Brīvību divītim!

Pasaulē ir daudz bezjēdzīgu lietu. Pusi no tām ražo Ķīna, par otru pusi cepas Rietumi.

Un ja jēgu kaut kam es vēl joprojām nesaprotu, tad - kāds tieši varētu būt mērķis indivīdu kašķiem sociālajos tīklos, diplomātiski mētājoties ar absolūti subjektīviem uzskatiem par to, vai valstij pāriet tikai uz bezskaidras naudas maksājumiem vai atstāt arī skaidras naudas iespējas?

Par bankām un valsts iestādēm tā kā būtu skaidrs, kur tas viedoklis sakņojas, es arī gribētu, lai četras melones no katras pārvadātās kravas ieripo manā virtuvē un vēl pievaktēt, ka tik kāds vienu nenožuļī. Bet privātpersonas? Kur normālam cilvēkam var gribēties, lai tiek pilnībā izskausta skaidrā nauda? Kāds indivīdam no tā labums? Ja esi bezskaidras naudas aizstāvis un katru burkānu tirgū apmaksā ar karti, kādā veidā tev traucē tas, ka pasaulē eksistē skaidrā nauda? Negribi, nelieto, Die’s pas’.

Savukārt, es nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds cash aizstāvis uzstātu uz pilnīgi elektronisko maksājumu iznīdēšanu. Šis ir viens no objektīviem iemesliem, kāpēc man šo iedzīvotāju viedoklis šķiet saistošāks – neviens nevienam neko neuzspiež. Viss, ko šie cilvēki vēlas ir izvēle. Par elektrību samaksāju caur internetbanku, bet par atejas papīru parka tualetē ieslidinu savus 20 centus pa lodziņa apakšu. Un Smart ID cilvēkiem i ne gabals nenokrīt no šīs manas arhaiskās darbošanās. Gan elektroniskajai, gan čamdāmajai naudai ir savi plusi un mīnusi, un neviena no tām pilnībā nespēs viena otru kompensēt. Un tas, ka man patīk, kā grab eiro monētas, nenozīmē, ka es nemaksāju nodokļus.

Protams, arī es baudu pārskaitījumu priekus. Taču monētas un papīrīši ir forši – bez jebkāda interneta savienojuma, tikai paverot maku, uzreiz redzu, vai sanāks arī viņķelim pie manām itāļu vakariņām vai tikai Kāruma knapsieriņam. Un skaidru naudu ir vizuāli un praktiski patīkamāk krāt, ko es arī cītīgi daru. Visi 50 centi, kas nonāk manās rokās, tiek atlikti autoskolai. Arī divīši, ja pie manis atnākuši, tālāk neiet, tiek pieglabāti. Šiem diviem krājumiem man ir atsevišķi konti – viens no bleķa, sarkans ar baltām pumpām, otrā reiz bija Nutella. Un par burkas uzturēšanu man nevienam uzvalkā tērptam oligarham nav jāsamaksā ne centa.

Viens no biežākajiem iemesliem pāriešanai uz bezskaidru naudu tiek minēts, ka „tā ir modernizācija”. Un viss. It kā tas pat par sevi būtu kaut kāds praktisks ieguvums. Nu, moderni, un? Es taču varu darīt visu to pašu, ko tu, Visa Sapiens – mans makā esošais dešuks kaulus (un kontus) nelauž. Toties dod neatkarību. No kā? Piemēram, no interneta pārrāvumiem vai tādas nu jau ikdienišķas parādības, kad viena otra banka izlemj padot vagu. Moderni ir varēt izvēlēties. Vai tik uz ko tādu nebalstījās demokrātija?

Modernizācija modernizācijas pēc izklausās pēc švaka argumenta. Moderns tā kā ķēms, va' zinies. Un bez kapeikas, ko iemest muzikantam cepurē.

Jā, man patīk sešdesmitie un īstas lietas. Sauciet par mani vecu kaut vai. 1999.gadā dzimušie jau tā dara. Draugi jau pieraduši.

Uz tikšanos Swedbankas rindās!

Slidot mani neaiciniet

Ou, daiļie!

Kāds acīgāks paziņa, iespējams, būs ievērojis, ka pēdējā laikā mani sastapt pilsētas ielās, ejot ar kājām, var vien kopā ar galantu pavadoni un parasti tikai svētku dienās. Pārējā laikā pārvietojos 30 centimetrus virs zemes, minot pedāļus ar savu gaumi vienā vecumā esošajam velosipēdam (Džeks Dolsons vēl nebija noslīcis, kad mana Rock machine jau kuro gadu šķēla karsto pilsētas gaisu, drillējot manas vecmāmiņas neilona sporta bikses). Ja nu arī gadās kādreiz mani manīt, skarot zemi, tad par princeses cienīgu gaitu to nenosauksi - mazliet izskatās, it kā es sev priekšā ik pēc pussprīža redzētu iedomātus oļus, kuriem nevis kāpt pāri, bet kāpt apkārt. Un gaitā, kas liecina, ka ātrāk par Ziemassvētkiem man nekur nav jābūt. 

Sakarā ar nekontrolēto sporta dzīvi desmit gadu garumā, kopš rudens esmu iedzīvojusies ceļu locītavu kaitē, kas, strauji progresējot, ir ieviesusi savas korekcijas ikdienas plūdumā un ritmā. Jautājums tiek aktīvi risināts un izmeklēts, bet, kamēr tas notiek, pastāstīšu, kāda ir dzīve cilvēkam, kas var tikai pa pusei saliekt ceļus, ne arī līdz galam tos iztaisnot. Artrīta slimnieki saprotoši mās ar galvu.

Jap, draugi, rīta stīvums. Been there, done that. Sākot ar pagriešanos uz otriem sāniem pēc nakts, kas pavadīta, guļot vienā pozā - lai nejustu sāpes, kas ekvivalentas lēnai pirkstu iespiešanai durvīs, atliek pietēlot nāru un ripināties ar kopā saspiestām kājām, paķerot līdzi visas trīs segas, un tad kārpīties atpakaļ no matrača malas uz gultas centru. Modinātāju nevajag. Nākamais solis ir piecelšanās no gultas. Arī šai ziņā par aktivitātēm nevaru sūdzēties - tā kā arī gultas rāmis ir izstrādes procesā, tad katru rītu iesāku ar plankingu, pieraušoties kājās no 20 centrimetrus augsta matrača, nesaliecot ceļus.

Tā kā mehāniska slodze uz ceļiem (piemēram, iešana) nav ieteicama, te nu parādās iemesls, kāpēc jebkur dodos ar velosipēdu, arī ja snieg un puteņo. Pēc Pinokio gaitā pavadīta rīta cēliena, lēni iesildu ceļus un lecu (nu labi, lēkšana ir diezgan attālu no tā, ko es tur daru) uz velo. Pēc dažiem metriem ceļi ir iekustinājušies, stīvums pazūd, un es maigi kā cielaviņa traucos pretī jaunai dienai.

