cienot apkalpojošo personālu, izmanto iespēju nekrist uz nerviem, īpaši, ja rindā aiz jums stāv vēl citi cilvēki. Un uzprasi draugam,vai viņš arī nevēlas Aldari pudelē. Vispār, cerams, ka nevēlas, bet tas jau cits stāsts.

Šis ir straujš laikmets, dārgie. Nevienam nav daudz laika, tāpēc to, kas ir, labāk pavadīsim jaukās sarunās nevis stāvot rindā pie bāra. Lai saprāts ar jums it visās jomās!

Pirmais stūmiens

Izdomāju, ka turpmāk būšu jauka. Redzēs, kas būs.

Kaut kā tā gadījās, ka nesen (ok, sen, vajadzēja drosmi) manās rokās nonāca nosūtījums pie tāda daktera, pie kāda nekad neesmu bijusi. Ne par vienu ārsta apmeklējumu paniku parasti neceļu, bet, kad ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu, ar skumju smaidu sakot „…diemžēl nāksies aiziet…”, mazliet saausījos, jo, redziet, parasti viss, kas beidzas ar –skopija, nesola nekādu makšķerēšanu kanālmalā. Tās skopijas pilno nosaukumu neminos, bet tautā procedūru mīļi dēvē par „kobras rīšanu”.

Tagad, jau laiciņu pēc apmeklējuma, es izdomāju būt jauka, vai ne, un padalīties iespaidos par piedzīvoto, lai tie, kam arī šāda laime kaut kad uzspīdēs pirmo reizi, varētu zināt, kā tad lietas notiek, jo patiesība ir tur iekšā. Šāda pastāstīšana ļoti palīdz, manā gadījumā gan tikai viens cilvēks mierīgi apstāstīja, ka „nu tu tur apgulies tā, tad viņi tev tur sāk, tad tev būs tā, a bet tu nekusties galvenais.” Visi pārējie, kam taujāju pēc viņu pieredzes (dažiem pat nebija pieredzes, bet bija viedoklis), atbildēja apmēram: „AK DIEVS, MAN TEVIS IR ŽĒL, TAS IR DRAUSMĪGS PROCESS, JŪTU LĪDZ, TURIES!” Paldies par iedvesmojošajiem vārdiem, mamm, draugi, kolēģi. Bez jums nekā.

Bet es esmu stipra sieviete un man, iespējams, ir stiprs kuņģis. Tad nu devos noskaidrot.

Agrs piektdienas rīts. Notikumam par godu uzvilku jauno zīda blūzi, jo nav jau ikdienišķs pasākums tomēr. Jau ienākot Liepājas reģionālajā slimnīcā, saprotu, ka vienatnē šeit neesmu bijusi nekad, un tagad nesaprotu, kur te jāpiesakās, visur tikai snikera automāti un vīrieši baseina čībās. Pēc īsa brīža manis uzrunātā sieviete norāda uz kārtas numuriņu saņemšanas aparātu. Bla, bla, blā, sagaidu rindu, piesakos, tante saka: „Dodieties pa kāpnēm uz otro stāvu uz māsu stacionāru.” Vēl pirms atradu kāpnes, izbrīnīta paspēju atrast savu vectēvu, līksmi sarunājoties vestibilā, nevis skatoties mājās seriālus. Paspēju aptaujāt vēl divus darbiniekus līdz atradu pat nevis to stacionāru, bet tikai kāpnes vien, jo prasme neredzēt to, kas ir acu priekšā, ir izkopta kopš bērnības, kā arī saņemt rājienu par laikā neuzvilktām bahilām (desmit metrus par vēlu).

