Pubertāte un internets.

Daudz laimes februārī!

Vēljoprojām viļņojoties uz Ziemassvētku nots, kā arī apjaušot tuvojošos Valentīndienu (par kuru publiski smīkņāju, bet paslepus meklēju trauku peldošajām svecēm), šoreiz nolēmu savu nenoturīgo uzmanību pievērst tiem, kurus neviens nesaprot un nemīl, proti, pubertātes skartajiem.

Līdz šim uzskatīju, ka laikā no maniem 16 līdz brīdim, kad maniem bērniem būs tikpat, mana vienīgā saskare ar padsmitniekiem būs, kad es tiem likšu novākt kājas no galda un tīties ārā no Fire Bāra ar visām savām saulespuķu sēklām, lai viens ar otru, blakus sēžot, čato kaut kur citur. Bet re kā, pirms neilga laika, klejojot pa visām četrām iemīļotajām interneta adresēm, gadījās ieklejot jautājumu un atbilžu vietnē ask.fm, kas pēc uzmanības kāro indivīdu apmierināšanas dēļ laikam ir populāra tieši pusaudžu vidū. Vairāk papētīju tieši meiteņu profilus, viņas, dabīgi, dod no sevis ārā vairāk.

Pirmais, kas iekrīt acīs, ir gandrīz nesaprotamā valoda, kādā šie bērni sazinās. Džīzas, es pat pālī rakstu labāk. Uz aprautām suņa rejām līdzīgiem jautājumiem, kuros saprotu tikai katru piekto vārdu no astoņiem, pat tiek dotas ārkārtīgi izsmeļošas atbildes, iespējams, latviešu valodā. Lai uzturētu tēlu "man viss pofig un krutums man iedzimts", notiek  nemitīgā mētāšanās ar vidējiem pirkstiem audio, video, gif un rakstiskā veidā, visādos veidos iepinot populāro frāzi Middle fingers up if you don't give a fuck. To, ka tomēr nav vienalga, nodod (anonīmi, protams) jautājuma vietā ierakstītais "Pirmajiem trim garš kompliments". Kas ir tie pirmie un kā tos atlasa, nezinu, bet komplimentu garumam laikam ir jāiekļaujas kaut kādos standartos. Piemēram: "Jauka metene, ar smieklīgiem jokiem un smuku pakaļu." Sasodīts, neder, par īsu. Jāpiedomā kaut kas klāt, citādi šī neielaikos bildi.

Tā kā mani nekad nav diži mocījušas slāpes pēc jaunākās informācijas par aktualitātēm, un pa lielam sekoju līdzi tikai savam menstruālajam ciklam un DEPO darba laikam, iespējams, tieši tādēļ kaut kur informācijas gūzmās esmu palaidusi garām vairākus svarīgus terminus un radošus saīsinājumus, kurus tad nu jau minētajā āskā atrodu plašā spektrā. Mans stilīgais žurnālistu draudziņš Reinis reiz man skaidroja šo vārdu nozīmi, bet ko nu omai internetu mācīsi - tā arī līdz galam viņa skaidrojumu neizpratu. Palasoties tālāk, parādās, ka meitenes mēdz saukt par swagerītēm, un, likās, šī apzīmējuma statuss līdzinās vārdam maita - principā negatīvs vārds, bet visas tādas grib būt, tās, kurām nesanāk, nosoda īstās swagerītes, apvainojot tās resnumā vai smadzeņu trūkumā. Tāds mazs sabiedrības modelis.
Par tematiku. Ko tur liegties, pārsvarā sekss, protams. Un viss, kas saistīts ar tikšanu vai netikšanu pie tā, sākot ar pārāk mazām krūtīm un neīstā lieluma OBEY cepuri līdz lepnam un publiskam apstiprinājumam baumām, ka tev ir bijis un tu jau visu zini. Lai labāk ilustrētu savu domu, lielāko "lietpratēju" profilos figurē internetā rasti attēli ar meitenēm apakšveļā un puišiem toplesā. Veiksmīgākie publicē paši savas bildes, demonstrējot savu daudzpārdzīvojušo trīs nedēļu mīlestību. Būšana kopā pusgadu jau līdzinās sudrabkāzu līmenim, jo atkauties no citām uzmācīgajām swagerēm nav nieka lieta.

Tālāk nāk pats labākais - dižošanās ar savu neķītro prātu un neapturamo perversumu. Te nu jāpasmaida. Dārgo swagerēn, visticamāk perversākais, ko tu savos 14 gados spētu izdarīt, ir, diskotēkā salaižot, izmantot mēli. Tikai nesaki mammai.
Padomu došana āskā iet uz pilnu klapi. Te nu pērle:

Vai tu vari pateikt, vai ielikt bildes, kāds meitenēm ir normāls dibens. an ir 15, un man liekas, ka viņš ir diezgan uz āru izsliets un paliels, dažreiz negribās staigāt ar apspīlēties džinsiem..:( Vai puišus vsp tāds piesaista? ..

Kamēr veselības mācības un latviešu valodas skolotājas, šo lasot, ķer pie krūtīm, jautājuma adresāte drudžaini meklē (vai uzņem) attēlu ar puišus piesaistošu dibenu īstajā lielumā, lai glābtu kādai mātes meitai sociālo dzīvi. Ik pa laikam meitenēm tiek arī uzdots jautājums, ko viņas uzskata par īstu vīrieti (pārsvarā tiek domāti no 1997. - 2000. gadam dzimušie vīrieši). Te nu nāk ārā viss Dievietei.lv arsenāls savienojumā ar Koelju un Cosmopolitan, kā arī elementārām uzvedības normām.

Nevar jau kritizēt, paši esam to sviestu galvā un ķermenī izdzīvojuši. Gribētos teikt, ka, "mums tā nebija" un bija varbūt pat labāk, bet lietas mainās un ar katru paaudzi jo straujāk. Pati uzaugu laikā, kad reģistrēšanās sociālajos tīklos tikai sāka aizvietot kariņu spēlēšanu pagalmā. Tomēr, papētot un palasot vairāk, secinājums ir viens: puberitāte un internets ir tās divas lietas, kas jātur pēc iespējas tālāk viena no otras.