Un tās trepes. Trepes visur. Kur tas iespējams, es pat vairs nekautrējos vienu stāvu nobraukt ar liftu. Kur nav šādas ekstras, nākas stīvēties pašai. Konkrētās kaites specifika man ļauj diezgan veikli pa kāpnēm uzkāpt augšup, bet lejā nokāpšana ir vesels teātris. Ja nevar saliekt ceļus, tad jāsaliec kas cits, tā nu uzlieku šo nastu uz gurniem. Lēni un iznesīgi, maksimāli iesēžoties gurnos, kā Afrodīte pa Akropoles kāpnēm slīdu lejup uz tuvējo Maximu. Tā kā arī maniem gurniem ir kaut kāda kapacitāte, cik daudz tajos var iesēsties, tad nekāda slīdēšana patiesībā tur nesanāk. Dažreiz kādās klusākās vietās ļoti ceru, ka nevienu nesatikšu un varēšu bez liekiem jautājumiem steberēt sāniski lejā, bet, protams, pretī nāk kāds paziņa un tad atkal jāieslēdz Afrodītes režīms. Liepājas Universitāte ir viena no retajām publiskajām vietām, kurā neveiklo kāpienu varu nomaskēt, vienkārši maucot pa diognāli lejā pa platajām kāpnēm, tēlotā nesteidzībā liekot kājas šķērītē. Kāpņu esamība vispār liek pārvērtēt vērtības - ja kaut kas ir aizmirsts augšstāvā, tad, zinkā, varbūt man to nemaz nevajag. Atceros, ka bērnībā nekad nesapratu, kāpēc pensionāru tantiņas kāpj no tramvaja ārā atmuguriski. Vairs man nav jautājumu.

Tagad dažreiz palūdzu, lai man kāds savu reizi atbrauc pakaļ. Kad mašīna jau ir pie durvīm, tad "Es jau skrienu lejā!" nu ir tikai izteiciens. 

Jau gadiem savai ģimenei dīcu, ka mēs varētu biežāk aizbraukt uz tuvējo Bernātu mežu, aktīvās atpūtas takām vai kur citur, bet mani ierosinājumi visbiežāk tika noraidīti ar dažādām atrunām. Tagad, protams, visi ir sapratuši, cik lieliska ideja tā ir un: "Braucam svētdien uz mežu izstaigāties un paskraidīt pa pludmali?" Jā, jā, ejam skrieties.

Ar taisnām kājām varbūt vēl var pārvarēt lamināta grīdas dēļu plašumus, bet pastaigas pa mežu ir gatavais mīnu lauks. Jebkuršs šķērslis, kas resnāks par vidējo pirkstu, laikā nepamanīts, vardarbīgi saloka manas ekstremitātes, liek man klūpot iepīties priežu zarā, zem kura slēpjas koka sakne, sapīties savās kājās un nokritušajos čiekuros, izskatoties kā vienai no tiem, kas aizķeras aiz skābekļa atomiem. Brīdi patirinos un turpinu pa skujām šļūkt tālāk. Tiklīdz saskaros ar kaut nelielu lejupejošu 5 grādu slīpumu, izmantoju pārbaudītas vērtības, griežos riņķī un pieveicu šo posmu atmuguriski. Ik pēc 50 metriem apmēram. Tikmēr brālis labprāt lec galopā un virpinās uz riņķi. Labi, ka mežā nav daudz ļaužu, kas vērotu mūsu ģimenes pastaigas.

Un Dies' pas', ja savajagās "zaļo pieturu". Par to iepriekš nebiju iedomājusies, kamēr pirms svētdienas rīta braukšanas uz mežu nebiju izsūkusi dienišķo 0.7l zaļo tēju. Tā kā nepastāv opcija uz divām minūtēm kļūt par vīrieti un šo lietu atrisnāt ātrā un sausā veidā, tad pašlaik man jāmeklē divas paralēli tuvu augošas priedes, starp kurām nostāties un risināt šo jautājumu radoši.

Sarp citu, arī grīdas mazgāju plankingā vai kaut kādā tamlīdzīgā aizlauztas jūraszvaigznes pozā. Visgrūtāk nenotupjoties ir izmazgāt zem kaut kā, piemēram galda vai gultas. Tad nu nekautrējos apgulties uz galda un paķirināt lupatu pa apakšu vai zemākās vietās laiskā pozā vienkārši apgulties uz grīdas un slaucīt sev apkārt. Bet vispār pēdējā laikā (24 gadus) pieveru uz to acis un uzskatu, ka kamēr mutē nelien, nav ko ķert pēc lupatas. Toties kā varone devos palīdzēt mazgāt logus savai vecmāmiņai. Rezultātā viņa tupus uz palodzes decembra salā sāpošu muguru, izkārusies pa logu, mazgā rūti, es tikmēr  veicu smagāko darbu un turu pulējamo lupatiņu ar izpalīdzīgo "tur vēl bišķi palika". Vismuļķīgāk jutos, kad pakāpos uz krēsla, lai nomazgātu duškabīnes jumtu, nomazgājusi priecīga taisos kāpt lejā, bet nav nevienas vietas, kur pieturēties, un krēsls arī par mazu, lai uz tā apgultos un norāptos. Un tā nu es tur stāvu kā princese vannasistabas vidū uz pusmetru augstas taburetes un nevaru saprast - kāpt nost un riskēt salauzt ceļus vai gaidīt, kad atjās kāds bruņinieks un mani nocels.

Gribās jau arī pašai tīrai būt, tikai iekāpšana un izkāpšana no vannas ir kaut kādi balerīnu triki ar mākslas vingrošanas elementiem. Ja vēl vannas dibens gadījies ieziepēts, tad tur vispār trīskāršais tulups var sanākt.

Interesanti, ka ceļu stīvumam klāt nācis ar citu locītavu mazās sāpītes, konkrēti žoklim. No rīta pamostoties, jāiesilda žoklis, lai padzertos, ja to neizdara, vēlāk no brokastu sviestmaizes sevī var iesūkt tikai siera šķēli, pie tam bez košanas.

Lai arī īru danči kādu laiku nespīd, bet kaut kādā ritmā pagorīties un priecīgi pasist plaukstiņas gurni un dvēsele tomēr prasa. Tad nu ar draugiem šad tad steberējam uz vietējo naktsklubu. Akurāt izkrist no bara negribas, tāpēc cenšos dejot un lēkāt līdz ar visiem, kas gan vairāk izskatās pēc "Solis pa kreisi, eh, atkal greizi...". Pasākumu izglābj YMCA, kurā tad nu varu pilnvērtīgi izlikt sevi visu.

Ārstēšanās procesā esmu saņēmusi arī dažnedažādus ieteikumus no tautas medicīnas, sākot ar kazas siera ēšanu "līdz vēmienam un pēc tam vēl drusku", kāpostu lapu kompresēm, sviesta smērēšanu uz ceļiem, kā arī īpašu medus, rudzu miltu un sāls ķopsi, kas jāsmērē uz nakti, jāietin celofānā un jāiet gulēt. Pamošanās piecos no rīta viscaur medū sāka atkārtoties ar kaitinošu regularitāti, tā ka pārgāju uz kāpostiem.