Tagad sēžu koridorā, gaidu un domāju, aiz kurām bleķa durvīm ballīte notiks. Šo neziņu kliedēja pēc pāris minūtēm atskanējušās aizkapa skaņas aiz kādām no tām. Izklausījās pēc kunga gados, nu ap 60, kuram tai brīdī diez ko viegli neiet. Nezinu, kāpēc, bet tieši tajā brīdī man uznāca baigais smējiens. Turpinu klausīties. Iztēlojos, kā vecais onka lokās uz kušetes, gārdzienu skaņas cita par citu krāšņākas, līdz tās norimst pavisam. Pēc brīža paveras kabineta durvis un tad vairs tik smieklīgi nebija, jo „vecais onka” izrādījās apmēram 17 gadus jauna meitene. Sākot jau pārdomāt, kurš no Vaniš paveidiem izmazgā vēmekļu pēdas no zīda blūzēm, dodos iekšā.

Mani sagaida jauks dakteris un viņa vēl jaukākās medmāsiņas, kopumā trīs gab., nez, kamdēļ tik daudz, laikam lai savaldītu tos, kas spirinās. Pirmais jautājums: „Jūs te pirmo reizīti?” Apstiprinu, ka esmu pirmo reizīti.

Jautāju: „Jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā tas būs, lai es varu sagatavoties?”

Lēnām pienāk dakteris, drūmi sakot: „Drausmīga procedūra, reti kurš pārcieš…”

Māsiņas: „He, he, dakteris joko!” Nenosmieties.

Tad man iepūš kaklā kaut kādas nejūtīguma zāles, liek apsēsties uz kušetes, tad atkal piecelties, tad atkal apgulties, jo visur jāpaklāj salvetes. Tiešām, salvetes ir visur, vienu iespiež arī tev pašam rokās. Spriežot pēc to daudzuma, šķiet, viņi gaida, ka es izvemšu Ziemassvētku vakara cienastu vēl no 2012. gada. Apņēmusies būt jauka un galvenais klusa paciente, apguļos, man pastāsta, lai guļu mierīgi, ieliek iemuti un saprotu, ka show must go on. Pēkšņi paceļu pirkstu, dodot zīmi, ka man ir vēl viens jautājums. Tiek izņemts iemutis un es izšauju: „Es nenosmakšu?” Jānoskaidro, tīri drošības labad. Nē, izrādās.

Nu ko. Ārsts paņem „kobru” un ieliek to mutē, kamēr māsiņas, mani aplenkušas, uzmanīgi skatās, vai nesākšu histērijā spirināties. Sākas stumšana. Protams, reakcija ir uzreiz. Manā mutē parasti nekas izteikti garāks par pirmās šķiras banāniem nenokļūst, tāpēc baigais komforts nav. Dakteris tik stumj un stumj, tad apstājas. Jau sapriecājos, bet šis saka „Stumjam vēl.” Iztēlē uzplaiksnī vecvecāku dārza šļūtene. Uz divām sekundēm paliek sevis žēl. Pēc maniem aprēķiniem, līdzībās runājot, ja no manas mutes līdz kuņģim ir kā no Liepājas līdz Kuldīgai, tad viņi ir tikuši līdz Maskavai. Nesaprotu, kur tas viss satilpst, bet tad sajūtu smagumu vēderā. Pametu acis uz dakteri, kurš kopā ar medmāsu blakus „kobrai” vēl velk kaut kādas troses, satraucos, kas tad nu, ka pilnīgi pa diviem jāņemas, vai man barības vads pa šauru, vai kā. Beidzot beidzas bezgalīgā stumšana, un es attopos, mierīgi guļot, un bez kuņģa spazmām. Oāzīte. Pēc tam sajūtu kņudienu kuņģī, un sākas ārā vilkšanas process. Ātrais brauciens no Maskavas atpakaļ uz Liepāju, pa vidu tik viens rīstījiens un cauri ir. Kā pati jutu, procedūras laikā no manis nekas vairāk kā gaiss un beigās vēl viens spļāviens salvetē no rūgtās anestēzijas tā arī neiznāca. Gandrīz vai žēl, lieki salvešu kušķi tagad jāmet laukā. Arī gārdzienu simfonijas izpalika, kopumā man šķiet, ka es biju ļoti jauka paciente. Pasakos par „pakalpojumu” un pošos uz izeju. Dakteris vēl pajautā: „Nu ko, iepatikās?” Jā, vai ziniet, iekļaušu savu kāzu atrakciju sarakstā.