Nu ko, swageri un swagerītes, runā, ka manā pilsētā šovakar GACHO koncerts. Tiem, kam mamma un apsargi ļauj - lai izdevies vakars! Neaizmirstiet dokumentus un nobeigumā vēlēlējums vienkāršs.

Audziet.

Cūkgaļas fileja stresa marinādē

Sorry guys, iesprūdu garāžā.

Šodien jūtos kā tai dziesmā - novīta rozes, novīta neļķes... un mana seja pēc naktsmaiņām. Lai gan fiziskais stāvoklis brēc pēc atkārtotas apgulšanās, tomēr verbālā enerģija kūsin kūsā, tāpēc droši piesēdiet.

Tā nu iegrozījies, ka kopš olu svētkiem nav sanācis saorganizēt pasēdēšanu te, garāžā, pat ne uz īsu mirkli, lai parunātos  kaut vai par olām, riekstiem vai citiem produktiem, tomēr priecē, ka šoreiz savai neviesmīlībai nav jāizgudro attaisnojumi par piepildītu kultūras un sabiedrisko dzīvi, trijiem darbiem un saspringtiem treniņiem galda futbolā, slēpjot faktu, ka patiesais iemesls ir vienkārši slinkums uzrakstīt ko garāku par paroli facebookā. Redziet, šoreiz patiešām dzīve uzņēmusi apgriezienus, un pēdējie septiņi mēneši manā dzīvītē bijuši jauku pārmaiņu pilni. Viena no tām - ak, saldā dzīve - ir iekortelēšanās uz siltā mūrīša ar nosaukumu "Otrā pusīte". Un tieši tā mani novedusi pie jomas, kurai tad nu veltīti mani šīsdienas prātuļojumi. Pirms neesat atmetuši tālāku lasīšanu, varu nomierināt - šis nebūs par taureņiem vēderā un taimlainā, divu dvēseļu saplūšanu vai saldkaislajiem skatieniem, vērojot otro pusīti skujamies. Drīzāk par skaudrās ikdienas ērkšķiem, paplašinot savu redzesloku un prasmju sarakstu.

Neviens nav iedeāls, pat es ne, un pēc vairāku gadu analīzes ir noskaidrojušās tās jomas, kurās jūtos kā prostiutūta bērnu dārzā. Galvenajos vilcienos izkristalizējies, ka tās ir  tehnoloģijas, par kurām jau reiz stāstīju, svešvalodas un šīsdienas varone - kulinārija.

Es nekad neesmu bijusi veģetāriete, neskatos kautu govju video, kā arī cenšos nedomāt par to, ko domā vistas būros, tomēr gatavošanas prasmju trūkums ir iemācījis visnotaļ ērti dzīvot, iztiekot no tā, kas neprasa obligātu termisku apstrādi, un produktiem, kuru gatavošanā kaut ko nošaut greizi ir minimāla iespēja. Esmu iemācījusies visu ko izvārīt, sablenderēt, samaisīt salātos, un, galu galā, protu gatavot lieliskas sviestmaizes, bet absolūti neorientējos gaļas un zivju ēdienos, zupās, novārījumos, sautējumos un citos vēdera priekos, kā arī recepšu lasīšana līdzinās televizora sastellēšanai. Kulināri apdāvinātā draudzene Agate (kas, starp citu, pašlaik meklē dzīvokli ar labiekārtotu virtuvi) droši vien jau ir pieradusi, ka kopējās vakariņu gatavošanas  reizēs es 45 minūtes griežu kubiciņos desu. Lai nu kā, šādi es vadīju savas dienas, līdz jau minētā mūrīša atrašanai, kas man atgādināja jau kaut kur dzirdētu, bet līdz šim ignorētu faktu - vīrietim vajag gaļu. Un tur nestrādā nekāda apmānīšana ar sātīgiem sieriem un pilngraudu produktiem, ir vienkārši gaļa un viss.

Savā mūžā esmu izcepusi piecas kūkas un trīs keksus, pie tam vienādus, bet nevienu karbonādi, tāpēc man kā cilvēkam, kas par gana labu atzīst makaronus ar sieru un uzskata, ka ar majonēzi var glābt kaut vai neizdevušos medus kūku, šis ir gana stresains laiks, jo ne tikai gatavošana, bet arī darījumi pie gaļas vitrīnām man sagādā problēmas. Tas ir kā pazust mežā. Protams, iniciatīvu pagatavot kaut ko no gaļas uzņemas draugs. Nereti pēcpusdienā saņemu zvanu ar lūgumu paķert veikalā kaut ko vakariņām, un tad sākas produktu uzskaitīšana: "Nu paņem kartupeļus, kādus divus burkānus, noteikti vajag arī tomātus un krējumu, ā, un vēl...(lūdzu, lūdzu, saki, ka gribi čipsus vai šokolādi)...kādu puskilogramu cūkgaļas kakla karbonādes (damn it)." Jaušot problēmas, cierēju uz Rimi, savācos visu, kas nepieciešams, sāpīgāko atstājot beigām. Brīdī, kad vairs nav iespējams izvairīties, saņemos un pieeju pie vitrīnas. Sasodīts. Nav cūkas. Neredzu. Pilns ar visādiem eksotiskiem dzīvniekiem, kā trušiem, tītariem un cāļiem, bet nav cūka. Un nevienam nav fileja. Re, apakašā ir broileri. Kas, pie joda, ir broileri?! Iedomājos par santehniku, bet tad atceros tādu vārdu no Elvi reklāmām, bet nekad neesmu pievērsusi uzmanību, uzskatot, ka ar mani jau nekas tāds nekad nenotiks. Sāk uznākt besis un depresīvas domas par savu neiespējamo mājsaimnieces nākotni. Piezvanu draugam un pēc iespējas līksmākā tonī piedāvāju, ka "varbūt mēs varētu uzcept pankūkas?" Garām. Beidzot mana tālredzīgā acs saskata cūkas vārdu savienojumā ar fileju un, lepni izstāvot rindu, dodos atrādīt pirkumus. "Kāpēc tu nopirki šķēlēs?!" nebija gluži tas, ko biju gaidījusi dzirdēt. Uzzināju, ka mums vajadzētu nopirkt arī gaļas āmuru. Lai nu kā, paēdām brīnišķīgas Bībeles biezuma karbonādes, lai pēcāk dotos iebaudīt pāris skrūves un viskijkolas, kuras, starp citu, es gatavoju krietni labāk par jebkurām kotletēm. Taču esmu gatava mācīties, ko arvien biežāk nākas darīt, gan drīz nonākšu arī līdz zivīm un trīskārtu desertiem. Un tad uzaicināšu pusdienās. Ar "Linex" saldajā.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu ēd makaronus. 