Lai nekļūtu par galīgu pelmeni, pašlaik meklēju vingrinājumus dibenam un kājām, kurus veicot, netiktu izdarīta slodze uz ceļiem. Pagaidām tas izskatās tikpat reāli kā meklēt pilngadīgu desmitgadnieku, bet nu jāpakonsultējas ar kādu no stingro dibenu speciālistiem. Pagaidām, tā kā nevaru saliekt ceļus, ir problēmas ar muguru, kuras atslābināšanai jāveic speciāli vingrinājumi, kuru laikā jāsaliec ceļi. Ej, nu izdomā. Lielākoties apmierinos ar to fizisko slodzi, ko prasa bikšu uzvilkšana no rītiem. Vēl nekad neesmu bijusi pateicīgāka par savu spēju aizsniegt kāju pirkstus taisnās kājās.

Bet es šo visu nerakstu, lai gaustos, ko nu. To taču es varu darīt arī tāpat. Rakstu, lai pievērstu Tavu uzmanību, draugs - ja Tev nekas nesāp, bet jau kādu laiku ķeras vai krakšķ kādas no locītavām, nebūtu vēlams priecīgi lielīties, kuram no draugiem krakšķ skaļāk vai smieklīgak, bet gan doties pie ārsta pirms vairs nevari izkāpt no gultas vai piecelties no atejas poda, jo tāda diena pienāk tikpat negaidīti, kā sniegs Latvijā.

Ā, un vēl - nedusmojieties uz veciem cilvēkiem, kuri nevar ātrāk pāriet pāri ielai, viņi tiešām nevar, tas ir kā steidzināt saulrietu.

P.S. Taisnās kājās uzvilkt zeķes? Challenge accepted.

Apaļumu medības

Ziniet, cik reti rakstu šo blogu? Tieši tik reti, ka man tikko vajadzēja minūti, lai atrastu pogu "Jauna ziņa". Nu jā, tā pēdējā laikā sanācis, ka manas ģimenes sievietes dzemdē biežāk, nekā es parādos Garāžā. Kopš pēdējās ziņas laukā izkāpuši jau divi gabali, viens jau iemācījies staigāt, otrs vēl savā dzīvē nav pieredzējis nevienu otrdienu.

Un kamēr viens te ņemas ar staigāšanu, es tikmēr ar tupšanos. Mūžīgā tēma. Cik vien ilgi pasaulē būs celulīts, tik ilgi būs arī pietupieni. Par tiem arī šodien.

Vēlme tikt pie dibena, kas tiecas uz visām pusēm, tikai ne uz leju vai iekšu, kā arī vēdera, kas neraisa jautājumus par progresējošu grūtniecību, ir ne tikai mana, bet arī daudzu citu meiteņu rūpe. Labie nodomi šai jautājumā man bijuši allaž, bet izpildījums, klupdams, krisdams, ne vienmēr ticis līdzi (nekad).

Ja Latvija šogad (un jau kādu trešo gadu) svin savu simtgadi, tad es varu svinēt savu, nu jau arī kādu simto svīšanas kampaņu - katrreiz ar domu, ka nu regulāri vingrinājumi, treniņi un nosvīdusi aukšlūpa kļūs par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Lai gan pēc dabas neesmu optimiste, bet šajā gadījumā jau pēc 12. izklupiena iztēlojos, kā es turpmāko dzīvi vadīšu, izskatoties kā karotāju princese Ksena un "Amuleta" Fēbe vienā personā, un, ak, cik gan tēloti nevērīgi es reaģēšu, kad cilvēki uz ielas un skolas salidojumā mani nepazīs. Ar pasaules glābējas attieksmi novadu sev kārtīgu treniņu, nākamā dienā jūtot muskuļus vietās, kurās to nav. Trešajā dienā Ksenas tēls paliek blāvāks, piektajā dienā Ksena jau ir aizjājusi. Viss. Pēc pāris dienām vēl kādu tupienu uztaisu, vairāk gan pie cepeškrāsns.

Zinot savu sportošanas kampaņu ilgspējību, es tomēr nepadodos un ik pa laikam sāku vēlreiz. Lai cik ļoti man nepatiktu skriešana, zinu tās vērtību tērauda ķermeņa izveidē, tādēļ, pusotru stundu taisoties, dabonu sevi laukā no mājas noliktajā laikā, lai mundrā riksītī noskrietu kādas 40 minūtes (varu teikt droši - pulkstenis ap to laiku ieslēdz lēno režīmu). Neesmu no tiem, kurus biedē slikti laikapstākļi, manuprāt, saulains laiks un pie tam vasarā vispār nav domāts svīšanai, bet labsirdīgai rumkolas sūkšanai uz lieveņa, tāpēc dodu priekšroku novembriem, janvāriem vai vējainiem vasaras vakariem. Līdz šim ar vienu tādu vakaru parasti viss beidzas, dažreiz izspiežu divus. Taču šovasar es apņēmos jau kārtīgāk, sāku skriet no rīta noteiktā laikā. Noskrēju pirmo dienu, otro, jūtu, Ksena atkal ir atjājusi, noskrienu ceturto dienu (un ne jau nu vairs pēc kārtas), piekto un besis jau ir lielāks par manu pakaļu, tāpēc sestā diena nepienāk.

Pirms dažiem gadiem uzzināju seno patiesību par to, ka veselīga ķermeņa izskatu par vismaz 80% ietekmē pārtika. Joptvai. Man kā cilvēkam, kas daļu mūža uzturēts no Laimas konfektēm, siermaizēm un par sāta sajūtu ir dzirdējis tikai pasakās, tas bija liels trieciens. Līdz tam varēju nodzīt sevi līdz pilošiem ausu galiem, lai pēc tam priecīga dotos ļeksēt saldējumu, bet re, kā, tas prieks, izrādās, ir aizliegtais auglis.

Tā kā zināšanu par uzturu trūkst, tad pagaidām diezgan haotiski vācu informāciju par veselīgu ēšanu. Esmu tikusi līdz vēl vienam triecienam, ka rīsus nav ieteicams ēst vakarā, tāpat kā citrusaugļus un visu citu, ko es ēdu tieši tad. Brokastīs es nevaru izdomāt, ko ēst, tāpēc vienkārši izlaižu, lai cik pirkstu kratītāju par šo lēmumu atrastos. Taču uzzināju, ka vājpiena biezpiens ir laba alternatīva vakariņām. Ok, biezpiens ir labi, man garšo. Nopērku. Bet nu taču neēdīsi pliku biezpienu, uztaisīšu salātiņus. Re, ir tomātiņi, re, nopirkās siļķīte, jāsamaisa kopā ar krējumiņu un klāt veselīgais biezpiens. Pēc vakariņām, tīri zivju garšas neitralizēšanai, maza siermaize vai divas. Jā, biezpiens man der.