Varbūt man paveicās, bet vispār varu teikt, ka tik briesmīgi, kā visi te biedēja, nemaz nav. Procedūra ilgst kopumā varbūt minūtes desmit vai mazāk, un pēc statistikas datiem ir daudz izdzīvojušo. Arī solītā kakla kņudēšana vēl turpmākās divas dienas izpalika. Starp citu, paziņa stāstīja, ka citās slimnīcās ārsti mēdz baidīt savus pacientus, sakot, ja daudz kustēsies, var dabūt ar elektrību. Tā ka easy game.

Lai laba veselība, dārgie!

Bāra žults. Pirmais gāziens.

.

Šis brieda ilgi.

Laiks, ko esmu pavadījusi savā pašreizējā darba vietā vietējā viesmīlības iestādē nupat jau gandrīz sasniedz laiku, kurā veselīgs cilvēkbērns var pabeigt sākumskolu, tāpēc, loģiski, šāda tāda gruzona bāze jau ir sasniegta. Radošais gars brēc pēc novitātēm, tādēļ, skat, skat, ko Laura izdomājusi – dabiskā tieksme pētīt un analizēt apkārtējo cilvēku uzvedību novedusi pie jaunas rubrikas šiten, Garāžā, kas tā arī saucas – „Bāra žults” un savā ziņā paredzēta (diemžēl) plašas sabiedrības daļas izglītošanai. Nekādu riteni neesmu izgudrojusi, pilni interneti par šādām tēmām, bet dvēselei prasās piešļākt vēl vienu krūzi ūdens jūrai. Un, lai arī, iespējams, dažos aspektos domubiedrus neradīšu, taču kopumā varu teikt droši – neesmu vienīgā, kas tā domā. Bet pietiek muldēt, laižam gaisā.

Kā pirmo tēmu šīs rubrikas sākumam izvēlējos to, kam būtu jābūt kā sākumam jebkurai klienta-bārmeņa komunikācijai pie bāra, respektīvi, draudziņ, pieklājībai. Mums, apkalpojošajam personālam, kas izvēlējušies šādu amatu un kam par to, protams, arī maksā, šajā ziņā, izņemot dikti bēdīgus gadījumus, problēmu nav, tāpēc šeit vairāk uzsvars uz tiem, kuriem pieklājības ievērošanu nosaka audzināšana un attieksme, tātad bāra klientiem.

Pirmkārt, „labdien” un „labvakar” ne tuvu nelīdzinās bioķīmijas leksikonam, tādēļ, no stress, šo vārdiņu izmantošana pirms pasūtījuma izdarīšanas mēli krampī nesaraus. Gopņika majestātiskumā pieiet pie bāra un kā vienīgo pateikt „divi ali”, vai augstprātīgā nicinājumā, pārmetot kažokādu pār plecu, vienkārši izmest „Čaj” - tas šajā brīdī neko labu par Tevi nepasaka. Dažreiz gadās tādi smalki kungi, kurus bārmenis pirmais uzrunā ar „labvakar”, un tad nu jājūtas vainīgam, jo cienīts kungs nu izskatās kā suņa kvekšķa iztraucēts no pārdomām, kuru vīnu izvēlēties savai smalkajai dāmai (tai, ar to kažokādu). „Paldies” un „lūdzu” pēc šāda iesākuma vari gaidīt kā naftas urbumu Doma laukumā.