Čau.

Par bērniem. Par viņiem vien.

Kā lai māca saviem bērniem

Mīlestības saites siet

Ja, noaugusi melniem kvēpiem

Apkārt nežēlība zied

Kā lai māca saviem bērniem

Mīlēt citu un citādam būt

Ja par ļaužu aizstāvētiem

Citādajiem grūti kļūt

Kā lai māca saviem bērniem

Pie savas gribas tikt ar vārdu

Ja panākt vairāk vēl par vārdiem

Var akmens mests uz kādu

Kā lai māca saviem bērniem

Smelt no dzīves katru dien’

Netapt saldi vilinātiem

Bet iet uz priekšu, uz priekšu vien...

                                                            /L.D./

Dzeršana ir kā Candy Crush

Labrītiņ, labrītiņ, kam rītiņš, kam ne.

Ir klāt pavasarīts, rociņās staigājamais laiks, kad, gatavojoties vasarai, puiši sāk cilāt svarus, bet meitenes sāk tos mest nost. Man šis laiks šogad gadījies tāds īpaši iedvesmojošs, pārsvarā uz lietām ar smagu praktiskuma trūkumu, bet, ka es saku, tas viss varētu aiziet. Bet, runājot par iedvesmu, tā man bieži rodas, vērojot apkārt esošo sabiedrību, kas, pateicoties darbam vietējā zelta bārā, pagadījusies īpaši...nu jā, iedvesmojoša. Lai nu kā, jau labu laiku vērojot jūs pa piektdienu un sestdienu naktīm, arī pašai pa reizei paslidinot kāju, netīši izveidojusies daiļumdaiļa metafora, proti - dzeršana ir kā vietnē facebook.com tik populārā konfekšu sarindošanas un izpakošanas spēle Candy Crush.

Pirmkārt jau, Candy Crush aizrauj. Dzeršana tāpat. Pēc ceturtā līmeņa iziešanas gribas vēl, stipri līdzīgi ir arī ar ceturtajām rumkolām. Jau uzmetot skatu bāra krāsainajām pudelēm, iekšējā balss čukst: "Clear all the jellies...". Paskaties! Krāsiņas, gaismiņas - nu kā tu teiksi nē?

Kā nākamos noteikti nevar neminēt tos regulāros lūgumus. Kad, spēlējot Candy Crush, beidzas tavas piecas dzīvībiņas, ko dara vidusmēra spēlētājs? Prasa tās draugiem, kuri, protams, sajūsmā dīdās par katru iesūtīto requestu. Tāpat arī bārā. Iedomājies - tu aizej uz ballīti ar, nu, teiksim, 20 eiro. Padzeries, pačāpstini, atkal padzeries, pusi vēl izlej pa leti, un naudiņas vairs nav. Protams, pastāv variants iet mājās un piekrāt naudu nākamajai ballītei, bet priekš kam, ja var taču uzprasīt draugam, lai aizdod! Vai izmaksā! Vai vēl labāk - šito es vispār mīlu - dīkt bārmenim atlaides. Pie šīs pašas sadaļas nāk visiem tik tīkamie ielūgumi spēlēt šo vai citu spēli. "Tas un tas ivited you to play Candy Crush Saga", "A šis invited you to play Drink All Night Saga". Un tu, cilvēks, gribi mierīgi piektdienas vakarā pasēdēt mājās un pamazagāt traukus, bet tavs draugs nerimdināmi aicina ballēties. Un tu vienreiz noignorē un saki nē, bet draugs taču zina, ka viss jau vēl nav zaudēts, varbūt pēc divpadsmitā uzaicinājuma tu pārdomāsi.

Esmu dzirdējusi, ka ir dāmas, kurām viens no iemesliem Candy Crush spēlēšanai ir tā jutekliskā vīrieša balss fonā. Te jau mēs pieskaramies kaut kādiem dziļākiem instinktiem. Arī manai ausij šī balss ir kā kaķa murrāšana, bet jūs tikai iedomājaties šo efektu uz sievietēm pēc pāris veiksmīgi pievarētiem kokteilīšiem, sēžot pie bāra ar jauno pielūdzēju, kurš, protams, vēlas tikai parunāties. Pēc katra kokteiļa malka sievietes ausī iečuktsētais "Sweet..." "Tasty..." un "Mmmm....delicious!" ir solis tuvāk jaukai sarunai par mākslu un mūziku viesnīcas numuriņā.

Taču galvenokārt līdzība meklējama zudumos, tikai, ja vienā gadījumā tās ir konfektes, tad otrā tās jau ir smadzeņu šūnas. Apmēram tā - sakrāj trīs kokteilīšus, un nobrūk daļa smadzeņu. Sakrāj četrus, pazūd jau lielāks smadzeņu apgabals. Sakrāj piecus, un tu jau aizmirsti savas draudzenes vārdu. Ja tu vēl sāc tur kaut ko krustot un maisīt, vari jau atteikties cerēt kādreiz kļūt par inženieri vai astrofiziķi. Un tad, pie noteikta alkohola līmeņa, nāk Sugar Crush...un tā jau ir koma.