Mēģināju atmest cukuru. Cukurs esot visu problēmu sakne, baltā nāve u.t.t. Līdz šim lielākais izaicinājums. Atteicos no saldumiem un našķiem pēc ēšanas un to starplaikos, kas, protams, absolūti netraucēja man slīcināt savus rīsus saldā krējuma mērcēs un krāmēt uz sausiņiem pirksta biezuma siera šķēles, jo tie tak nav saldumi. Pirmajā mēģinājumā izturēju piecas dienas, uzskatot, ka dažu Ādažu Virpuļu dēļ jau pasaule nesagrūs, nākamajā reizē es trešajā dienā tiku pieķerta virtuves stūrī, no pudeles sūcot karameļu mērci.

Kāre uz ēdienu un vēlme pēc tikai viena zoda joprojām ir mana iekšējā dilemma. Par to liecina arī feisbukā saglabāto rakstu tēmas - labākie vingrinājumi skaistām kājām un slaidam viduklim ik pa laikam atsvaidzinās ar siera kūku receptēm un to, "kā pagatavot garšīgākos braunijus, ko jeblad esi ēdis". Divi temati, kas rīvējas manā prātā tikpat cieši, kā ciskas viena gar otru.

Reģistrējos arī instagramā, liekot mierā draugus un piesekojot tikai fitnesa profiliem, ar cerību, ka smukie Maiami dibeni iedvesmos arī mani un atturēs no saldā krējuma peldēm un kūkām brokastīs. Innekā. Sākumā skaties un priecājies, pēc laika jau apnīk un pilnīgā vienaldzībā jau skaties uz kārtējo pakaļu, mierīgi zelējot Milku.

Labas veselības dēļ esmu nolēmusi gūt zināšanas par uzturu un ēdienkarti pie profesionāļa, tāpat zinu arī, ka esmu gatava kaut dvēseli izsvīst un strādāt cītīgi, ja to liek zinošs speciālists noteiktos treniņa laikos un labā kompānijā, taču mājas fitness nav gluži man. Taču, kamēr šo jautājumu kārtoju, esmu norimusi ar ķermeņa kultu un vairāk veltu laiku lasīšanai (guļus, uz vēdera, lai nesaplok dibens). Galu galā - labāk lieka kroka smadzenēs nekā uz vēdera, vai ne?

Saimniecības hronikas

Sveiciens no plītspriekšas!

Pēdējoreiz šeit tikāmies tad, kad visi vēl skraidāja apkārt sasauļotām pavēderēm, kāds laiciņš ir pagājis, bet tas nozīmē tikai to, ka ir tikai vairāk, ko pastāstīt. Un šoreiz es pat nepūšu no mušas vali, tiešām ir, ko pastāstīt. Jā, jā, arī manā kāju vannā šad tad viļņi saceļas!

Jo, redzies, kā mani skaitāmie kauliņi rāda, šo astoņu mēnešu laikā esmu izvārtījusies pa viesmīlības nozari vairāk, kā būtu veselīgi, tikusi pie jauna amata, darba vietas, paspējusi no tās aiziet, trīs reizes nomainījusi dzīvesvietu, atradusi veidu, kā divreiz dienā iekrist depersijā un izkāpt laukā, ienīst pasauli un atkal to mīlēt (arī viss vienā dienā, esmu kompakta), aizbraukt ceļojumā un iemācīties pagatavot pildītu vistu cepeškrāsnī. Te nu apstāsimies.

Biežā dzīvesvietu maiņa ir sagādājusi manai iekšējai dusošajai mājsaimniecei skarbus laikus, liekot pielāgoties neskaitāmām plīts riņķu skaita maiņām, dušas uzgaļu variantiem, drēbju skapja neesamībai un jauniem matraču izmēriem, taču joprojām rūpējoties, lai ir gardas vakariņas, ko noēsties, tīras zeķes, ko aut baltās kājās, un kaut kas mīksts, ar ko no(at)slaucīties. Tā nu, šādā garā vadot savas dienas, ir savākusies prāva padomu, novērojumu, secinājumu un ideju vācelīte, ar kuru tad nu šodien padalīšos. 

1. Sevis izzināšana nepamet ne mirkli. Esmu sapratusi, ka man ir kaut kāds veļas mazgāšanas fetišs. Kopš ieguvu pati savu veļas mašīnu, līdz ar to arī zināmu varu izlemt, ko un kad būs katram valkāt, esmu iegājusi azartā. Tā kā man pēc dabas patīk atbrīvoties no liekā, tad veļas groza maksimāli ātra iztukšošana pirms tas atkal piepildās ir kā nebeidzama sacenšanās pašam ar sevi. Smalki aprēķini par veļas mazgāšanas un žūšanas ilgumu, saturu, krāsu un žāvētāju skaitu padara to par nervus kutinošu nedēļas nogales izklaidi. Katra kārtējā tīrās un sausās veļas kaudzītes krāmēšana ir kā jauna uzvara. Vēl viena neizprotama fetišisma pazīme - tiklīdz gandarījuma pilna palaižu veļas mašīnu, man OBLIGĀTI vajag redzēt, kā tā sāk darboties, tāpēc es vienmēr uzreiz pieliecos un pa lodziņu skatos, kā sausie veļas vāli, mašīnai piepildoties ar ūdeni, saslapinās, un tad sāk griezties. Tikai tad es varu iet prom. Protams, es zinu, ka viss notiktu arī bez manas uzraudzības, bet skatīšanās ir daļa no baudījuma. Tik pēc visas sajūsminātās ņemšanās reizēm gadās iesvīst, un, sasodīts, veļas grozā atkal gabals klāt. Starp citu, vēl joprojām mūsmājās notiek diskusija par to, vai kopā savīstīts zeķu paŗis izmazgājas tikpat labi kā atdalīts.

2. Līdzīgi kā ar veļas groza optimizāciju, tā ir arī ar ledusskapja saturu. Ja normāls vidusmēra latvietis priecīgi sit plaukstas par pilniem ledusskapja plauktiem, tad mans misijas uzdevums ir visu samazināt un sakompresēt. Neizsakāms gandarījums mani pārņem, izmetot kārtējo iztukšoto iepakojumu un siera plēvi un atzinīgi uzlūkojot manā ledusskapī valdošo mobilitāti. Ja vairumam cilvēku, redzot tikai aizsāktu olu paku, divus tomātus, krējuma trauciņu, siera gabalu un puskukuli maizes kā vienīgos ledusskapja iedzīvotājus, uznāk panika un domas par bada nāvi, man tas ir labi padarīta darba rezultāts.

3. Runājot par produktiem virtuvē, jāatzīst, neesmu cimperlīga. Esmu atklājusi, ka maizes derīguma termiņš ir brīvi variējama lieta, kontrolei izmantojot vien jaunu krāsu toņu parādīšanos. Līdzīgi ar piena produktiem, kuriem krāsas maiņu (tas jau būtu par traku) aizstāj aromāta čekings. Ņemot vērā manu jūtīgo kuņģi, šāda saimniekošana piešauj mājas dzīvei asumiņu. 