Izrādās, ka pieklājību ne vienmēr nosaka sabiedriskais stāvoklis, vecums vai tautība. Kamēr dažs turīgs kungs ar saulesbrillēm divos naktī un dimantiem pirkstos izturas kā tikko uzcēlis Romu, tikmēr aiz viņa rindā stāvošais vienkāršais puisis, kas skaita kapeikas lai izmaksātu savai draudzenei kafiju, izpelnās daudz siltāku attieksmi no bārmeņa puses, jo pauž cilvēcīgu cieņu pret otru, randiņa satraukumā neaizmirstot ne par „labvakar”, ne vienkāršo „paldies”.

Kāda gan tur sirdssilta attieksme, ja Tu uz mani pat nepaskatījies, pieejot pie bārmeņa kā pie laternu staba, pēc strupās pasūtīšanas nicīgi atmet man saņurkātu banknoti un paņem savu dzērienu tā, it kā tas nupat būtu iznācis no automāta. Var jau būt, ka es nepelnu tik daudz kā Tu un mana vara nesniedzas tālāk par kaķa kastes novietojuma izlemšanu, bet mēs visi esam cilvēki. Savstarpējā cieņa ir kas vērtīgāks par tavas dāmas šampanieti. Ja Tu necieni cilvēku, kurš gatavo Tev kafiju, tad Tu necieni arī pats sevi.

Tā, lūk.

"Oksforda špiko no Parīzes!"

Šodien ir tā diena, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ es pirmo reizi savā mūžā spēru kāju skolas vecāku sapulcē. Minētie sakritušie apstākļi, protams, nav pagasta stārķis, kas sarūpējis man atvasi. Te pie vainas mana labā sirds, kuras dēļ piekritu iet paklausīties, kas jauns un interesants var būt otrklasnieka skolas dzīvē. Pastāstīšu par saviem novērojumiem.

Astoņgadīgajiem žiperiem paveicies ar sirsnīga paskata platīnblondu skolotāju, kuras darbs šajā jomā, kā man zināms, mērāms desmitgadēs. Par pelēko peli noteikti viņu nenosauksi, jo blondo matu kontrasts ar tirkizzilo kleitu košumā tikai nedaudz atpaliek no taureņiem un puķēm nokrautajām sienām, lai bērniņiem priecīgāka vide un pozitīvāka domāšana. Učene sarūpējusi arī kafiju, kas stūrī vārās vintage kafijas aparātā, un katram pāris buču cepumus, kas man, atšķirībā no kafijas, ļoti garšo, tāpēc nopriecājos, ka kamēr ausis pildās ar informāciju, būs arī, ar ko aizbāzt muti. Tas man no tēva. Pieklājīgi nogaidot dažas minūtes, lūkoju sākt vicāt nost cienastu, bet vīlusies atklāju, ka tā laikam nav pieņemts, jo no vecākiem neviens tam pat nepieskaras, tikai daži drosmīgie piekrita, ka viņiem ielej 50 gramus kafijas. Drusku tā kā saminstinos, bet, zīmīgi pamanot, ka tāpat sēžu pēdējā solā, nodomāju „Fuck the police!” un kā dāma nodrupinu visu bikšu priekšu, somu, kā arī savu un blakussēdētāja gada virsmu.

Skolotājas darba stāžs, protams, radījis arī zināmas sekas, kuras ļoti krāšņi izpaužas kontroldarbu izdalīšanas laikā, kad tiek saukts katra bērna vārds. Deminutīvā. Protams, visas ierastās Anetītes, Alisītes, Matīsiņi, Pauliņas, tiek izspiests pat Eduardiņš. Aiz latviešu zemnieku bērniem tālāk jau seko aristokrātu gals ar Nikolām un Milānām, kas par spīti oriģinālajam vārdam tiek pie pavisam vienkārša deminutīva, kā Milāniņa (Londoniņa, Berlīnīte, brālis Tukums). Tā kā skolotājas darbā nozīmīgs ir arī radošums, tad mātes gādīgajās rokās nonāk arī Soficīša kontroldarbs. Anrijs kaut kāda iemesla dēļ paliek bez mīlināmā vārda. Tādās reizēs, lai kompensētu iztrūkušo mīkstumu, allaž pēc īsas pauzes tiek pateikts „malacītis”. Kad atmosfēra jau sāk līdzināties Gotiņas konfekšu masai, tiek izsaukts arī manis pārstāvētā skolēna vārds un, sniedzot kontroldarbu, tiek ārkārtīgi uzlielīti vecāki, jo, re kā, puika esot dikti saņēmies, varot just, ka visu māk, tikai jāpacenšas. Eh, Druļļu gaišās galvas, intelektu aiz puķēm nenoslēpsi.