Nu ko draudziņi, lai jums izdevies sestdienas vakars un atcerieties - spēlējiet atbildīgi, izvērtējot savas iespējas nekrist uz nerviem.

Kura poga jāspiež?

Esiet sveicināti, draudziņi!

Ja uzmet skatu vēsturītei, esmu šeit diezgan ilgi klusējusi, kas varētu būt dīvaini, jo klusēšana nav tas process, ko piekopju ikdienā. Tomēr tas skaidrojams ar to, ka pa šo pusotru mēnesi ir noticis tik daudz, ka laika uzrakstīt ko garāku par ziņu "Es kavēšu" diemžēl nav sanācis. Bišķiņ sajūta, ka šī ieraksta dēļ šovakar taps vēl viena tāda īsziņa.

Lai nu kā, man šodien dikti gribējās pastāstīt par savu attīstību konkrētā jomā, proti, manu gauso virzību tuvāk 21.gadsimtam. Lielākajai daļai indivīdu no paaudzes, kuru pārstāvu es, šajā jomā problēmu nav, viss, ko mūsdienu jaunietim vajag, ir paēst un par to ietvītot. Tas tā, īsos vilcienos. Protams, ir arī izņēmumi, kas savu laiku un akumulatoru 21.gadsimta tehnoloģiju priekos velta saturīgākām aktivitātēm, tomēr kopumā viedo ierīču glaudīšana mūsdienās iet vaļā uz vella paraušanu. Par to runājot, taisni žēl to puišu, kuri noteikti izjūt zināmu stresu, kad blakus sēž draudzene, bet rokās puisim planšete, kuras ekrāns nereti ir platāks par tās pašas meitenes pēcpusi, un tad nu nezin, ko nu pirmo paglāstīt.

Lai ļautu apjaust situācijas dramatismu, pastāstīšu, kā tad man ar tehnoloģijām iet. Īsumā sakot - es neesmu tehniska meitene. Vispār. Atceros laiku, kad dators vēl nebija sastopams katrā mājā un ofisā, kad es, pateicoties draudzenei, lieliski zināju, kā izmantot 1188 čatu, bet man nebija ne jausmas, kā atver internetu, jo to brīdi es vienmēr nokavēju. Pagāja pāris gadu, un es reģistrējos draugiem.lv. Vēl pēc pāris gadiem es pārstāju zvanīt savai radiniecei ikreiz, kad vēlējos izveidot šajā portālā kādu galeriju. Tam visam pa vidu parādījās arī tik ļoti laiku ietaupošais atklājums par Copy/Paste, kuram mana māte vēl joprojām līdz galam neuzticas, tādēļ, veicot maksājumus internetā, konta numuru pārraksta ar roku, jo "dators taču var kaut ko sajaukt, tā ir tikai ierīce!".

Bet tā ir kaunpilna pagātne. 2013. gads manā mūžā iezīmējās ar tehnoloģisko nevainību zaudēšanu ik pēc mirkļa. Jau tikts līdz 2. kursam universitātē, kad es piekāpos akadēmiskajai etiķetei un tiku pie savas vārds.uzvārds@gmail.com kombinācijas. Un arī tikai tāpēc, lai varētu izveidot šo blogu, kas arī bija akadēmiska prasība, bet es nesūdzos, man patīk. Protams, būtu varējusi izmantot citas blogu platformas, bet neesiet pārsteigti - es tādas nezināju.

Un tad nu uz gada beigām es beidzu spirināties pretī šim laikmetam, atļaujoties palaist sevi plašāk pasaulē, un reģistrējos facebook.com. Jau vairākus mēnešus pirms tam mani vajāja sajūta, ka kaut kas tiek palaists garām. Izrādās, tie ir kādi 70% no apkārt notiekošā. Tā nu es pametu mežu un atklāju, cik daudz līdz šim noticis ne tikai pasaulē, bet arī tepat, blakus ēkā. Labi, varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet daudz jauna, par ko papriecāties, bija aumaļām. Atceros, kā pirmajā vakarā pēc profila izveides uzreiz sāku palēnām vākt kopā draugu un paziņu loku, kas pēkšņi izrādījās krietni vien lielāks nekā es uz saviem pirkstiem varu saskaitīt. Kā pirmo, ko uzaicināt ar sevi padraudzēties ne tikai pusdienas ēdot un muļķības darot, bet arī virtuāli, izvēlējos draudzeni Agati, kas, lai arī par manu tehnisko dotību trūkumu ir tikpat labi informēta kā pārējie draugi, par to skaļāk pasmejas tikai reizēm. Tas nekas, ka uzaicinājuma vietā es viņai netīšām aizsūtīju vēstuli, beigās arī viņa ir manu draugu lokā. Tā nu es trīs stundas noņēmusies, alkaini cenšoties apgūt visu, kas vēl nebija redzēts un lasīts, sapratu, ka šodienai pietiks, ir jau vēls, jāiziet no facebooka un jāiet gulēt. Nu jā. Izlogoties...pieņemu, ka tāda poga pastāv. Kā saka - pirms kaut kur lien, padomā, kā tiksi laukā. Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradās arī "Log Out", un diena varēja beigties uz produktīvas nots. Turpmākajās pāris nedēļās Agate saņēma dažus zvanus no manis ar tādiem jautājumiem kā "ja es šito nospiedīšu, kur tas parādīsies", "kāpēc tu redzi tās bildes, bet es ne" un "kā te, vells ar ārā, var foto pievienot?!".