4. Caurspīdīgās stikla salātu bļodas ir kaut kāds vājprāts. Man kā izbijušai bārmenei jebkuršs stikla trauks liek just vajadzību to nopulēt, bet iekšējā balss saka, ka, tā taču ir tikai salātu bļoda, tā nav pelnījusi tādu uzmanību. 

5. Siera rīvi nav vērts mazgāt pēc katras lietošanas. Tāpat, ja ēdiens tiks ēsts kopā uz viena šķīvja, niespringstu uz nemitīgu naža un dēlīša mazgāšanu atsevišķu produktu griešanai. Izņēmums varētu būt jēlas vistas filejas ķidas tomātu-krējuma salātos, kas arī tādai smalkai dāmai kā man tomēr šķiet nekomfortabli.

6. Atklājums - raibs grīdas segums ļauj mazgāšanas procesu atlikt uz divtik ilgāku laiku. Neapstrādātas dēļu grīdas - nemazgājot nevar just, ka nav mazgāts, bet izmazgājot, nevar just, ka ir mazgāts.

7. Mistika - plānie linoleji paši ražo gružus. Nezinu, kā.

8. Esmu ekoloģiski domājoša meitene (tāpēc jau retāk mazgāju to rīvi - saldūdens zudumi un tā), tādēļ manā mājā ir izstrādājusies švammīšu un lupatiņu hierarhiskā sistēma. Katra švamme sāk savu dzīvi ar trauku mazgāšanu, tad, izberzēta pa izlietni un izžāvēta, pēc nepilnas nedēļas beidzot to ar poda brilles maliņu pucēšanu, pēc tam taisnā ceļā bliežot uz atkritumiem. Runājot par atkritumu maisiem, utopiskā sapņu piļu celšana ar regulāru savelkamo rokuturīšu maisu iegādi, beidzās ar noslīgšanu Rimi un Maximas ieprikumu maisos, saprotot, ka ātrākais veids, kā no tiem jēgpilni atbrīvoties, ir praktiskā latvieša cienīgā atkritumu maisu aizstāšana. Arī šajā ziņā aizgāju azartā un, beidzoties lielajiem iepirkumu maisiem, stūķēju misenē Jāņa Rozes un Veļas pasaules maišeļus ar 2 litru ietipību. Nekas, ka to pielietojums beidzās ar trim vistu kājām un puspaku piena (saspiestā veidā), bet gandarījums par paveikto planētas labā allažiņ priecē sirdi.

9. Dažādu ārā metamu lietu utilizācija mani interesējusi no bērnības. Jau bērnudārza vecumā vācu dažādas vienādas lietas, ticot, ka "kaut ko no šitā varētu sataisīt". Sākoties puberitātes periodam, ienāca prātā ideja par sienu tapsējumu no higiēnisko pakešu krāsainajiem iepakojumiem. Always Ultra Night maigi tumšzilais tonis būtu lieliski piemērots guļamistabai noskaņas radīšanai. Ilgtspējība un eko dizains glābs pasauli, dārgie.

10. Viena no svarīgākajām lietām man, kā dabai tuvam indivīdam, ir svaigs gaiss. Regulāri vēdinu telpas un mīlu turēt spraudziņu (logam, protams) vaļā arī nakts laikā. Mans salīgais dzīvesdraugs gan mēdz taisīt trādirīdi, argumentējot ar noslašanu, saslimšanu un apkures bezjēdzību. Taču kaut kā esam panākuši kompromisu, jo neviens no mums nav ne nosalis, ne nosmacis. Relationship goals, kā saka. 

11. Vienmēr esmu sapņojusi par mājām ar degošām svecēm un omulīgu atmosfēru. Tas beidzas ar kaut kādu taupības cimperlīgumu, jo "kāda jēga, ka viņa tur trīs metri tālāk deg, es pat neskatos" un, kā zināms, uguns atņem telpai skabekli, tas nozīmē, ka man no skābekļa trūkuma novecos āda, bet vēdinot mans draugs var nosalt. 

Tā nu dzīvojam. Kaut kur starp ekoloģiju, komfortu un abiem veļas žāvētājiem.

Bāra žults. Trešais gāziens.

Es nezinu, kur lec saule,

Kur noriet'i vakarā;

Es nezinu, kur aiziešu,

Kur mūžiņu nodzīvošu

''Bet zinu, ka jūs te žuļaties!''

Šodien par zinātājiem. Nu tiem, kas zina "kā te tās lietas notiek" un kuri uz mēģinājumu paskaidrot, kā te tās lietas TIEŠĀM notiek, reaģē kā Āboltiņa uz pensionāriem. Klientam vienmēr taisnība? Jā, un Porziņģim 37. kājas izmērs.

Sākšu ar vienu no populārākajiem pārmetumiem - mēs šķaidot alkoholu. Ar visu ko - ar ūdeni, narkotikām, ļergu. Iemesls? "Jo visur tā dara, es jau neesmu muļķis." Diskutējami. Lai nu kā, labi dzirdamais krikšķis, klienta priekšā atskrūvējot jaunu pudeli, argumentāciju nedaudz pieklusina, bet rūpju rieva tiesātāja pierē vēl turas. Tālāk, lai vismaz nedaudz piepaceltu savu tikko noslīdējušo ego, seko trādirīdis ar kokteiļa pagatavošanas vērošanu. Klienta priekšā nolieku divas kokteiļglāzes, iebreru drusciņ ledu, jūtot kašķi, paņemu - ievērojiet - mērglāzi (!), (skaidrībai - standartā pirmais gandrīz vienmēr tiek liets alkohols), precīzi nomēru, ieleju vienā glāzē, turpinot ar softiņu. Seko komentārs: "Otram kokteilim vispirms ielejiet alkoholu un pēc tam ledu, es jau zinu, kā bārmeņi nošmauc." Dies pas.  

Visai līdzīgs "zinātāju" paveids ar vēl drusku zemāku intelektuālo līmeni ir tie, kuri pasūta vairākus vienādus kokteiļus, piesakot, ka vienam nevajag ledu. Ok, nav problēmu, paņemu glāzes, visās, izņemot vienu, saberu ledu, un sāku liet stipro dziru, katrā salejot pa 5cl. Nu turpināšu ar koliņu, kad čalis, rādot uz glāzi, kurā nav ledus, saka: "Šajā ir mazāk!" Paskatos vēlreiz uz viņu un nojaušu, kuru priekšmetu šis jaunietis bastojis 8.klasē. 

Visādi šāda veida gadījumi nereti tiek pamatoti ar frāzi: "Es arī esmu strādājis par bārmeni." Labi, ka vairs nestrādā.