Jau atrodoties uz ielas, mājupceļā netīši padzirdu kādas mātes un viņas mazā dēla sarunu:

„Mamm, es vasarā gribu iet spēlēt futbolu,”

„Tā nesanāks, jo, ja tu spēlēsi futbolu, nevarēsi braukt pie vecmāmiņas uz laukiem. Tev ir jāizvēlas – vecmāmiņa vai futbols!”

Nu ja, runā, ka vīriešiem, gadiem ritot, vecmāmiņu nomaina citas sievietes, bet dilemma paliek tā pati.

Arlabvakariņu, mīlīši.

Pubertāte un internets.

Daudz laimes februārī!

Vēljoprojām viļņojoties uz Ziemassvētku nots, kā arī apjaušot tuvojošos Valentīndienu (par kuru publiski smīkņāju, bet paslepus meklēju trauku peldošajām svecēm), šoreiz nolēmu savu nenoturīgo uzmanību pievērst tiem, kurus neviens nesaprot un nemīl, proti, pubertātes skartajiem.

Līdz šim uzskatīju, ka laikā no maniem 16 līdz brīdim, kad maniem bērniem būs tikpat, mana vienīgā saskare ar padsmitniekiem būs, kad es tiem likšu novākt kājas no galda un tīties ārā no Fire Bāra ar visām savām saulespuķu sēklām, lai viens ar otru, blakus sēžot, čato kaut kur citur. Bet re kā, pirms neilga laika, klejojot pa visām četrām iemīļotajām interneta adresēm, gadījās ieklejot jautājumu un atbilžu vietnē ask.fm, kas pēc uzmanības kāro indivīdu apmierināšanas dēļ laikam ir populāra tieši pusaudžu vidū. Vairāk papētīju tieši meiteņu profilus, viņas, dabīgi, dod no sevis ārā vairāk.

Pirmais, kas iekrīt acīs, ir gandrīz nesaprotamā valoda, kādā šie bērni sazinās. Džīzas, es pat pālī rakstu labāk. Uz aprautām suņa rejām līdzīgiem jautājumiem, kuros saprotu tikai katru piekto vārdu no astoņiem, pat tiek dotas ārkārtīgi izsmeļošas atbildes, iespējams, latviešu valodā. Lai uzturētu tēlu "man viss pofig un krutums man iedzimts", notiek  nemitīgā mētāšanās ar vidējiem pirkstiem audio, video, gif un rakstiskā veidā, visādos veidos iepinot populāro frāzi Middle fingers up if you don't give a fuck. To, ka tomēr nav vienalga, nodod (anonīmi, protams) jautājuma vietā ierakstītais "Pirmajiem trim garš kompliments". Kas ir tie pirmie un kā tos atlasa, nezinu, bet komplimentu garumam laikam ir jāiekļaujas kaut kādos standartos. Piemēram: "Jauka metene, ar smieklīgiem jokiem un smuku pakaļu." Sasodīts, neder, par īsu. Jāpiedomā kaut kas klāt, citādi šī neielaikos bildi.