Pēc nepilna mēneša, kad pēc vairāk kā desmit gadu ilgušas uzticības Nokia telefoniem ar pavisam reālām trīsdimensionālām pogām un lomika izturību, pēc vairākām konsultācijām ar veikala pārdevēju, ar profesionālu ķērienu izvedot to no pacietības, es spēru līdz šim beidzamo tehnoloģiski progresīvo soli savā studenta mūžā un nopirku jaunu telefonu. Modeļa nosaukumā kaut kas saistīts ar galaktikām. Pats pirkšanas process jau mazliet iedragāja manu mantotās viszinošās ģenialitātes tēlu. Uz veikalu dokumentācijas un papīru nokārtošanas labad bija nepieciešams iet kopā ar savu māti, kas jau no paša sākuma manī raisīja bažas. Tās apstiprinājās, kad līguma slēgšanas procesā viņa pārdevējai pilnā nopietnībā vaicāja: "Sakiet, lūdzu, kā te viss notiek - šim telefonam taču tie brīvie interneti arī ir, vai ne?" Ar pēkšņi uzplūdušu nevaldāmu interesi pagriežos pret vitrīnām un sāku pētīt pensionāriem paredzētos piedāvājumus. Jā, laikam ābols no ābeles tālu nekrīt. Pēc pāris stundām, kad jau biju mājās un domāju par turpmākajā nedēļā ieplānotajām muļķībām, saņēmu pirmo ienākošo zvanu. Vai man dieniņ, kāds par mani interesējas. Tad nu, pie reizes uzzinot, kā skan mana zvana melodija, pāris sekundes papriecājos un iebakstu jūtīgajā ekrānā. Nekas jauns nenotiek, telefons zvana kā zvanījis. Spiežu vēlreiz. Nekā. Sasodīts. Tā nu es sēžu un jūtos pagalam muļķīgi, turot rokās telefonu, kas nepārprotami zvana un zvana tieši man, bet es tikai bezpalīdzīgi skatos uz to. Beidzot paveras kaut kāda atvere manā prātā, un es noslidinu pirkstu pār ekrānu. Beidzot. "Čau, mamm! Kaut kas svarīgs?" "Nē, es tikai tāpat, gribēju zināt, kā tev iet. Ko tu tik ilgi necel?" "Es biju aizņemta."

Jaunais pirkums akurāt sakrīt ar laiku, kad bija pagājuši trīs mēneši, kopš uzzināju vārda "aplikācija" nozīmi. Jau pirmajā dienā ar jauniegūto pirkumu sapratu, ka laikam tomēr par tām aplikācijām viss līdz galam nav skaidrs. Vakarā, pēc iepirkšanās, sanākot kopā ar draugiem "Darbnīcā", pat nepaspēju līdz galam pateikt, ko es gribu, kad viss jau tika ieviests. Facebook aplikācija, draugiem.lv, Twitter, WhatsApp..."Viņai noteikti vajadzēs arī lukturīti, kas zin, kad gadīsies pazust tumsā." "Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst arī par Euro kalkulatoru - tu taču strādā tirdzniecībā!" Lūdzu, draugi, darbojieties un neliecieties traucēti. Visu ceremoniju noslēdz Reinis ar svinīgu pirmo selfiju.

Ir sācies jauns gads, un man ir sajūta, ka ar 2013. gadā piedzīvoto mani tehnoloģiskie prieki nebeigsies. Pēc apmācībām IT pamatos, man sāk arvien vairāk šķist, ka uzrakstīt studiju darbu ir vieglāk nekā to pareizi noformatēt, bet esmu gatava kādam par to samaksāt, jo nervu zāles droši vien maksātu vairāk. Tomēr es jūtu izaugsmi šajā jomā, sāku aptvert, kā darbojas Wi-Fi, kā arī kamēr citi Ziemassvētkos no draugiem saņem saldumus, mīļlietiņas vai citus sīkumus, man Agatīte, ar viltīgu smīnu svētkos uzdāvināja atmiņas karti.

Lai izaugsmes bagāts Jaunais Gads!

Modes bezjēdzības TOP3

Labs vakars! Tas nav sveiciens, tas ir konstatējums.

Pēdējās pāris nedēļas man ticis oficiāli noformēts prieks baudīt atvaļinājumu, tāpēc tā vietā, lai apmierinātu jūsu nerimstošo ēstgribu, kas ik dienas uzjundī no jauna, savu brīvo laiku veltīju pati savas ēstgribas, kas uzjundī ik pēc pusotras stundas, aprūpēšanai. Tomēr mans redzesloks, protams, ir plašāks par deserta vietiņas atrašanu rumpītī, tāpēc atvaļinājuma laiku pacentos izmantot arī citām izpriecām. Esmu pieticīga meitene, tāpēc nedevos uz Malaiziju vai Venecuēlu, bet izvēlējos sirdij tuvāko Liepāju. Un nevaru sūdzēties - jūtos atpūtusies arī bez vietējo iezemiešu cilšu grebtiem bambusa kokteiļu salmiņiem un tualetes papīra ar vīnogu kauliņu ekstraktu un marakujas aromātu.

Sievišķīgu untumu dēļ pa šo laiku sanācis piestaigāt arī vienā otrā apģērbu veikalā. Izskatot kopējo piedāvājumu, secinu, ka labā garastāvoklī neesmu izvēlīga, kā arī "man nav, ko vilkt" problēma ir atrisināma uz tikpat ilgu laiku kā jau minētā ēstgriba. Tomēr šoreiz pievērsīšos tiem modes pasaules radītajiem produktiem, no kuriem, manā skatījumā, ir tikpat liela jēga, kā no atlaidēm bārā 2003. gadā dzimušajiem. Ņemot vērā palielai sabiedrības daļai raksturīgo nevēlēšanos lasīt neko garāku par norādēm uz labierīcībām, tad šoreiz aprobežošos tikai ar TOP3 uzskaitījumu.