Viskaitinošākā "zinātāju" zorte, ar kuriem parasti arī ir vislielākie kašķi, ir tie, kas "zina", kādam apkalpošanas veidam konkrētajā vietā ir jābūt. Kad, uzmetot raižpilnu skatienu aiz kašķīgā klienta jau augošajai rindai, pastāstu, ka šajā bārā pie galdiņiem neapkalpojam, tad tik sākas. "Bet jums tas ir jādara!" "Atvainojiet, diemžēl nav vis. Šajā bārā strādājam pēc sistēmas, ka klients savu dzērienu pie bāra paņem pats, bārmenis tikmēr apkalpo pārējos klientus." "Nē, jums IR jāpienes pie galdiņa! Rīgā [Londonā un citās sapņu zemēs] tā notiek!" Atļaušos paskaidrot. Pirmkārt, te nav Londona. To, kas man ir jādara, es pārzinu labāk nekā Tu, un to nosaka nevis klients, bet darba devējs. Un, ja Tevi tas nepamierina, Tu nevis dodies uz  svešu vietu un ievies tajā savus noteikumus, bet dodies uz vietu, kura strādā ar Tev pieņemamu sistēmu. Tā dara pieklājīgi cilvēki. Otrkārt, te nav ne restorāns, ne bistro, ne kafejnīca, bet viesnīcas vestibila bārs, Ja mums būtu obligāti jāpienes dzērieni, mums tam būtu paredzēts atsevišķs cilvēks, kas to dara vai arī izstrādāta cita apkalpošanas sistēma. Pamatojums, ka man jau tāpat neesot, ko darīt, ir visai nestabils, jo, redzies - protams, ka brīdī, kad pie bāra vairs neviens negaida, es varētu aiznest Tavus dzērienus, lai Tev nebūtu sevi jāapgrūtina, nesot ko vairāk par četriem zelta gredzeniem un alusvēderu. Taču to redzēs arī cilvēki, kas sēž pie citiem galdiņiem un, loģiski, nākamreiz pieprasīs to pašu, un darīs to arī brīžos, kad man nebūs laika šādām ekstrām, jo jāpilda savi tiešie pienākumi, kas, savukārt, izsauks pretenzijas, jo "kāpēc tam galdiņam jūs pienesāt, bet mums ne?!" Tieši tāpēc visiem noteikumi vienādi, pieņem to. Protams, man ir sirds krūtīs, un, ja cilvēkam ir kustību traucējumi vai jebkādas citas grūtības savienojumā ar cieņpilnu attieksmi, es, protams, palīdzēšu, taču pārējos gadījumos - cieni tās vietas noteikumus, uz kuru esi atnācis, esi pateicīgs, ka Tev nekas nekaiš, un savu 0,3l aliņu aiznes pats.

Gadās arī apmeklētāji, kas apbrīnojami labi sakās pārzinām mūsu grāmatvedību. Tie ir tie, kas lien priekšā rindai ar (gandrīz) precīzu naudu, jo viņiem tikai ātri vajag vienu rumkolu (mohito, latte, vienlaga, katrā ziņā neko, kas ir ātri). Saņemot atteikumu, uzreiz prasība tiek pamatota ar to, ka ''nemaz čeku nevajag, lieciet melnajā kasē!'' Pirmkārt, man vienlaga, vai Tev to čeku vajag, tāpat būs, stāvi rindā. Otrkārt, "melnās grāmatvedības" piekopšana ir gana stiprs apvainojums, kam nepieciešami pierādījumi. "Visur tā dara," nederēs, pie tam, nav arī taisnība.  

Tāpatās arī tie, kas uzmetās par lielajiem draugiem, prasa, cik tad mēs te pelnam, sazvērnieciski stumj savas monētas, čukstot: "Tas tikai tev, es zinu, ka jums jādalās savā starpā. " "Paldies, bet tā nav." "Ir, ir, es saprotu, tu nevari teikt," (piemiedz). Klausies, Tu visticamāk pat nezini savas draudzenes krūštura izmēru, ko Tu vispār vari zināt par to, ko te dara ar dzeramnaudām.

Ik pa laikam gadās arī tirgus izpētes speciālisti, kuri, pasūtot tēju un izdzirdot cenu, izmet: "Mājās gan par velti var dzert!" Vai, pasūtot alu: "2,80?! "Maximā" aliņu var nopirkt par 86 centiem!" Tad beidz mums izelpot skābekli un ej mājās. Esi nomaldījies, draudziņ? Nekas, mums ir pilsētas karte, parādīšu, kur pa ceļam ir tuvākā Maxima.

Uzbāzīgākie no "grāmatvežiem" ir tie, kam vienkārši nav naudas. Tas vēl nebūtu nekas, daudziem mūsdienās nav, bet vismaz citiem pietiek pašcieņas paņemt ko lētāku vai vienkārši nevazāties pa bāriem. Taču ir, kas neprotās. Tad arī ir šitie: "Eu, nu nevar kādu atlaidīti!" vai (demonstrējot savas zināšanas uzņēmējdarbībā) "Jūs taču paši varat dzert par velti, vai ne? Kaut kādai darbinieku atlaidei jābūt! Davaj, iedod bišķi lētāk!" Pirmkārt, ja mēs te varētu dzert par velti, Tev vairs te nebūtu, ko dzert. Otrkārt, man nav darbinieku atlaide, un, treškārt, pat ja būtu - kādā sakarā, lai es vispār pat apsvērtu domu Tev viņu dot?! Ej, sēdi! Ak jā - dikti bieži kā arguments atlaižu došanai izskan: "Es pazīstu bārmeni!" Čali, te ir Liepāja. Visi pazīst bārmeni. 

Vēl, vismaz attiecībā tieši uz manis pārstāvēto uzņēmumu, bezmakasas dzērienu saņemšanai kā pamatojums tiek minēts (100% gadījumu kļūdains) fakts, ka "mēs pazīstam īpašnieku, mums ir sarunāts." Tas, ka Jūs vienreiz pirms diviem gadiem 25 minūtes deviņos no rīta vienlaicīgi dzērāt pie letes nenozīmē, ka pazīstat īpašnieku. Jā, es arī pazīstu, kur mans viskijs? Visticamāk viņš burkānu cenas Aizputes tirgū 2002. gadā atceras labāk nekā Jūs. Vispār jebkādu (parasti nepamatotu) pretenziju izteikšanas gadījumā diezgan apbrīnojama ir cilvēku prasība: "Es gribu runāt ar īpašnieku, piezvaniet Luijam!" Parasti tas notiek laikā no vieniem līdz pieciem no rīta, kašķējoties pretī darbiniekiem, jautājumā par to, kāpēc klients komā un ar putām uz lūpām netiek ielaists viesnīcā vai kādēļ netiek dota šotu paplāte, jo "vemj jau tikai mans draugs, es nē!" Šādu jautājumu risināšana nav nekas tik ārkārtējs, lai celtu no gultas uzņēmuma īpašnieku. Nāksies iztikt ar dusmīgajām bārmenēm, kuras patiesībā ir ļoti jaukas, tad, ja arī Tu esi jauks un spēj savākties.