Tā kā mani nekad nav diži mocījušas slāpes pēc jaunākās informācijas par aktualitātēm, un pa lielam sekoju līdzi tikai savam menstruālajam ciklam un DEPO darba laikam, iespējams, tieši tādēļ kaut kur informācijas gūzmās esmu palaidusi garām vairākus svarīgus terminus un radošus saīsinājumus, kurus tad nu jau minētajā āskā atrodu plašā spektrā. Mans stilīgais žurnālistu draudziņš Reinis reiz man skaidroja šo vārdu nozīmi, bet ko nu omai internetu mācīsi - tā arī līdz galam viņa skaidrojumu neizpratu. Palasoties tālāk, parādās, ka meitenes mēdz saukt par swagerītēm, un, likās, šī apzīmējuma statuss līdzinās vārdam maita - principā negatīvs vārds, bet visas tādas grib būt, tās, kurām nesanāk, nosoda īstās swagerītes, apvainojot tās resnumā vai smadzeņu trūkumā. Tāds mazs sabiedrības modelis.
Par tematiku. Ko tur liegties, pārsvarā sekss, protams. Un viss, kas saistīts ar tikšanu vai netikšanu pie tā, sākot ar pārāk mazām krūtīm un neīstā lieluma OBEY cepuri līdz lepnam un publiskam apstiprinājumam baumām, ka tev ir bijis un tu jau visu zini. Lai labāk ilustrētu savu domu, lielāko "lietpratēju" profilos figurē internetā rasti attēli ar meitenēm apakšveļā un puišiem toplesā. Veiksmīgākie publicē paši savas bildes, demonstrējot savu daudzpārdzīvojušo trīs nedēļu mīlestību. Būšana kopā pusgadu jau līdzinās sudrabkāzu līmenim, jo atkauties no citām uzmācīgajām swagerēm nav nieka lieta.

Tālāk nāk pats labākais - dižošanās ar savu neķītro prātu un neapturamo perversumu. Te nu jāpasmaida. Dārgo swagerēn, visticamāk perversākais, ko tu savos 14 gados spētu izdarīt, ir, diskotēkā salaižot, izmantot mēli. Tikai nesaki mammai.
Padomu došana āskā iet uz pilnu klapi. Te nu pērle:

Vai tu vari pateikt, vai ielikt bildes, kāds meitenēm ir normāls dibens. an ir 15, un man liekas, ka viņš ir diezgan uz āru izsliets un paliels, dažreiz negribās staigāt ar apspīlēties džinsiem..:( Vai puišus vsp tāds piesaista? ..

Kamēr veselības mācības un latviešu valodas skolotājas, šo lasot, ķer pie krūtīm, jautājuma adresāte drudžaini meklē (vai uzņem) attēlu ar puišus piesaistošu dibenu īstajā lielumā, lai glābtu kādai mātes meitai sociālo dzīvi. Ik pa laikam meitenēm tiek arī uzdots jautājums, ko viņas uzskata par īstu vīrieti (pārsvarā tiek domāti no 1997. - 2000. gadam dzimušie vīrieši). Te nu nāk ārā viss Dievietei.lv arsenāls savienojumā ar Koelju un Cosmopolitan, kā arī elementārām uzvedības normām.

Nevar jau kritizēt, paši esam to sviestu galvā un ķermenī izdzīvojuši. Gribētos teikt, ka, "mums tā nebija" un bija varbūt pat labāk, bet lietas mainās un ar katru paaudzi jo straujāk. Pati uzaugu laikā, kad reģistrēšanās sociālajos tīklos tikai sāka aizvietot kariņu spēlēšanu pagalmā. Tomēr, papētot un palasot vairāk, secinājums ir viens: puberitāte un internets ir tās divas lietas, kas jātur pēc iespējas tālāk viena no otras.

Nu ko, swageri un swagerītes, runā, ka manā pilsētā šovakar GACHO koncerts. Tiem, kam mamma un apsargi ļauj - lai izdevies vakars! Neaizmirstiet dokumentus un nobeigumā vēlēlējums vienkāršs.

Audziet.