Trešo vietu ieguvušais apģērba gabals šajā sarakstā, tiesa, ir gana funkcionāls, bet, attiecībā uz paskatu, ievelk dziļos mīnusos. Balti legingi, mīļie. Ja ir kaut kas briesmīgāks, tad tie ir zelta un sudrabkrāsas legingi, bet cēlmetālus neaiztiksim. Tātad, balti legingi. Lai Dieviņš nogrābstās pār tām aizgrauztu cīsiņu formas kājām, tērptām baltajā triko, jo neviens cits, visticamāk, pār tām arī negrābstīsies. Sen zināmais optiskais likums māca, ka tumšās krāsas sašaurina, gaišās apjomu palielina. Tas attiecas gan uz interjeru, gan auto virsbūvi, gan arī uz ekstremitātēm. Acis dedzinošo efektu vēl vairāk papildina novērotais fakts, ka nereti gaišās bikšeles izvēlas tās daiļā dzimuma pārstāves, kurām tos daiļumus daba nav žēlojusi. Stipri līdzīgi ir ar baltajām zeķbiksēm, kuras es akceptēju tikai divos gadījumos - ja esi medmāsiņa (ārpus slimnīcas. Par tām māsiņām es runāju), vai arī 5 gadu vecumā bērnudārza Ziemassvētku uzvedumā. Punkts.

Kā otro vietu bezjēdzības sarakstā ieņem kāds konkrēts mēteļa piegriezuma veids, kas īpaši attiecas uz piedurknēm. Sakiet, dārgās dāmas, kādi ir jūsu motīvi, iegādājoties mēteli ar piedurknēm 3/4 garumā? Esmu redzējusi, ka nožuļīto audumu aizstāj ar cimdiem līdz elkoņiem, bet nestāstiet, ka, mērenajā joslā dzīvojot, tā ir siltāk. Tas ir tāpat kā valkāt zābakus ar vaļēju purngalu, sak', uzvilks zeķi, būs labi. Var jau būt, ka es ar savu smagnējo domāšanu neievēroju izsmalcināto graciozitāti, kas plūst no šī elegantā mēteļa fasona (īsajām) piedurknēm, tomēr šajā jautājumā pastāvu uz galējību viedokli - ja tev ir vēsi, uzvelc normālu mēteli, ja silti, ģērb nost. Citādi nākamreiz, kad man pavasarīgās dienās džinsos paliks sutīgi, nogriezīšu to galus līdz trīs ceturtdaļu garumam, pievelkot klāt ar pērlēm ziedu rakstos izšūtas zīda zeķes līdz celim. Eleganti.

Palēnām nozākājot modes industriju, esam nonākuši līdz topa pirmajai vietai, kurā gozējas produkts, ar kuru pat izlietu kafiju nesaslaucīsi. Tas, manuprāt, vispār nav derīgs nekam, ekstremālos gadījumos varbūt tikai zobu diega veidā, ja to sadala pa sastāvdaļām. Te nu tās ir - miesas krāsas tīkliņzeķbikses. Iemesli, lai tās kāds vispār iegādātos, man ir tikpat neskaidri, kā budistiem jautājums par vienas rokas plaukšķināšanu. Man patīk tīkliņzeķbikses, tām ir savs šarms attiecīgās situācijās, un vēl vairāk ārpus tām, bet ar noteikumu, ka tās var redzēt. Miesas krāsa ir slavena ar to, ka tā ir miesas krāsā, respektīvi, neredzama. That's the point. Šādā krāsā ražotā apakšveļa ir ar nolūku tai palikt neredzamai, tāpat ar plānajām zeķbiksēm un dzirdes aparātiem. Bet tīkliņš uz kājas gaiši brūnā krāsā ir vienkārši bezjēdzīgs. Jau atkal, izņemot divus gadījumus - ja esi Beyonce, vai arī ja vēlies radīt efektu, ka esi nopērta ar skvoša raketi. Ak jā, tikko iedomājos par trešo gadījumu - ja miesas krāsas tīkliņzeķes uzvelk pa virsu baltiem legingiem. Jā, tad tās iegūst jēgu.

Labi, šovakar tomātu mešanas uz mēles pietiks, vēl darbi darāmi. Es, tērpusies džemperī ar pilnvērtīga garuma piedurknēm, šortos ar zvaigznīšu rakstu un parastajās rimčika zeķēs, došos uz saviem bēniņiem, kur pēdējo dienu vētra izgāzusi uz trepēm manu desmit tūkstošu pudeļu korķu kolekciju. Līdz citai reizei!

Ierij manus vilnīšus jeb Bārtas Kartupelis 2013

Re kā, vēl pat nedēļa nav pagājusi kopš mana pēdējā vārstījuma, bet man jau atkal ir, ko pastāstīt. Pēdējā nedēļa pagājusi visādās sportiskās aktivitātēs, bet vairāk gribas pavārīties tieši par vakardienas notikumiem, kuru dēļ man tagad ir fiziskas grūtības pacelt jebko, kas smagāks par krūšturi, par tā uzvilkšanu pat nerunājot.

Uzņēmums "Sofijas laivas", šķiet, jau piekto gadu pēc kārtas rīko airēšanas sacensības pa Bārtas upi apmēram 20km distancē, pirmām trim vietām kā galveno balvu pasniedzot maisu ar kartupeļiem. Pasākums slavens ne tikai ar sacensību garu, bet daudziem arī ar pilnīgu plezīra pasākumu draugu lokā. Ar tēti, kuram airis ir labākais draugs kopš 12 gadu vecuma, izdomājām, ka laist garām iespēju tikt pie pārtikas un citiem labumiem tā vienkārši nevar un pieteicāmies. Zināju, ka man kā meitenei, kas pie airiem sēžas varbūt trešo reizi mūžā, ar profesionālu airētāju, kas nolēmis uzvarēt, šitais brauciens nebūs nekāda kokteiļa sūkšana pludmales bārā. Es nekļūdījos.