Nobeigumā, rezumējot, varu teikt tikai tā - neviens uzņēmējs, kurš viesmīlības jomā nolēmis darboties ilgāk par vienu vasaru, nekrāps savus klientus, ja vēlēsies, lai tie pie viņa atgriežas. Ņemot vērā Latvijas, un īpaši Liepājas iedzīvotāju skaitu, kad cīņa notiek par katru klientu, reputācija ir īpaši svarīga. 

Mums sākumskolā bija tāds teiciens - ja nezini, tad nerunā!

Lai dzirkstī alus par pilnu cenu! Un saglabā čeku.

Bāra žults. Otrais gāziens.

"Tā ir Laura, un viņai ir savs blogs, kurā viņa raksta visādas jēlības."

Tā es tagad tieku iepazīstināta. Arī tāda slava tomēr ir slava.

Vispār jēlības ir viens no maniem mīļākajiem žanriem, kurā nu jau jūtos kā Tīna Tērnere minisvārkos. Tad nu turpināšu liet spainīšus savā jēlību dīķītī. Šīsdienas spainītī mūžīgā tēma - uzvedība pie bāra. Vai vienkārši - kā nebūt loham. Neizmeļams temats.

Bija tāds gadījums. Ai nē, ko niekus - simts tādi gadījumi. Lai nu kā, atnāk trīs draudzenītes uz bāru parunāties. Tēmas parastās - stulbas kolēģes, dēls nezina reizrēķinu, vakardienas koncertā solists baigi nodeva, vīrs gan jau otro nedēļu nedod, nu tādā garā. Vārdsakot, pienāk visas trīs pie letes, jau izlēmušas, ko pasūtīs, nostājas rindā, un pirmā no draudzenītēm saka: "Caffe latte, lūdzu!" Viss kārtībā, visas trīs dāmas gaida un vēro, kā ņemu pienu, leju, putoju līdz īstajai konsistencei, leju krūzītē, tad pagatavoju kafiju, leju klāt, visu nobeidzot ar glītu putu cepurīti un šokolādes skaidiņām, pēc dzēriena servēšanas uzreiz noskalojot un noliekot vietā instrumentus un aši noslaukot darba virsmu, jo, kā zināms, apkalpojošā sfērā visam jābūt glīti un atstāt aiz sevis šmuci nav vēlams pat uz īsu brīdi. Kamēr pirmā samaksājusi priecīga maisa savu puscukurpaku, vēl priecīgāka pagriežas otra un saka: "Man arī būs latte!" Aizdomīgi paskatos uz trešo dāmu. Šī neko, tikai skatās. Ok, ar vieglu nopūtiņu atkal velku no ledusskapja ārā pienu, putoju, leju, taisu, maisu, dekororēju, notīru, un salieku vietās. Kamēr otrā draudzenīte domā, ar kuru no savām četrām debetkartēm maksāt, pienāk tuvāk trešā un: "Man arī būs caffe latte." UN KO TU SKATĪJIES VISU ŠO LAIKU UN KLUSĒJI?! Lai gan krieviski runāju slikti, pēkšņi situācijas aprakstīšanai nāk prātā vārdi tikai šajā valodā. Neizslēdzu iespēju, ka šīs kundzītes, īpaši trešā, gatavojot pusdienas savai četru cilvēku ģimenei, vispirms nomizo un uzvāra piecus kartupeļus vīram, un kamēr šis iekārtojas pie galda, sāk mizot nākamos piecus dēlam un dara to ātri, jo meita taču arī gribēs ēst, tas nekas, ka arī kartupeļus. Nez, vai uzaicinot tās pašas draudzenes uz kafiju pie sevis mājās, arī tad organizācija notiek līmenī "Elīz, tava kafija ir gatava, tagad iešu uzvārīt arī tev, Sintij!" Starp citu, daži šāda tipa cilvēki mēdz arī izteikt piezīmes par lēnu apkalpošanu.

Lūk, līdzīgs piemērs. Atnāk uz bāru divi draugi, pastāvīgie klienti, by the way. Runīgākais no tiem pasūta pirmais: "Aldari pudelē, lūdzu!", iesakot to arī draugam. Mācoties no iepriekš aprakstītās situācijas, paskatos uz abiem un jautāju: "Būs divi ali?" "Nē, viens," atbild runīgais. Ok, aizeju līdz otrā bāra galā esošajam ledusskapim, izņemu alu, attaisu, blakus smuki nolieku arī glāzi, iesitu kasē, paņemu naudiņu un vēršos pie otra drauga, šis: "Man to pašu!" "Tātad tomēr divi pudeļali.." "Jā, bet mēs jau maksāsim atsevišķi." NU UN?! Mēs līdz tam vēl neesam tikuši! Kamēr dzērienu pasniegšana vēl ir procesā, tas nav svarīgi, manis pēc pa to laiku vari sasaukt kaut visu savu paģezdu, lai katrs samet pa desmit centiem un samaksā par tavu alu. Pasūti abiem uzreiz! Jo redzies, draudziņ - nav gluži tā, ka brīdī, kad es no ledusskapja izņemu ne tikai pudeli tev, bet arī tavam draugam, Swedbank no tava konta jau uzreiz sūc naudu par abiem. Toties manu enerģiju gan šitā pēršanās nosūc. Tā tu vari tik savu draudzeni sūtīt uz veikalu pēc katra prezervatīva atsevišķi. Tāpēc nākamreiz, kad dodies uz bāru, esi jauks un cienot apkalpojošo personālu, izmanto iespēju nekrist uz nerviem, īpaši, ja rindā aiz jums stāv vēl citi cilvēki. Un uzprasi draugam,vai viņš arī nevēlas Aldari pudelē. Vispār, cerams, ka nevēlas, bet tas jau cits stāsts.

Šis ir straujš laikmets, dārgie. Nevienam nav daudz laika, tāpēc to, kas ir, labāk pavadīsim jaukās sarunās nevis stāvot rindā pie bāra. Lai saprāts ar jums it visās jomās!

Pirmais stūmiens

Izdomāju, ka turpmāk būšu jauka. Redzēs, kas būs.

Kaut kā tā gadījās, ka nesen (ok, sen, vajadzēja drosmi) manās rokās nonāca nosūtījums pie tāda daktera, pie kāda nekad neesmu bijusi. Ne par vienu ārsta apmeklējumu paniku parasti neceļu, bet, kad ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu, ar skumju smaidu sakot „…diemžēl nāksies aiziet…”, mazliet saausījos, jo, redziet, parasti viss, kas beidzas ar –skopija, nesola nekādu makšķerēšanu kanālmalā. Tās skopijas pilno nosaukumu neminos, bet tautā procedūru mīļi dēvē par „kobras rīšanu”.