Sestdienas rīts, 7:12, un es lecu augšā no gultas, auju melnas kājas, lai paspētu laikā uz tikšanās vietu un kopējo autobusu pie Rimi. Esam klāt vēl pirms laika ar somu, kas vairāk liek domāt, ka taisāmies nevis pāris stundas paairēt, bet tai laivā trīs dienas nodzīvot. Piesēžam, pļāpājot ar jau sanākušajiem, pie reizes vērojot skaidros rīta ballētājus dodoties gulēt vai nodoties vienas nakts sakariem. Tādā garā, laiku īsinot, esam sagaidījuši autobusu ar čillīgu šoferi un možu vadītāju. Pierakstāmies reģistrācijas anketā ar pa ceļam izdomāto komandas nosaukumu "Kā mēs mizās" un bliežam uz Nīcu. Tur savācam vēl tikpat braucēju un tālāk cauri pilnīgiem neceļiem, kur es bez navigācijas sen jau vārtītos grāvī, braucam uz starta vietu pie Bārtas ciema tilta. Te nu kompānija novākusies varena. Jau izkāpjot no transporta, nāsī iesitas tīkams upeņu balzāma smārds. Vērojot sanākušos, skaitā ap 120, diezgan nekļūdīgi var pateikt, kam un cik daudz tas balzāms ticis ribās. Arī par tērpiem liela daļa bija padomājusi, īpaši puisis, par Dino saukts, kas uzcirties kombinezonā ar asti, un, sākot no pieres, visu tērpu rotā porolona dzelonīši, kas jostasvietā jau kaut kur nokrituši. Lielākoties dalībnieki tērpušies siltākajās drānās, daži drošībai vēl nodrošinājušies ar pāris kastēm sirdi sildošu atspirdzinājumu. Palēnām visi reģistrējas, saņem glābšanas vestes, izvēlas laivas un iestiprinās, tikmēr dzirdētās sarunas jau pavelk pasākumu:

"Prātīgāk ar maniem krūtsgaliem!"

"Mums airi ir?" "Mums uzdzeramais nav!"

Un nobļautais jautājums visiem:

"KURŠ VAKAR BIJA FONĶIKĀ?!" Paceļas daudzas rokas un balsis.

Tā nu starta vieta sāk tukšoties, dalībniekiem stumjot upē laivas un iekārtojoties citam pie cita. Te turpinās sabļaušanās, neesošas stratēģijas plānošana, komentāri un līdzpaņemto 0,7 limonāžu ērtāka novietošana laivā. Dalībniece, kura pasākumā izpelnījās skaļākās rīkles titulu, visiem uzreiz jau norādīja: "Kam ir savs kartupeļu lauks, jau tagad kāpj krastā!" Pasākuma organizatoram, kas no tilta augšas uzrunāja visus caur ruporu, tika dots padoms skaļo rīkli ņemt sev palīgos, kas meitenei iesildīja sirdi: "Beidzot kāds novērtē manu balsi!". Blakus laivā kāds puisis un Dino sev pa vidu nosēdinājuši meiteni, liek tai sargāt pudeles, par pateicību gandrīz ielidinot upē. Turpat no otrā krasta pusē esošās laivas atskan gurdena balss: "Alkohola lietošanai ir...ai, nahuj."

Šādas brīvas komunikācijas gaisotnē esam sagaidījuši starta signālu un sākam. Jau pirmajos metros tētis dod dažus norādījumus, kā pareizi darboties ar airi, un man uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc pagājušajās airēšanas sacensībās ar draudzeni pa ezeru vilkām zigzagā. Izmantojot ieteikumus, ar tēti lavierējam starp laivām, cenšoties izrauties no bara. Nobraukti 150m. Man sāk nogurt pleci un rokas. Vēl pēc 50 metriem plaukstā iemetas krampis. Sāku apjaust, ka šie būs vieni sasodīti grūti 20 kilometri, bet negribas lielīties ar savu vājumu, tāpēc klusēju. Čunčinam tālāk, tētis aizmugurē stūrē, es priekšgalā ķēmojos pakaļ.

Pēc pirmā kilometra jau esmu daudz maz iesildījusies un parādās cerība, ka izdzīvošu līdz finišam bez neatliekamās palīdzības ekipāžas. Sāk jau palikt tik karsti, ka it nemaz vairs neskumstu par līdzi nepaņemto silto jūrnieku džemperi, varētu turpināt airēt apakšveļā, bet apmierinos tikai ar šalles noņemšanu. Tālāk, cenšoties nezaudēt airēšanas ātrumu un ritmu, apskatu apkārtni. Skaisti. Mežiņš, taciņas, nekādu automašīnu, gaiss smaržīgs un kluss, gribētos te vasarās atbraukt padzīvot pāris dienas. Gar krastu ik palaikam pavīd kāda glaunāka vasarnīca, papriecājos, attopoties, ka konkurentu zaļā laiva ir nepatīkami tuvu aizmugurē. Neskaitot smailītes, kuras tiek vērtētas citā kategorijā, sacentāmies ar kanoe laivu dalībniekiem, diezgan laicīgi apdzenot tuvākos konkurentus, priekšā atstājot dzeltenu laiviņu ar pāri, kam tuvs ūdenstūrisms, bet mums tuvi ir kartupeļi, tāpēc visas trases garumā apsvērām domu šos kaut kad panākt, par spīti lielajam attālumam.

Laivā pagājusi jau apmēram stunda, visa ķermeņa labā puse slapja, iedomājos, varbūt tādā gadījumā derētu telefonu ielikt otrā kabatā. Mute izkaltusi, bet nav laika dzert, jo katra sekunde ir no svara, dalībnieki zaļajā laivā aiz muguras nav pirmo reizi uz ūdens. Un mēs vēl bijām paņēmuši maizītes laivā, nezinu, kam par godu, ja pat pakasīties nav laika. Tomēr kaut kādā brīdī atļaujos to desmit sekunžu prieku padzerties, padodu tētim, un močījam tālāk. Roka slapja un auksta, ik pa laikam sajūsmā nodrebu, pirkstiem ietriecoties starp laivu un airi. Manās acīs ir puse ezera, un, kā vēlāk izrādījās, arī laivā nomestajā šallē, kas vēl tagad nav sausa. Priecē, ka vismaz laiks ir saulains un silts, kas 19. oktobrī varēja arī tāds nebūt.

Esam noairējuši apmēram 2/3 no trases, kad sāk izskatīties, ka pārīti dzeltenajā laivā mēs varētu arī apdzīt. Uzdodam tempu, un jau tīksmināmies, kā priekšējie met stresainus skatus atpakaļ. Turpinām koncentrēties uz viņiem, bet ūdenim, izrādās, ir blīvums, tādēļ apdzīšana ievelkas vairāku kilometru garumā. Kad līdz finišam palikuši apmēram trīs kilometri, kādā šaurākā upes posmā tomēr apdzenam ūdenstūristus un plakšķinam uz pilnu jaudu tālāk, lai atrautos drošā attālumā. Kad tas izdarīts, tētis iepriecina ar novērojumu, ka šie jau sākot pagurt, tāpēc nav tik traki. Sāku jau justies kā piknikā, mutē atgriežas siekalas, līdz brīdim, kad attopamies, ka esam palaidušies, jo dzeltenā laiva atkal ir tuvu. Bāc, atkal jāairē. Uzdodam vēlreiz, līdz jūtam, ka nu ir labi, konkurenti ir pārāk lielā attālumā, lai līdz finišam paspētu mūs noķert, tagad tik noturēt. Tētis ierosina izmantot ērto situāciju un apgriezt laivu, lai samainītos pusēm, jo viņa laivas gala bortā ir defekts, traucējot airēt. Atrodam brīvāku pleķīti un sākam mainīšanos. Ļoti prātīgi pārsēžamies, bet tētis, ceļoties kājās, sašūpo laivu vairāk nekā manai stabilitātes sajūtai labpatiktos. Akurāt iedomājos, cik gan ironiski būtu visu trasi dzīties pakaļ konkurentiem, apdzīt tos un kilometru pirms finiša iegāzties ūdenī. Tomēr apgriešanās norit veiksmīgi, neesam slapjāki kā bijām un dudinām tālāk. Pirms veselas mūžības tētis teica, ka finišs nav tālu. Sāk uznākt besis, jo "nav tālu" man nesaistās ar "vēl 2 km". Saku: "Tēt, šī upe nekad nebeigsies,", viņš: "Varam airēt pa taisno līdz Liepājai, vēl 40km". Aizveros un airēju tālāk. Finišs tuvojas tikpat ātri, kā mūķene uz BMX, tāpēc saņemu pēdējos spēkus un bliežu, cik nu vēl manī ir. Pēc diviem gadiem beidzot redzams cilvēku pūlis un pēdējie metri. Izslejam muguras un kā elites pārstāvji eleganti piestūrējam pie laipas atpūtas vietā "Upeskrasti". Izkāpju uz tās un, pēc divarpus stundām, pavadītām nemainīgā pozā, jūtu, ka tā laipa nepārprotami velk manu seju tuvāk. Efektu vēl vairāk pastiprina fakts, ka minētā laipa ir nevis nostiprināta, bet peld pa ūdens virsmu.

Izkāpjot krastā, uzzinām, ka vēl ir divi papildus uzdevumi - viktorīna ar jautājumiem par tiltu tēmu un kartupeļu mešana grozā no attāluma. No pieciem kartupeļiem netrāpījām nevienu, kas, kā papētīju, bija komandu vidējais rādītājs, viktorīnā, kā jau inteliģences pārstāvji, uz šo to pat pratām atbildēt. Tālāk, kamēr gaidām ierodoties pārējās laivas, dalībnieki tika pabaroti ar zupu, salātiem un Vecrīgas restorāna "Monhe Negro" pavāra gatavoto jēru. Pa vidu vēl dažādas atrakcijas, kurās abi ar tēti piedalījāmies. Viena no tām bija naglu sišana pagalē uz ātrumu, kurā ieguvu trešo vietu un trīs bundžiņas ar šprotēm eļļā. Kaut kur pavīd ziņa, ka laivai, kurā sēž Dino, vajagot braukt pakaļ. Tālāk vēl viens pasākums ar aira turēšanu uz plaukstas vertikālā stāvoklī. Kuram airis ilgāk stāv, tas dabū...jap, uzminējāt, šprotes eļļā. Tiku pie četrām. Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar pārējiem dalībniekiem, iespēja iegādāties vietējo medu, vīnu un butes, līdz tiekam līdz apbalvošanai.

Kopumā mūsu komanda kartupeļus neieguva, jo neparādījām pasaules klases sniegumu kartupeļu mešanā un viktorīnā, bet tomēr pašiem ir gandarījums, ka noairējām pirmie. Tomēr nopelnītas kopā septiņas šprotu bundžas. Kā arī, protams, pats pasākums tika izbaudīts, iepazīti jauni cilvēki, satikti jau zināmie un uzturēta atmosfēra, kurā visi visus uzrunā uz "tu", neviens nežēlo līdzi paņemto pārtiku un dzērienus citiem, arī mājās braucot, šokolādes tāfelīte un blašķe ceļo pa busiņu, un no visiem atvadāmies ar draudzīgu "Čau!" kā ar seniem draugiem.

Šodienas fiziskais stāvoklis, īsi sakot, ir pizģec. Ja plecu un elkoņu saites vakar izglāba Fastum gēls, tad muguras muskuļi ir lupatās. Sajūta līdzīga, it kā kāds mēģinātu ar lāpstu saskaitīt manus mugurkaula skriemeļus, ar kapli pieturot plecus, pie reizes ar cirvi iedzenot pāris naglas starp ribām. Tētis teica - pāries.

Ak jā, starp citu, es neēdu šprotes. Tāpēc atnāciet, draugi, kādu dienu pie manis uz garāžu, Laura cienā!