Tagad, jau laiciņu pēc apmeklējuma, es izdomāju būt jauka, vai ne, un padalīties iespaidos par piedzīvoto, lai tie, kam arī šāda laime kaut kad uzspīdēs pirmo reizi, varētu zināt, kā tad lietas notiek, jo patiesība ir tur iekšā. Šāda pastāstīšana ļoti palīdz, manā gadījumā gan tikai viens cilvēks mierīgi apstāstīja, ka „nu tu tur apgulies tā, tad viņi tev tur sāk, tad tev būs tā, a bet tu nekusties galvenais.” Visi pārējie, kam taujāju pēc viņu pieredzes (dažiem pat nebija pieredzes, bet bija viedoklis), atbildēja apmēram: „AK DIEVS, MAN TEVIS IR ŽĒL, TAS IR DRAUSMĪGS PROCESS, JŪTU LĪDZ, TURIES!” Paldies par iedvesmojošajiem vārdiem, mamm, draugi, kolēģi. Bez jums nekā.

Bet es esmu stipra sieviete un man, iespējams, ir stiprs kuņģis. Tad nu devos noskaidrot.

Agrs piektdienas rīts. Notikumam par godu uzvilku jauno zīda blūzi, jo nav jau ikdienišķs pasākums tomēr. Jau ienākot Liepājas reģionālajā slimnīcā, saprotu, ka vienatnē šeit neesmu bijusi nekad, un tagad nesaprotu, kur te jāpiesakās, visur tikai snikera automāti un vīrieši baseina čībās. Pēc īsa brīža manis uzrunātā sieviete norāda uz kārtas numuriņu saņemšanas aparātu. Bla, bla, blā, sagaidu rindu, piesakos, tante saka: „Dodieties pa kāpnēm uz otro stāvu uz māsu stacionāru.” Vēl pirms atradu kāpnes, izbrīnīta paspēju atrast savu vectēvu, līksmi sarunājoties vestibilā, nevis skatoties mājās seriālus. Paspēju aptaujāt vēl divus darbiniekus līdz atradu pat nevis to stacionāru, bet tikai kāpnes vien, jo prasme neredzēt to, kas ir acu priekšā, ir izkopta kopš bērnības, kā arī saņemt rājienu par laikā neuzvilktām bahilām (desmit metrus par vēlu).

Tagad sēžu koridorā, gaidu un domāju, aiz kurām bleķa durvīm ballīte notiks. Šo neziņu kliedēja pēc pāris minūtēm atskanējušās aizkapa skaņas aiz kādām no tām. Izklausījās pēc kunga gados, nu ap 60, kuram tai brīdī diez ko viegli neiet. Nezinu, kāpēc, bet tieši tajā brīdī man uznāca baigais smējiens. Turpinu klausīties. Iztēlojos, kā vecais onka lokās uz kušetes, gārdzienu skaņas cita par citu krāšņākas, līdz tās norimst pavisam. Pēc brīža paveras kabineta durvis un tad vairs tik smieklīgi nebija, jo „vecais onka” izrādījās apmēram 17 gadus jauna meitene. Sākot jau pārdomāt, kurš no Vaniš paveidiem izmazgā vēmekļu pēdas no zīda blūzēm, dodos iekšā.

Mani sagaida jauks dakteris un viņa vēl jaukākās medmāsiņas, kopumā trīs gab., nez, kamdēļ tik daudz, laikam lai savaldītu tos, kas spirinās. Pirmais jautājums: „Jūs te pirmo reizīti?” Apstiprinu, ka esmu pirmo reizīti.

Jautāju: „Jūs varētu, lūdzu, pastāstīt, kā tas būs, lai es varu sagatavoties?”

Lēnām pienāk dakteris, drūmi sakot: „Drausmīga procedūra, reti kurš pārcieš…”

Māsiņas: „He, he, dakteris joko!” Nenosmieties.

Tad man iepūš kaklā kaut kādas nejūtīguma zāles, liek apsēsties uz kušetes, tad atkal piecelties, tad atkal apgulties, jo visur jāpaklāj salvetes. Tiešām, salvetes ir visur, vienu iespiež arī tev pašam rokās. Spriežot pēc to daudzuma, šķiet, viņi gaida, ka es izvemšu Ziemassvētku vakara cienastu vēl no 2012. gada. Apņēmusies būt jauka un galvenais klusa paciente, apguļos, man pastāsta, lai guļu mierīgi, ieliek iemuti un saprotu, ka show must go on. Pēkšņi paceļu pirkstu, dodot zīmi, ka man ir vēl viens jautājums. Tiek izņemts iemutis un es izšauju: „Es nenosmakšu?” Jānoskaidro, tīri drošības labad. Nē, izrādās.

Nu ko. Ārsts paņem „kobru” un ieliek to mutē, kamēr māsiņas, mani aplenkušas, uzmanīgi skatās, vai nesākšu histērijā spirināties. Sākas stumšana. Protams, reakcija ir uzreiz. Manā mutē parasti nekas izteikti garāks par pirmās šķiras banāniem nenokļūst, tāpēc baigais komforts nav. Dakteris tik stumj un stumj, tad apstājas. Jau sapriecājos, bet šis saka „Stumjam vēl.” Iztēlē uzplaiksnī vecvecāku dārza šļūtene. Uz divām sekundēm paliek sevis žēl. Pēc maniem aprēķiniem, līdzībās runājot, ja no manas mutes līdz kuņģim ir kā no Liepājas līdz Kuldīgai, tad viņi ir tikuši līdz Maskavai. Nesaprotu, kur tas viss satilpst, bet tad sajūtu smagumu vēderā. Pametu acis uz dakteri, kurš kopā ar medmāsu blakus „kobrai” vēl velk kaut kādas troses, satraucos, kas tad nu, ka pilnīgi pa diviem jāņemas, vai man barības vads pa šauru, vai kā. Beidzot beidzas bezgalīgā stumšana, un es attopos, mierīgi guļot, un bez kuņģa spazmām. Oāzīte. Pēc tam sajūtu kņudienu kuņģī, un sākas ārā vilkšanas process. Ātrais brauciens no Maskavas atpakaļ uz Liepāju, pa vidu tik viens rīstījiens un cauri ir. Kā pati jutu, procedūras laikā no manis nekas vairāk kā gaiss un beigās vēl viens spļāviens salvetē no rūgtās anestēzijas tā arī neiznāca. Gandrīz vai žēl, lieki salvešu kušķi tagad jāmet laukā. Arī gārdzienu simfonijas izpalika, kopumā man šķiet, ka es biju ļoti jauka paciente. Pasakos par „pakalpojumu” un pošos uz izeju. Dakteris vēl pajautā: „Nu ko, iepatikās?” Jā, vai ziniet, iekļaušu savu kāzu atrakciju sarakstā.

Varbūt man paveicās, bet vispār varu teikt, ka tik briesmīgi, kā visi te biedēja, nemaz nav. Procedūra ilgst kopumā varbūt minūtes desmit vai mazāk, un pēc statistikas datiem ir daudz izdzīvojušo. Arī solītā kakla kņudēšana vēl turpmākās divas dienas izpalika. Starp citu, paziņa stāstīja, ka citās slimnīcās ārsti mēdz baidīt savus pacientus, sakot, ja daudz kustēsies, var dabūt ar elektrību. Tā ka easy game.

Lai laba veselība, dārgie!